Valsts simtgadei veltītajā 68 muzeju kopizstādē Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā soli pa solim ar dažādu eksponātu palīdzību izsekots līdzi mūsu tautas liktenim – desmit lokos. Sākot ar gadsimtiem pirms neatkarības proklamēšanas, ieskaitot nacionālo atmodu 19. gadsimtā, un beidzot ar Latvijas atgriešanos Eiropā 2004. gadā. Lietas un cilvēku dzīvesstāsti savijas grodā vēstījumā par laiku un Latviju tajā.
Pirmā pietura Zeme. Tauta. Nācija dots ieskats ceļā, kas radīja priekšnoteikumus Latvijas valstij. Tās ir gan dažādu laiku kartes, kas ieskicē latviešu apdzīvotības un valodas robežas. No viduslaikiem tās maz mainījušās, lai gan Latvijas un latviešu vārds parādās tikai 19. gadsimtā. Īpaši tas ieskanas, sākoties nacionālajai atmodai - vispirms kā poētisks simbols, pēc tam 20. gadsimta sākumā - kā politiska prasība. Te var aplūkot tādus retumus kā pirmo Tēvreizes tekstu latviešu valodā (1592. gads), Vidzemes brāļu draudžu ar roku pārrakstītos reliģiskos tekstus, brāļu Kaudzīšu romāna Mērnieku laiki manuskriptu un Jura Alunāna dzejoļu kladi un dzejas krājumu Dziesmiņa. Latviešu valodai pārtulkotas (1856. gads). Un, protams, Baumaņu Kārļa dziesma Dievs svētī, Latviju! autora rokrakstā. Tāpat šajā sadaļā var iepazīties ar biedrību - it īpaši Rīgas Latviešu biedrības darbību. Ir arī 1905. gada laika liecības.
Otrā pietura veltīta Pirmajam pasaules karam un patriotismam. 1914. gadā, kad Latvija bija Krievijas impērijas sastāvā, neviens nevarēja paredzēt, ka karš noslēgsies ar Latvijas neatkarības pasludināšanu. Strēlnieku bataljonu izveide stiprināja latviešu kopības apziņu, ko apliecina arī tā laika plakāti un fotogrāfijas. Taču tas viss nesa līdzi arī milzīgu postu, trūkumu, nogalinātos un bēgļus. (Tikai 1980. gadā Latvijā atkal bija tikpat cilvēku, cik pirms kara.) Par to daudznozīmīgi runā kuponi dažādiem pārtikas produktiem, kritušo attēli, lodes cauršauts sievietes foto, kas bijis strēlnieka mugursomā. Visu šo posmu noslēdz Latvijas Republikas pasludināšana 1918. gada 18. novembrī. Šo tik iezīmīgo brīdi akcentē gan slavenais Viļa Rīdzenieka foto, ieejas karte svinīgajā sēdē, tās protokola melnraksts. Taču jo interesanti būs aplūkot visus Latvijas valsts pasludinātājus un uzzināt par viņu tālākajām dzīves gaitām. Jāpiezīmē, ka pie katra no viņiem ir arī šo cilvēku piemiņas lietas.
Daudzi kara beigās devās projām no Latvijas - uz Rietumiem, līdzi ņemot valsts karogu, tautastērpu vai kādas citas sev īpašas lietas.
Trešā pietura: Latvijas valsts aizstāvēšana. Neatkarības karš (1918-1920). Šajā ekspozīcijas daļā var izsekot tam, kā mainījās varas Latvijā, kā tā atbrīvojās no okupantiem un 1919. gada 11. novembrī Rīgā sakāva Bermonta vadīto vācu un krievu karaspēku. Šo laiku ieskicē tādi vēsturiski priekšmeti kā četru varu naudas zīmes, karavīru kokardes, ieroči, Raiņa poēmas Daugava manuskripts, ordeņi kara varoņiem. Neatkarības kara mantojums līdzi gājis daudzām ģimenēm. Viena no liecībām - diploms par Lāčplēša kara ordeņa piešķiršanu Feofanam Radionovam, kas saplēsts, 1941. gadā PSRS Iekšlietu komisariāta darbiniekiem veicot kratīšanu viņa mājās. Vēlāk viņa dēls to salīmējis un saglabājis līdz neatkarības atjaunošanai.
Ceturtā pietura. Latvija - jauncelsmes ideāls (1920-1934). Te ir gan vēlēšanu aģitācijas plakāti, mērlente, ēvele, kas lietota mājas celtniecībā Bebru pagastā, politisko procesu liecības, mākslas sasniegumi, dizaina priekšmeti, mode. Un, protams, dzīvesstāsti: dzelzceļa inženiera Jāņa Leimaņa, pavāres, kafejnīcu īpašnieces Natālijas Sutas, diplomāta, pedagoga Pētera Sējas, būvinženiera, Krāslavas pilsētas galvas, baznīcas draudzes priekšsēdētāja Luciana Gžibovska.
