Latvijas Fotogrāfijas muzejā 13. maijā atklās kinooperatora Ginta Bērziņa personālizstādi „Vietas, kurās es nefilmēšu”, kurā apskatāmas vairāk kā divdesmit melnbaltas fotogrāfijas.
Daudzas no fotogrāfijām kopš 2007. gada fiksējis filmēšanu starplaikos. Atrodoties Krimā, Berlīnē vai tepat Tūjā, viņš fotografējis vietas ārpus filmu uzņemšanas laukuma. „Filmu ražošanā ir skaists aktivitāšu posms – filmēšanas vietu meklēšana. Daudzas no apmeklētajām vietām ir maģiskas, tām piemīt aizdomīga noskaņa,” atzīst autors. Atsevišķās vietās filmēšana nav noritējusi, toties tās pēcāk kļuvušas par Ginta Bērziņa darbu motīvu. Fotogrāfijās Gints Bērziņš risinājis savu personisko izjūtu attēlojumu, centrā izvirzot atsvešinātību un atbrīvotību. Viņa darbos cilvēks nav redzams, taču ir nojaušams - par viņa klātbūtni liecina soliņš parkā vai iekoptie apstādījumi. Dabas nostūri, kuriem pāri slīdējis it kā apcerīgais un neko neredzošais fotogrāfa skatiens, attēlos tikpat nemanāmi ieguvuši skatuves nozīmi, rosinot skatītāju iztēlē izdzīvot paša sacerētus scenārijus.
Gints Bērziņš dzimis 1968. gadā Alūksnē. No 1983. līdz 1986. gadam apmeklējis jauniešu foto studiju, kur fotografēt prasmi apguva Andreja Granta vadībā. 1993. gadā absolvējis Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūta Kinooperatoru fakultāti Maskavā. Kopš 2005. gada ir Latvijas Kinooperatoru ģildes prezidents. Saņēmis vairākus apbalvojumus, to skaitā Latvijas Nacionālā Filmu festivāla balvu „Lielais Kristaps” kā labākais spēlfilmas operators – 2003. gadā par filmu „Pitons” un 2007. gadā par filmu „Vogelfrei”. Daudzkārt strādājis kopā ar režisoriem Lailu Pakalniņu un Viesturu Kairišu. Fotogrāfijas apkopojis sērijās „Priekšpilsēta”, „Dubultportreti”, „Kanāda”, „Pilsētas I. 1994.-2001.” un citās. Viņa darbi bijuši skatāmi gan personālizstādēs Latvijas muzejos, gan grupu izstādēs Francijā, Dānijā, Zviedrijā un citur.