VĒRTS REDZĒT: Maijas Tabakas jaunākie darbi
 
©F64

Galerijā Daugava atklāta Maijas Tabakas jaunāko gleznu izstāde, šonedēļ arī klajā nāk Andas Treijas veidotais albums par mākslinieci.

Jaunākos darbus Maija Tabaka raksturo kā pieklusinātas pārdomas par cilvēku, arhitektūru un vidi. «Minorīgas, ieturētas, neskaļas, nepretenciozas gleznas, jo es jau vienmēr gleznoju sev, savam priekam un atbilstoši savam dvēseles stāvoklim,» saka māksliniece. Darbi, kas aplūkojami šajā izstādē, tapuši apmēram divu gadu laikā, un pēdējā laikā bijusi ne pārāk intensīva radoša darbība. «Patiešām maz darbus uztaisīju, jo apstākļi personiskajā dzīvē liedza strādāt intensīvāk. Vīram bija smaga operācija, pēc tam - rehabilitācija, man vajadzēja uzņemties saimnieciskos darbus, īsi sakot - bija traki, diena pagāja vienā skriešanā, un atlika mazāk laika glezniecībai. Tagad esmu iegājusi savā iepriekšējā ritmā, esmu sākusi vairāk gleznot. Idejas gleznošanai man ir vienmēr, to nekad nav trūcis,» saka Maija Tabaka. Māksliniece atzīst, ka ikdienā viņa dzīvo vientulīgi un savrupi un par apkārt notiekošo lielākoties uzzina tikai no ziņām medijos, tāpēc katra izstāde ir savdabīga satikšanās ar skatītāju. «Es jau nehaltūrēju, nevienu bildi savā mūžā neesmu nohaltūrējusi, nekad neesmu gleznojusi tikai publikas patikšanai. Mana dzīve ir gleznās - mans vērojums, mana izjūta, notikumi... Skatītājam novēlu manos darbos arī ieraudzīt kaut ko labu un noderīgu sev. Uzskatu, ka maniem darbiem ir labs starojums, tajos nav negatīvā un iznīcinošā, un šajā laikā tas ir svarīgi. Labi, ja mākslas darbi cilvēkiem var sniegt atvieglinājumu dvēselei, tas ir vajadzīgs, jo mūsdienās cilvēkiem ir grūti,» uzskata Maija Tabaka. Neļauties pesimismam vai drūmumam, negatīvai dzīves uztverei Maijai Tabakai palīdz glezniecība, tā viņā vienmēr uzturējusi pozitīvo garu. «Tajā nodarbē ir kaut kas maģisks, un, ja vēl glezna izdodas, tad ir milzīgs pozitīvs lādiņš. Man patīk cilvēki, šad un tad patīk viņus redzēt un runāties. Laikam svarīgākais ir ikvienam darīt darbu, kas pašam patīk.»

Šīs izstādes norises laikā pēc ilgāka laika klajā nāk arī albums, var teikt - mākslinieces radošā mūža kvintesence; tā autore ir mākslas zinātniece Anda Treija. «Gribējās, lai lielāks akcents būtu uz glezniecību, lai tiek iekļautas arī mazāk redzētās gleznas. Jebkurš mākslinieks var tikai priecāties par viņam un viņa darbiem veltītu grāmatu, jo gleznām ir tendence ne tikai aiziet, bieži vien - pazust. Teiksim - gleznu nopērk, pēc tam uzdāvina vai pārdod, rezultātā gleznas aizpeld. Ja sākumā zini, kur tās atrodas, tad mazliet vēlāk - vairs nezini. Cilvēkiem mēdz būt dažādas situācijas, kuru dēļ glezna tiek pārdota, turklāt daži arī bankrotē, un rezultātā - darbu vairs nav. Tomēr sagleznots jau ir daudz,» atzīst Maija Tabaka un piebilst, ka grāmatas tapšanas laikā «mākslinieks kļūst par modeli tam, kas šo grāmatu raksta».

«Es vairs nerosos pa dārzu, esmu jau tādos gados, ka vairs nevaru visu darīt pati, arī ārsti man aizliedz zemes darbus. Jā, nu esmu iemācījusies lūgt palīdzību, jo patiešām daudz ko vairs nevaru izdarīt. Tagad es sarunāju puišus, kas man saved kārtībā zālienu, saaugušus krūmus, man ir savs kurināmā sagādātājs, arī dārzeņus man atved mājās, lai nav pašai jānes no bodes, uz kuru braucu ar autobusu. Nevaru sūdzēties - pret mani cilvēkiem ir laba attieksme, bet es arī nepiekrāpju cilvēkus,» saka māksliniece. «Latvieši jau vienmēr tādi bijuši - cits citam izpalīdzējuši. Vēl nesen ar vīru pārrunājām, kā kara laikā un pēc tā cilvēki viens otram daudz izpalīdzēja. Esmu tāds cilvēks - esmu pateicīga, ja kāds pret mani bijis labs, palīdzējis vai ko devis, tādiem cenšos atdarīt ar to pašu.