Galerijā "Māksla XO" aplūkojama mākslinieces Ievas Iltneres jaunāko darbu izstāde "Summa"

 
IEVA ILTNERE: «Izstāde ir par saskaitāmajiem – attēls tiek salikts kopā pa gabaliem, kas ir šodienas fragmentārā uztvere – gan informācijas, gan vizuālā. Izstādes tapšanas procesā aizvirzījos līdz slāņiem, un par galveno tēmu kļuva laiks. Tas ir kā dzīvē – klājam kārtu uz kārtas, un tad laiks kaut ko noloba un atsedz iepriekšējo.» ©F64

No 28. jūnija galerijā Māksla XO aplūkojama mākslinieces Ievas Iltneres jaunāko darbu izstāde Summa. Šogad arī aprit 40 gadu kopš gleznotājas pirmās izstādes, kurā viņa piedalījās, tāpēc šī personālizstāde savdabīgā veidā ir arī viņas kā gleznotājas pieredzes summa.

«Ikviena izstāde ir iepriekšējā turpinājums, tomēr, ja intensīvi pie kaut kā strādā, tad neizbēgami pie kaut kā jauna arī nonāc. Varētu teikt - tā ir tā pati opera, bet cits cēliens, jo neviens nevar radikāli aiziet no sevis,» saka Ieva Iltnere. «Ej pa izvēlēto ceļu, bet visu laiku ir arī paralēlās taciņas, kurās reizēm ieklīst, lai pašai nav garlaicīgi, lai lielāka jautrība.»

Nosaukums izstādei Summa radās it kā nejauši - rakstījusi pieteikumu Kultūrkapitāla fondam, lai saņemtu finansējumu. Tā kā nevar zināt, kur gada laikā aizvedīs radošie meklējumi, izvēlējusies vārdu «summa», bet jau pēc tam sapratusi, ka šim vārdam ir arī daudzas nozīmes. «Viena ir tā, ka glezna jau ir cilvēka summa - viņa gadi, pieredze... Otra ir tā, ka bilde ir summa, kārtu summa - vispirms ir audekls, tad līme, krāsa... Bilde ir vairāku kārtu, saskaitāmo summa. Trešais - jau zināju, ka likšu kopā vairākus «gabalus», par kuriem sākotnēji var šķist, ka tas ir viens vesels, bet īstenībā darbs sastāv no vairākām daļām, tātad - summa,» stāsta Ieva Iltnere. Ir jau forši, ka, rakstot pieteikumu, lai saņemtu finansējumu, māksliniekam nākas «sevi ielikt rāmjos», bet vienlaikus ir jāļaujas acumirklīgiem impulsiem, kas rodas darba procesā. «Šī īpašība nepieciešama gan darbā, gan dzīvē, īpaši attiecībās - ir jābūt rāmī, ir jābūt perfektam, bet vienlaikus jāļaujas nebūt rāmī, jo tikai tā vari nokļūt citā teritorijā.»

Kopš mākslinieces iepriekšējās izstādes ir pagājis mazliet vairāk nekā gads, un arī izstāžu regularitāte ir savdabīga sevis ielikšana rāmjos. Vienubrīd viņa domājusi, ka gads ir ļoti īss laika posms starp divām izstādēm, bet tagad ir priecīga, ka darbs ir izdarīts. «Mākslinieks jau nestrādā tikai gleznojot, ir nepieciešams laiks, lai iekšēji uzkrātu materiālu. Tomēr sevi ir arī jādisciplinē, reizēm - jāpiespiež.»

Šogad sanācis tā, ka izstāde tiek atklāta uzreiz pēc Jāņiem, un zināmā mērā tas prasījis arī «upurēt» šos svētkus. Tomēr situācija ģimenē izveidojusies tāda, ka arī citu apstākļu dēļ no svinēšanas vienalga bijis jāatsakās. «Šie bija pirmie Jāņi manā mūžā, kad bijām Rīgā un bez svinēšanas. Pirms svētkiem izgāju pa tirgu, nopirku jaunos kartupelīšus. Nebija tik daudz jādomā par ēšanu,» smejot saka Ieva Iltnere un piebilst, ka tā sakritis, ka ģimenē visiem šobrīd ir ļoti daudz darba, bet tas nenozīmē, ka citugad arī tā būs. «Tā arī ir iziešana no rāmja - nevajag sevi tik ļoti iesprostot Jāņu svinēšanā, uztverot kārtīgu līgošanu kā pienākumu pret cilvēci. Ja godīgi - vasaras saulgriežus es vislabāk varu izbaudīt laukos, kad divatā ar vīru sēžu pirtī, pēc tam guļam zālē, un tad ir fantastiska sajūta dabas klusumā. Tad man tiešām liekas - nu ir! Es sev nepārmetu, ka šogad bija citādāk.



 

Rīgas namu pārvaldnieks