Piektā pietura. Latviskā Latvija. Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Vadoņa kultam veltīta liela daļa fotogrāfiju, plakātu. Te ir arī aplūkojams Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa goda krēsls Rīgas Latviešu biedrībā. Atsevišķa sadaļa stāsta par Latviešu Dziesmu svētkiem cauri laikiem - tērpi, fotogrāfijas, simboli. Neparasta ir no konservu kārbas tapusi sakta, kas izgatavota izsūtījumā (Mirdza Lāce Sibīrijā no vienkāršiem materiāliem pati izgatavoja tautastērpu). Turpat daudziem tik labi pazīstamā lelle Baiba.
Sestā pietura. Aizliegtā valsts (1940-1945). Tas ir laiks, kad represēti vai nogalināti tiek apmēram 26 000 Latvijas iedzīvotāju, bet līdz Staļina nāvei, kam veltīta nākamā pietura, viņu skaits sasniedza 140 000. Un kur tad vēl nacistu holokaustā nogalinātie! Kara šausmas redzamas gan attēlos, gan Aleksandras Beļcovas zīmējumā no sērijas Rīgas geto. Ir arī stāsti par tiem, kas nebaidījās palīdzēt ebrejiem, un arī tiem, kas nebaidījās pretoties padomju varai pēc kara. No šā vēstures posma aplūkojama partizānu cepure no maskēšanās auduma, piezīmju grāmatiņa ar vārdiem Dievs svētī, Latviju!, pašgatavots žurnāls, ko izdeva jauniešu pretošanās kustība Alūksnes pusē.
Daudzi kara beigās devās projām no Latvijas - uz Rietumiem, līdzi ņemot valsts karogu, tautastērpu vai kādas citas sev īpašas lietas. Arī izsūtītie, kuru ceļš veda uz Austrumiem, paņēma līdzi dažādas lietas, kas palīdzēja izdzīvot sūros laikus, kā šujmašīnu, vijoli un notis. Daļu mantu aizbraukušie apraka vai noslēpa - karogu, apbalvojumus, traukus, Bībeli, grāmatas.
Septītā pietura. Aizlauztā Latvija. Staļina laiks (1945-1953). Sovjetizācija uzspieda savu zīmogu ar represijām, piespiedu kolektivizāciju. Šo periodu iezīmēja sarkanie stūrīši, milzīgi Staļina un Ļeņina portreti... un mantu aprakstīšanas akti, piespiedu darbi, nodevas. Apbrīnojama ir cilvēku spēja izdzīvot un radīt lietas pat dziļas nabadzības apstākļos, piemēram, soma, kas veidota no aktu vākiem un apšūta ar dvieli, pašdarinātas klikatas, eļļas lampiņa, kas izgatavota no artilērijas šāviņa.
Astotā pietura. Personīgā Latvija (1953-1985). Laiks, kad pastāvēja divas dzīves: ārējā un slēptā - personīgā. Ārējā ar vimpeļiem, kara veterāniem, saukļiem un komunistisko audzināšanu, maija un oktobra svētku demonstrācijām. Un iekšējā - latviskā. Ar māla krūzēm, latviskos rakstos darinātām lietām, dekoratīvām lietiņām, nereti pseidotautiskā stilā. Latviskums arī kultūrā - Dzejas, Teātra un Mākslas dienas, dzeja un filmas, kurās zemtekstos varēja pateikt to, ko alka dzirdēt daudzi. Ļoti uzrunājoša ir ekspozīcija, kas rāda tipisku padomju laika sekciju: šķīstošās kafijas bundžiņa, servīze, Havana club banānu liķieris, Līvānu stikla glāzes, gultas veļa, ziepes, magnetofona lentes ar rietumvalstīs dzīvojošo latviešu mūziķu ierakstiem.
Devītā pietura. Valstsgribas atdzimšana (1986-1991). Perestroika un Gorbačovs. Piketi un manifestācijas, ekonomiskās sistēmas reformas un Mihaila Gorbačova grāmatiņa Pārkārtošanās un jaunā domāšana. Kooperatīva ražota elektroniskā zīlēšanas ierīce. Padomju pieminekļu un nosaukumu dzēšana. Aizliegto grāmatu atgriešanās. Sarkanbaltsarkanā karoga atdzimšana. Vienojošie simboli - Auseklītis pāri visam, ieskaitot uz rokoperas Lāčplēsis plates vāka.
Desmitā pietura. Sarežģītā demokrātija. Mūsdienu Latvijas tapšana (1991-2004). Šis periods jau tuvāks ir arī jaunākajai paaudzei, kas uzaugusi atjaunotajā Latvijā. Lati un santīmi. Privatizācija, vēlēšanas. Iespēja braukt uz ārzemēm ne tikai izredzētajiem. Angļu sarunvalodas bukletiņš. Alus glāze no Vācijas un krūze no Holandes. Iestāšanās Eiropas Savienībā. Pirmās olimpiskās spēlēs, kur Latvijas komanda iziet ar savu karogu bobslejista Jāņa Ķipura rokās. Digitālās Latvijas dzimšana - ar veciem datoriem, pelēm, peidžeriem, milzīgiem mobilajiem telefoniem. Kultūra bez ideoloģijas rāmjiem, ko raksturo Marijas Naumovas tērps Eirovīzijas festivālā, kurā viņa ieguva pirmo vietu. Biļete uz Eltona Džona koncertu Skonto stadionā. Brīvais tirgus. NATO. Un latvieši, kas izkaisīti plašajā pasaulē.
