APRITĒ: Ojāra Vācieša balss 14 stundās un 23 minūtēs

Līga Rušeniece schedule13.dec 2018

UZ ĒKU pie Māras dīķa Ojārs Vācietis kopā ar ģimeni – dzīvesbiedri Ludmilu Azarovu, dēlu Žani un Ludmilas māti Emmu Azarovu – pārcēlās 1960. gada janvārī un nodzīvoja tur līdz pat mūža pēdējai dienai – 1983. gada 28. novembrim. Muzeja ēka celta 18. gadsimta otrajā pusē kā traktieris Jeruzaleme. Pēc 1940. gada ēku nacionalizēja, tā kļuva par dzīvojamo māju ar vairākiem dzīvokļiem. Šobrīd tur atrodas Ojāra Vācieša muzejs un divi privāti dzīvokļi © Dāvis Ūlands, F64 Photo Agency

Īsi pirms Latvijas valsts simtgades svinībām apritēja 85 gadi kopš izcilā latviešu dzejnieka Ojāra Vācieša (13.11.1933.–28.11.1983.) dzimšanas. Tam par godu Ojāra Vācieša muzejs sarūpēja divus vērienīgus projektus – dzejnieka rokrakstu izstādi Dzeja izgudro mani un 13 disku izdevumu Runā Ojārs Vācietis. Neatkarīgā uz sarunu aicināja muzeja vadītāju Ievu Ķīsi.

- No malas raugoties, šķiet, ka uz Latvijas valsts simtgades fona dzejnieka Ojāra Vācieša 85. dzimšanas diena, kas citkārt būtu plaši daudzināta, palika neievērota.

- Domāju, ka tā tomēr nebija. Bija sarūpēts pat vairāku pasākumu komplekss. Gan jau, ka tā nav tikai sagadīšanās, ka Ojāra Vācieša jubileja ir nepilnu nedēļu pirms valsts svētkiem, turklāt mūsu valsts simtgades svētku devīze - «Tu esi Latvija» - ir ņemta no Ojāra Vācieša dzejoļa.

Īsi pirms dzejnieka dzimšanas dienas muzejā atklājām rokrakstu izstādi Dzeja izgudro mani, tajā no Ojāra Vācieša rokrakstu burtnīcām izvēlējāmies tos dzejoļus, par kuriem varētu teikt - Ojāra Vācieša ceļš uz Latviju. Jau savos pirmajos dzejoļu krājumos kā padomju laika komjaunietis viņš centās aptvert lielās dzimtenes - Padomju Savienības - jēdzienu un gadu gaitā arvien vairāk atgriezās pie tā, ka viņa dzimtene ir Latvija. Nu muzejā ir ierīkota telpa ar Ojāra Vācieša dzejoļiem par dzimteni, savu zemi to rašanās hronoloģiskā secībā, un dzejoļi ir no griestiem līdz grīdai.

DZEJNIEKA ROKRAKSTU izstāde Dzeja izgudro mani atklāta īsi pirms Ojāra Vācieša 85. dzimšanas dienas / Dāvis Ūlands, F64 Photo Agency

Nacionālās bibliotēkas ātrijā bija dzejnieka dzimšanas dienai veltīts pasākums ar īpašu koncertuzvedumu Būs pali, tika pasniegta tradicionālā Ojāra Vācieša literārā prēmija, tika atklāts vairāku gadu garumā tapušais dzejas ierakstu albums Runā Ojārs Vācietis. Protams, arī šogad norisinājās Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārās balvas konkurss.

- Kā radās ideja par 13 albumu izdevumu Runā Ojārs Vācietis?

