Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 2. stāvā, Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavā, līdz 31. jūlijam apskatāma izstāde Klasesbiedri. Tā veltīta diviem izciliem, diemžēl mūžībā pāragri aizgājušiem dzejniekiem, klasesbiedriem Mārim Melgalvim (1957–2005) un Pēteram Brūverim (1957–2011). Abiem šopavasar būtu apritējis 60.
Savā daiļradē viņi bija visai atšķirīgi. Pēters Brūveris mūziķa dzirdi apveltīts, savukārt par Māra Melgalva muzikalitāti komponists Juris Kulakovs teica - «viņā noteikti skanēja mūzika, bet tā izpaudās dzejā. Tad, kad Māris mēģināja dziedāt…» Pēc šiem vārdiem komponista sejā parādījās smaids.
Ieskatoties vērīgāk, tomēr nevar nepamanīt abiem dzejniekiem kopīgo tekstu muzikalitāti, spilgto performances garu, spēcīgo ambiciozitāti, reizēm arī puicisko dauzīšanās prieku, kas, visticamāk, kā to var redzēt arī izstādē, sakņojas panku subkultūrā, un vienlaikus ārkārtēju cieņu pret dzeju un valodas upes plūdumu un likumsakarībām. Abu dzīvēs bija daudz kopīga. Abus saistīja mācības vienā klasē Rīgas 49. vidusskolā. Viņi kopīgi darbojās fotostudijā Īriss un jauno muzejnieku pulciņā Līvijas Volkovas aprūpē. Abiem bija nedaudz laucinieciska attieksme pret Rīgu un vecāki saistīti ar Malienas pusi. Abi līdzdarbojās Rīgas Jauno literātu studijā, bija Rakstnieku savienības biedri. Tāpat viņi, tiesa gan, dažādos periodos, strādājuši Literatūras un Mākslas redakcijā. Šādas paralēles var vilkt vēl un vēl - līdz pat abu dzejnieku pāragrai aiziešanai aizmūža dārzos.
Arī nesaudzīga un nežēlīga sevis dedzināšana bija raksturīga gan Mārim Melgalvam, gan Pēteram Brūverim, pie kura šo rindu autors pirmoreiz viesojoties kaut kad 2000. gadu sākumā dzejnieku sastapa burtiskā nozīmē dedzinām ugunskurā savu tekstu kaudzes. «Ai, šī ir rokopera, mēs te ar Lūsēnu niekojāmies!» teica dzejnieks, un manuskripts ielidoja ugunī. «Nav ko te niekoties. Laiks izvētīt graudus no pelavām.»
Abiem bijušajiem klasesbiedriem kopīga bija arī neprasme iedzīvoties atjaunotās neatkarības tirgus laika sabiedrībā. Pēters Brūveris vairākkārt teica: «To jau politiķi gribētu, lai dzejnieks būtu tāds pajoliņš, nepraktisks muļķītis, kādu viņu taisa pat skolas grāmatās.» «Vīrs kā skapis, bet dzeju raksta, būtu labāk gājis par apsargu strādāt!» - ir vēl viena Pētera rūgtās ironijas brīžos izmesta frāze. Savukārt Māris Melgalvs izvēlējās norobežoties no pārējās pasaules, apzināti slīcinot sevi alkoholā un dzīvojot ar konsekventu krietnā kareivja Šveika attieksmi pret dzīvi, kas gan mūža beigās pārauga lielā un visaptverošā vientulībā. Arī vēlme atdusēties konjaka mucā palika nepiepildīta.
Abiem ģēnijiem kopīgs ir tas, ka viņi atstājuši aiz sevis spilgtus un izcilus ierakstus latviešu dzejā. Māra Melgalva debijas krājums Meldijās iešana bija klusā revolūcija un apvērsums, kuru diezin vai pats dzejnieks no sākuma apzinājās. Dzejoļi, pārtapuši Jura Kulakova dziesmās, ir vienas no spilgtākajām saldo astoņdesmito raksturiezīmēm mūsu kultūrā. Savukārt Pēters Brūveris ar saviem absolūti muzikālajiem un tīrajiem dzeju krājumiem, atdzeju ir vērtība, par kuru var lepoties visi, kas viņu pazinuši. Viņš prata būt bezgalīgi dziļš un nopietns, bet, ja vajadzēja - arī bērnišķīgs un dzīvespriecīgs, uzrunājot mazos lasītājus un rakstot ārkārtīgi trāpīgus dziesmu tekstus teātru izrādēm.
Pošoties uz šo izstādi, der pasekot līdzi informācijai. Atklāšanas pasākums ar Līvijas Volkovas, Andra Akmentiņa, Amandas Aizpurietes, Ineses Zanderes un Egīla Zirņa līdzdalību bija veltīts dzejniekam Mārim Melgalvam, savukārt 30. maijā pulksten 18 Pētera Brūvera vakarā satiksies Uldis Bērziņš, Maima Grīnberga, lietuviešu dzejnieks Vlads Brazjūns, Indra BrūvereDaruliene un Māris Salējs.
Pati izstāde izvietota otrā stāva lasītavā - tā ir bez maksas, vien jāpasaka reģistratūras darbiniecēm, ka gribat to redzēt. No vienas puses, nekā ļoti pārdabiska tajā nav - stendos saliktas fotogrāfijas, interesantas laikmeta liecības un dokumenti, kas patiesībā vēl tikai gaida savus kopējus, vētītājus un vērtētājus. Caur stiklu abi dzejnieki raugās mums pretim kā jauni, stalti puiši, un tāpēc ir diezgan dīvaini atskārst, ka viņiem šogad apritēja jau sešdesmit, ka viņu vairs nav mūsu vidū. No vienas puses, var teikt - šī izstāde ir vairāk savējiem, kuri sapratīs, bet, no otras puses, būtu tomēr labi, ja līdzās savējo saprašanai par Melgalvi un Brūveru taptu monogrāfijas, pētījumi un raksti. Cik nu tur daudz - daži nelieli dzeju krājumi, mūzikas diski, aizraujoši, smeldzīgi un aizlauzti dzīves stāsti, kas vēsta par ģēnijiem, kuriem neveicās trāpīt laikā, kad dzejnieki vairs nebija vajadzīgi.
Uzteicams, ka izstādes veidotāji (LNB bibliogrāfs Kristaps Kuplais, dzejnieki Inese Zandere un Egīls Zirnis, māksliniece Dita Pence) līdzās daudzveidīgajiem LNB krājuma materiāliem (grāmatas, tulkojumi, publikācijas periodikā, recenzijas un kritikas par autoru daiļradi, audiovizuālie ieraksti, Brūvera arhīvs LNB rokrakstu un retumu nodaļā) spējuši izpurināt arī Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumu, Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja Kalāči, Melgalvu un Brūveru ģimenes arhīvu, Māra Salēja un Jura Soikana zīmējumus, kolēģu, draugu un klasesbiedru saglabātās fotogrāfijas un citas liecības, lai mēs visi kopā varētu atsaukt atmiņā abus talantus.