IZSTĀDE: Latvijas dizaina pieturas punkti simt gadu garumā
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma izstāde Tieši laikā. Dizaina stāsti par Latviju, kas ir viens no Latvijas simtgades projektiem. Tā sniedz atskatu uz Latvijas dizaina sasniegumiem simt gadu garumā, skatot to nevis hronoloģiski, bet meklējot kopīgās tēmas un izejas punktus dažādu paaudžu darbībā.
Izstādes nosaukums Tieši laikā. Dizaina stāsti par Latviju ir norāde uz to, ka dizains vienmēr saistīts ar konkrētā brīža tehnoloģijām un estētiskajiem priekšstatiem, tādējādi iemiesojot lietās sabiedrības vērtības un ikdienu. Tā izstādes atklāšanā skaidroja projekta vadītāja un izstādes kuratore Inese Baranovska, norādot, ka šeit redzamie materiāli un priekšmeti nākuši no dažādiem muzejiem un krātuvēm. Izvēloties eksponātus, vajadzējis pamatīgi vētīt un atsijāt bagātīgo kultūras slāni. Šoreiz neesot iets tas pats ceļš, ko bija izvēlējusies Somija, gatavojot savu simtgades izstādi (tā bija pirms kāda laika aplūkojama muzejā), atlasot katram gadam vienu priekšmetu. Arī šeit simts gan ir zināms pieturas punkts - tiesa, izstādes plakātā, taču eksponātu ir vairāk - teju 130.
Nacionālās identitātes meklējumi
Ja latviešu profesionālā māksla attīstījās 19. un 20. gadsimtu mijā, kas iezīmējās arī ar lielu kūleni inženiertehniskajā un rūpnieciskajā jomā, tad dizains uzplauka līdz ar valsts dzimšanu. Pirmie eksponāti, kas rāda Latvijas dizaina sākumus, ir saistīti ar Anša Cīruļa, Jēkaba Bīnes, Jūlija Madernieka, Niklāva Strunkes un citu pazīstamu mākslinieku vārdiem. Autori ir dažādi, un viņi tolaik kaismīgi diskutējuši, kas ir nacionālā māksla, ciktāl etnogrāfiju vajag rūpīgi kopēt vai meklēt jaunu izteiksmes valodu. Tas arī radis atsauksmi viņu darbos. Ļoti interesants atradums ir tautastērps, kas veidots pēc N. Strunkes 1928. gada meta. Komponists Alfreds Kalniņš tērpu ir lūdzis darināt savai meitai Birutai četrdesmitajos gados. Tas atceļojis no ASV diezgan sliktā stāvoklī, bet Nacionālā vēstures muzeja restauratoriem to izdevies savest kārtībā, un nu visi apmeklētāji var pārliecināties par to, kā caur etnogrāfisko var runāt modernā art deco valodā.
Nacionālās identitātes meklējumus interjeros rāda fotogrāfijas no tā laika tautsaimniecības izstādēm. Tajās meklētas atbildes uz jautājumu: kā jāizskatās latviskam mājoklim? Mākslīgi radītais ir viena lieta, bet kāda bija realitāte? I. Baranovska neslēpj, ka bijis grūti atrast pareizos interjerus, jo 20.-30. gados bijusi tendence uz eklektiku, latviskais elements savijies ar daudz ko citu.
Uz nacionālās nots ir tapusi arī porcelāna kafijas servīze Tauta, kas veidota pēc Jēkaba Bīnes skicēm. «Tai ir unikāla gan forma, gan dekors. Patiešām netipiski porcelāna traukiem - terakotas krāsa, stilizēts latviskais ornaments, turklāt dekorējums nav ar zeltu, bet sudrabu,» servīzi raksturoja izstādes kuratore. Interesanti, ka, lai veicinātu Latvijas trauku iegādi, tolaik tika aizliegts ievest no ārzemēm tur ražoto. Valsts rūpējās, lai attīstītu savu dizainu un lai Latvijas iedzīvotāji pirktu vietējo produkciju.
Laikmeta elpa
Laikmeta elpu rāda arī plakāti. Sākumā bijusi ideja savākt visus Dziesmu svētku plakātus, bet kļuvis skaidrs, ka pietrūks telpas, tāpēc izvēlēti tādi, kas rāda nopietnus pieturas punktus Latvijas dzīvē. Ir arī vieta reklāmai - kā dažādos laikos mudināts lietot uzturā pienu. Bet porcelāna trauki kalpojuši ne tikai ēdienreizē, bet arī aģitācijai.
Savdabīga pieturas zīme ir attēli, kuros fiksēta Latvijas dzelzceļa stacijas vērienīgā rekonstrukcija vēl padomju gados. Tā varēja notikt, jo Maskavā 80. gadā tika rīkotas olimpiskās spēles. Bija paredzēts, ka daļa tās viesu brauks cauri Rīgai, tāpēc stacijai vajadzēja būt skaistai un modernai.
