Bērnu grāmatu ilustrācijas stāsta vairāk, nekā iedomājamies
Līdz 28. maijam Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) apskatāma izglītojoša izstāde Es piederu šeit: Izraēlas vietas un ainas bērnu grāmatu ilustrācijās no 1948. līdz 2014. gadam. Jau zināms, ka rudenī un nākamajā ziemā izstāde aizceļos uz Saldu, Liepāju, Preiļiem, Madonu. Latvijas bibliotēkas par izstādes izvietošanu pilsētās un novados var interesēties Izraēlas vēstniecībā.
Izstāde, ko Izraēlas vēstniecība veidojusi sadarbībā ar LNB, ir par Izraēlu, bet to var attiecināt uz jebkuru valsti. Arī Latviju, jo vēstījums ir daudz plašāks nekā tikai zīmējums vien - tas ataino modi, arhitektūru un citas konkrētam laikam raksturīgas iezīmes un tendences, sabiedrībā notiekošos procesus. Bērnu grāmatās ilustrācija ir stāsts par laikmetu un valsti kopumā, par to, kā tiek būvēta nācija. LNB direktors Andris Vilks atzina, ka šis ir pirmais pasākums, kas sadarbībā ar Izraēlas vēstniecību veltīts bērnu tematikai. Izraēlas vēstniece Latvijā Lironne Bar-Sadē sacīja, ka bērni, kuri nereti grāmatas skatās, vēl neprazdami lasīt, lieliski saprot, par ko ir stāsts. Šī izstāde palīdz izskaidrot, iztulkot Izraēlas tradīcijas Latvijas iedzīvotājiem, jo ilustrācijas ir gan mākslas izpausme, gan informācija par pārmaiņām un reformām Izraēlā pēdējos 65-70 gados.
Izstādes kuratore - košā, atraktīvā un aizrautīgā grafiskā dizainere Liora Grosmane - ir dzimusi Lietuvā un piecu gadu vecumā ar ģimeni emigrējusi uz Izraēlu. Viņa ilustrējusi vairāk nekā 150 bērnu un jauniešu grāmatu. Atklājot izstādi, L. Grosmane analizēja, kā ilustrācijās tiek izmantoti simboli, piemēram, tipisks Izraēlas ciema modelis tika zīmēts kā ēkas ar sarkaniem jumtiem, kas simbolizē celtniecību, ūdenstorni, kam jāapliecina kontrole pār dabas resursiem un tehnoloģiju uzvaru u.tml. L. Grosmane atzina, ka viņu interesēja, kā citi mākslinieki risinājuši identitātes jautājumu. Piemēram, holokaustu pārdzīvojušiem emigrantiem viņu darbos - grāmatu ilustrācijās - svarīga bija daba, nacionālie apģērbi, jo cilvēki emigrēja no dažādām valstīm. Savukārt Izraēlā dzimuša bērna tēls, kas parādījās vēlākos gados, bija citāds. Ilustrācijās var saskatīt, kā mainījusies sievietes loma, mūsdienās tās ir politkorektas - nedrīkst atainot greznību un nabadzību, un bērniem ir dažāda ādas krāsa.
Izraēlas māksliniece uzteica Latvijas grāmatu ilustratori Anitu Paegli. L. Grosmane sacīja, ka viņa uzreiz pasaka - A. Paegle zīmējusi Rīgu, par to stāsta atainotās ēkas un ilustratores stils, jo «katrā kultūrā ir vēstures nospiedums». Tas atsaucot atmiņā Latvijā izdotās grāmatas, ko L. Grosmane lasījusi bērnībā, tādēļ viņa izjūt Latvijas mākslinieku rokrakstu. Savukārt par jauno Izraēlas grāmatu ilustratoru paaudzi viņa saka: «Es nezinu, ko viņi zīmēs. Es viņus nepazīstu. Viņi ir internacionāli.