- Savulaik literatūrzinātniece Anda Kubuliņa savam zinātniskajam darbam par dzejnieku intonācijas pētījumiem bija lūgusi vairākus latviešu dzejniekus lasīt savu dzeju. Imantam Ziedonim, Ojāram Vācietim, Jānim Peteram, Imantam Auziņam un vēl kādam, un lasījumus ierakstījusi lielajos magnetofona lenšu ruļļos. Anda Kubuliņa tos ierakstus savulaik uzdāvināja toreizējam Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejam. Kad tie nonāca Ojāra Vācieša muzejā, tos pārrakstījām no magnetofona lentēm kasetēs, pēc tam - diskos. Un, protams, mums šis un tas pievācās klāt no Latvijas Radio arhīva un dažādām citām vietām. Pirms sešiem gadiem advokāts Sandis Bērtaitis bija mūsu muzejā dzirdējis šos ierakstus, jo daļu no tiem iespējams klausīties ikvienam apmeklētājam, un piedāvāja savu finansiālo atbalstu, lai Ojāra Vācieša balss ierakstus izdotu diskā. Pirms sešiem gadiem izdevām dubultalbumu - Ojāra Vācieša dzejoļi autora lasījumā un Ivara Kalniņa dziedātās Artura Maskata dziesmas ar Ojāra Vācieša vārdiem no krājuma Si minors. Tajā albumā bija tikai 73 dzejoļi autora lasījumā, un Sandis Bērtaitis teica - turpinām izdot visus. Tas prasīja, protams, sakomplektēt, sakārtot, attīrīt...

- Kāpēc šim projektam nelūdzāt atbalstu Kultūrkapitāla fondā?

- Mēs iesniedzām pieteikumu divas reizes, viens no tiem bija Kultūras ministrijas Simtgades programmā. Abu atteikumu iemesls bija tas, ka diski vairs nav mūsdienīgs skaņu nesējs.

IEVA ĶĪSE: «13 disku izdevumā Runā Ojārs Vācietis iekļauti apmēram 700 dzejoļi - savus dzejoļus dzejnieks lasa 14 stundu un 23 minūtes» / Dāvis Ūlands, F64 Photo Agency

- Un kas ir mūsdienīgs skaņu nesējs?

- To neformulēja, mēs paši nevarējām izdomāt. Apdomājām visādi, bet neatradām labāku variantu par CD, jo negribējām vienkārši izlikt internetā. 13 disku izdevumā Runā Ojārs Vācietis iekļauti apmēram 700 dzejoļi - savus dzejoļus dzejnieks lasa 14 stundu un 23 minūtes. Protams, tā ir maza daļa no viņa literārā mantojuma, jo dzejniekam ir ap 4000 dzejoļu, tomēr tas ir ļoti būtisks mantojums.

- Vai bija smeldze par to, ka šī kultūrvēsturiskā mantojuma popularizēšanai valsts neiedeva naudu?

- Bija, protams, bet, ja tā uzskata kultūras procesu vērtētāji, tad mēs neko nevaram darīt. Tomēr izstāde, kas nu gūst lielu apmeklētāju atsaucību, tapa ar Kultūras ministrijas finansējumu. Izdarām jau daudzas lietas. Tomēr pati lielākā lieta, kas nav realizējusies - Ojāra Vācieša muzeja māja nepieder muzejam, bet ir Rīgas domes īpašums, un Rīgas dome tur atļāvusi privatizēt divus dzīvokļus. Un tas visu ne tikai sarežģī, bet kaut kādā mērā negatīvi atrisina, jo līdz ar to mēs nevaram piesaistīt arī Eiropas Savienības finansējumu.

- Kā redzat risinājumu?

- Remonts muzejam ir vajadzīgs. Kaut ko jau pa kārtai risinām ar nelieliem remontiem, tagad arī esam iekārtojuši jaunu apmeklētāju uzņemšanas zonu, garderobi, nodarbību telpu bērniem, bet es tiešām nezinu... Māja ir ļoti cienījama. Šo māju savulaik [Johans Kristofs] Broce zīmējis 1792. un 1796. gadā un pie zīmējumiem minējis, ka māja pie Māras ezera apmēram 15 gadu atrodas, tātad tās dzimšanas gads varētu būt 1777.

- Vai līdz Ojāra Vācieša simtgadei, jūsuprāt, šos jautājumus varētu atrisināt?

- Man vienmēr ir šķitis, ka šajā jautājumā vienkārši pietrūkst labās gribas, un acīmredzot man un tagad arī Memoriālo muzeju apvienībai, kuru sastāvā mēs esam, neizdodas iekustināt to... Cik zinu, Rīgas dome ir nolēmusi māju ar visiem īrniekiem atdot valstij, tās pārvaldnieki būtu Valsts nekustamie īpašumi, un tie arī ne atplestām rokām cenšas to saņemt.