Īpaša vieta ir 1987. gadā tapušajai grāmatai Mēbeles jauniem cilvēkiem, kuru autori Zaiga un Māris Gaiļi skaidroja un rādīja, «kā no nekā var izgatavot daudzmaz jēdzīgu interjeru». Paraugi bija ņemti nevis no ārzemju žurnāliem, bet atrasti tepat, Latvijā. Runājot par mēbelēm, kā atsauce uz mūsdienām ir Rīgas Krēslu fabrikas šūpuļzirdziņa veidņa forma. Tas rāda, kā tiek liekts finieris, atklājot, cik tas ir sarežģīts lietas izveides process. Turpat vieta ir saplāksnim un stāstam par Kārli Irbīti un viņa pārdrošajiem lidaparātiem. Bez viņa nav iedomājama Latvijas avioindustrija. «Spēja uzdrīkstēties un nebaidīties. Būt avangardā un tieši laikā,» teic I. Baranovska, mudinot aplūkot vienu no lidmašīnas modeļiem.
Patērētājkultūras izaicinājumi
Dizains ir kas vairāk nekā skaistas kurpes, krēsls, lampa, kafijas tase. Bet, nenoliedzami, mums visiem patīk dzīvot skaistā vidē. Un par patērētājkultūru te arī ir savs stāsts. Lūk, Gunāra Glūdiņa mopēds Rīga 9, kas tapis kā viņa diplomdarbs, beidzot Latvijas Mākslas akadēmiju. Uzdrīkstēšanās un varējums starptautiskā līmenī redzams Minox fotoaparātā. Fabrikas Melodija skaņuplates - no to apvākiem vien varētu veselu izstādi izveidot, bilst izstādes kuratore, nosaucot tādus autorus kā Māris Ārgalis, Frančeska Kirke, Ilmārs Blumbergs.
Prieks, ka daudz kas no savulaik likvidēto fabriku krātuvēm nav gājis zudībā. Tā muzeja rīcībā nonācis Rīgas auduma katalogs ar dažādiem auduma paraugiem. Atradusies pat kleita, kas radīta no viena šeit ražotā auduma. Šokolāžu paraugi nākuši no Laimas muzeja, rādot dažādu laiku dizainu. Dažas lietas gan vajadzējis pamatīgi meklēt, līdz tās atrastas. Tā noticis ar trīsriteni Spārīte, ar ko padomju gados mācījās stūrēt vairākums mazuļu. Beidzot tas atradies Ogres vēstures muzejā.
Jauno mākslinieku vides tēma
Pašā telpas centrā ir atsevišķi norobežota izstāde izstādē. Tā rāda, kā dizainers var strādāt - meklējot formas vai idejas, ko pats ģenerē vai aizņemas. Telpa, kur dizains robežojas ar mākslu. Kur priekšmeti ir kā skaistuma objekti. Te var arī paklausīties un paskatīties arī 70. gados veidotu ierakstu par dizaina attīstību un iejusties diskotēkas atmosfērā.
Izstādē ir pārstāvēti arī jaunie mākslinieki, kuru darbos viena no tendencēm ir videi draudzīgi risinājumi - materiāli, kas pēc to utilizācijas sadalās un nemēslo vidi. Tāda ir vaska drāna - tiešā nozīmē, jo no audumu apstrādātājiem iegūtie atgriezumi apstrādāti ar bišu vasku un no tās var veidot dažādus toverīšus, kas ir laba alternatīva plastmasa maisiņiem. Saskaroties ar rokām, drāna kļūst mīksta un ir iespējams no tās izveidot vajadzīgo formu. Turpat arī bioloģiski noārdāmie puķupodiņi, kuros kā augsne izmantoti kafijas biezumi, kas iegūti no birojos un kafejnīcās «saražotajiem». Podiņos iespējams audzēt dēstus, kurus pēc tam var likt zemē. Vēl šajā sadaļā ir aplūkojamas no preskartona veidotas mēbeles. Tās ir vieglas un izturīgas, piemēram, soliņš spēj izturēt 200 kilogramu lielu svaru.
Grāmata kā simbolisks aplis
Līdz ar izstādes atklāšanu klajā nākusi arī grāmata ar tādu pašu nosaukumu, kurā apkopoti 11 stāsti (pētījumi un intervijas) par Latvijas dizainu no pagājušā gadsimta 30. gadiem līdz mūsdienām. Tajā var lasīt par Jūlija Madernieka mantojumu, Armijas ekonomisko veikalu kā modernāko Baltijā 20. gadsimta 30. gados, par Kārļa Irbīša konstruētajām saplākšņa lidmašīnām, rūpnīcas VEF grafisko identitāti, Artura Riņķa kinētiskās mākslas objektu Sakta. Tāpat izdevumā ir iekļautas sarunas ar Džemmu Skulmi, Beatrisi Kārkliņu, Jāni Borgu, Laimoni Šēnbergu, Zaigu Gaili, Ingūnu Eleri un Jāni Godiņu.
Kataloga sastādītāja Kristīne Budže izstādes atklāšanā norādīja, ka grāmata sniedz ieskatu par to, «kas un kad noticis un kā attīstījies». Gluži netīši iznācis simbolisks aplis: sākot ar J. Madernieku un viņa izpratni par latvisko ornamentu, telpu un skaistumu, līdz pat Zaigai Gailei, kura 80. gadu beigās atgriezās pie latviskā meklējumiem no mūsdienīga skatpunkta. Kā pēdējais punkts vai daudzpunkte šodienā ir Miķelis Baštiks ar referenci par Ansi Cīruli un viņa devumu, un jauno dizaineru projektu, kas atgriežas pie saknēm, lai turpinātu bezgalības apli.