Jo dzīvokļi tika privatizēti ļoti klusītēm. Uz mūsu un Kultūras ministrijas vēstulēm pirms teju 20 gadiem atbildēs tika apgalvots, ka viss ir kārtībā, ka īpašumu nekas neapdraud, bet paklusītēm Rīgas dome atļāva zemi un dzīvokļus privatizēt. Mēs esam izsēdējuši Rīgas domes pieņemamajās istabās visus krēslus caurus.

- Muzejs kombinācijā ar privātiem dzīvokļiem vienā ēkā ir kā lēna miršana.

- Tā ir. Mūsu sarīkojumu zāles apakšā ir pagrabs, koka pārsegumi, galu galā - māja ir veca... Viens gados jauns ierēdnis Īpašuma departamentā tā arī teica - ja būs pavisam slikti, mēs muzeju ar visu krājumu ieliksim vienā istabā un māju pārdosim izsolē.

Zinu, kurām telpām mums ir vajadzīgs remonts, zinu, kādas lietas mums veicamas. Iekštelpās krāsnis šogad pārmūrējām, mums ir ļoti novecojusi kanalizācija un ūdens apgāde, tas viss šobrīd vēl joprojām ir Rīgas namu pārvaldnieka rokās, un, piemēram, tieši šobrīd mums ir slēgta memoriālā dzīvokļa tualete, gaidām santehniķi. Laikam, kamēr nenonāks līdz avārijai, tikmēr...

- Kāds muzeja komandai ir radošās darbības plāns līdz dzejnieka simtgades svinībām?

- Mums bija divi ambiciozi plāni, kurus esam tā kā vinnējuši. Viens - Ojārs Vācietis rakstīja dzejoļu pirmrakstus rokrakstu burtnīcās, un ir 318 rokrakstu burtnīcu kopš 1962. gada, un rokrakstu burtnīcas, kas, manuprāt, ir pēdējo 50 gadu viena no lielākajām literārajām vērtībām, ir ģimenes relikvija - Ludmila Azarova novēlējusi, ka burtnīcām jāpaliek ģimenē, bet, lai tās būtu kā Latvijas kultūras vērtība, esam tās digitalizējuši. Otrs darbs, ar kuru esam tikuši galā, - sakopot un sakārtot dzejnieka balss ierakstus.

Gribam paplašināt muzeja ekspozīciju tādā veidā, ka līdzās memoriālajam dzīvoklim izveidot ekspozīciju, kas stāstītu par to brīdi, kas ir starp dzejoli un dzejoli - par Ojāra Vācieša kolekcijām, viņa zīmēšanu, viņa vēstuļu rakstīšanu - par to ko dzejnieks darīja brīdī, kas bija viņa brīvais laiks, par kuru gan viņš teicis - man brīvā laika nav, dzejoļi manī top nepārtraukti.

- Saka, ka digitālajā laikmetā cilvēki galvenokārt satiekas internetā. Kā redzat memoriālo māju jēgu nākotnē?

- Mūs slavē par to, par ko man reizēm gribas nosarkt - par senās mājas auru, man reizēm liekas, ka tas ir ironisks mājiens uz to, ka māja ir neremontēta, tai ir nekrāsota fasāde... Tā māja ir ar savu noskaņu. Un arvien vairāk man šķiet, ka novērtē tās īstās lietas, to īstuma sajūtu, kas no kādreizējās dzīves tur valda. Man šķiet, nevienā no memoriālajiem muzejiem nav tik ļoti daudz īstuma kā Ojāra Vācieša muzejā, jo mēs no reālās dzīves šo māju saņēmām - Ludmila Azarova aizgāja uz citu dzīvokli, atstāja mums visu tā, kā bija, mēs pat zinām katru grāmatu no viņu kopējās bibliotēkas, ko viņa paņēma līdzi, un būtiskākās grāmatas mēs pat esam aizstājuši, lai viss būtu savā vietā.

Muzeja telpas ir šauras, tomēr ik gadu mums ir ap 6000 apmeklētāju. Kad nāk 30 un vairāk skolēnu grupa, tā ir jāsadala. Kad pirms vairāk nekā desmit gadiem mēs izveidojām Ojāra Vācieša biogrāfisko disku, bija atnākusi žurnāliste no televīzijas, un savā sižetā viņa sacījusi, ka uz muzeju nevajadzēšot iet, jo visu var redzēt diskā, bet notika otrādi. Kur tad citur lai sastop īstas lietas?

***