No rītdienas, 25. marta, Mākslas muzejā Rīgas birža atklāta izstāde Prado 12 raksturi – pasaulē slavenu mākslinieku divpadsmit meistardarbi no Prado Nacionālā muzeja (Spānija) fondiem. Šī izstāde ir mecenātu Borisa un Ināras Teterevu dāvana Latvijas valsts simtgadei. Izstādes kuratore ir Mākslas muzeja Rīgas birža vadītāja mākslas zinātniece Daiga Upeniece.
- Viss sākās ar labu ideju?
- Ideja par šādas izstādes veidošanu pieder Borisam Teterevam, mēs ar lielu prieku to realizējām. Visa pamatā ir mīlestība pret spāņu mākslu un Prado muzeja kolekciju, kas ir viena no brīnišķīgākajām Eiropas muzeju kolekcijām, pēc tam - vēlēšanās to parādīt Latvijā. Un tad sekoja liels darbs, ko veica Boriss Teterevs, palīdzot izveidot kontaktus ar Prado muzeju, kā arī mūsu eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kas ir [pasaules līderu alianses] Madrides klubs prezidente. Viņa arī palīdzēja, stāstot par mūsu muzeju, projektiem, iespējām un vēlēšanos redzēt šo mākslu Latvijā. Biju klāt sarunai, kas bija pirmā nopietnā diskusija par to, ka pirmo reizi Baltijas reģionā varētu izstādīt Prado muzeja kolekciju, un mēs saņēmām ļoti lielu ieinteresētību un atsaucību, nebija brīža, kurā spāņu puse teiktu - nē. Sarunas un attieksmi, iespējams, ietekmēja arī muzeja vizītkarte - pie mums iepriekš notikušās izstādes. Domāju, ka daudz ietekmēja muzeja un Borisa un Ināras Teterevu fonda iepriekšējais projekts - 2015. gadā rīkotā izstāde Provansas valdzinājums, kuras veidošanā sadarbojāmies ar Orsē muzeju Francijā. Un tā ir savdabīga muzeja vizītkarte - spēja ar šādām kolekcijām strādāt, profesionalitāte ir pietiekamā līmenī, lai varētu veikt liela apjoma projektu.
- Tomēr Prado muzeja kolekcija ir ļoti plaša, tātad ļoti svarīga ir izstādes koncepcija.
- Protams, pirms izteikt piedāvājumu Prado muzejam, ir jābūt koncepcijai, jābūt uzreiz gatavam atbildēt uz jautājumu: «Ko jūs vēlaties redzēt?» Parasti savu kolekciju izstādīšanai muzeji paši veido koncepciju vai arī uzaicina kuratorus, tāpēc unikāls ir fakts, ka mums ļāva pašiem izstrādāt koncepciju un izvēlēties darbus, tas mums ir liels kompliments.
- Kā zināms, Prado muzejs ir viens no lielākajiem Eiropā, arī viens no 20 apmeklētākajiem muzejiem pasaulē. Tātad kolekcija sniedz milzīgas izvēles iespējas.
- Tas ir radošais process - saprast, ko vispār vēlamies, vai vēlamies redzēt konkrētu mākslinieku, noteiktu mākslas skolu, vēsturisku posmu... Mēs vēlējāmies parādīt to, cik Prado muzeja kolekcija ir plaša un brīnišķīga. Protams, ierobežojums ir darbu skaitā, ko varam atvest uz Latviju, un jāatzīst - mēs esam atveduši maksimumu. Nākamais jautājums - kā Prado muzeja kolekciju parādīt? Tas nozīmē - ir jāparāda gadsimti un tās mākslas skolas, kas ir Prado raksturīgas, un jāparāda tie mākslinieki, ar kuriem Prado ir slavens. Un te jāsaka komplimenti Prado muzejam - viņi «nenoņēma» nevienu no dižajiem lielajiem vārdiem, jo mūsu ideja bija parādīt paša Prado pasaulslavenos vārdus, kā Rubensu, Goiju, Muriljo - šo mākslinieku darbu lielākās kolekcijas pasaulē ir tieši Prado. Kad kopsaucējs, kā parādām šos gadsimtus, stilus un māksliniekus, bija atrasts, nāca pēdējais izvēles aspekts - sievietes tēls. Un uzreiz gribu teikt - izstādē nav pārstāvēts tikai portrets, ir daudz žanra darbu. Kā pēdējais piedzima izstādes nosaukums, jo mēs sapratām, ka šādā veidā mēs parādām Prado raksturu - to, cik pati kolekcija savā raksturā ir dažāda, sākot ar fantastisku spāņu mākslas kolekciju, un loģiski, ka tā tāda ir, jo tā ir karaliskā kolekcija, tāpēc, protams, ka tajā dominē spāņu māksla, jo pats karaļnams ir daudz gleznots, un parādām visus daudzos lokus cauri gadsimtiem.
- Kāpēc ne vīrieša tēls, bet sievietes tēls? Vai daiļā dzimuma īpatsvars ir tik uzkrītoši liels Prado kolekcijā?
- Pārspriedām daudzus un dažādus iespējamos modeļus, un, iespējams, pēdējo izvēli var dēvēt par vieglu un nenopietnu, kāpēc mēs izvēlējāmies sievietes. Aizbraucot uz Eiropas dienvidu daļu, arī Āziju, nacionālajos muzejos «pretī» parasti ir vīrieši - kultūras ministri ir vīrieši, muzeju direktori ir vīrieši, arī vietnieki ir vīrieši. Kad viņi atbrauc uz šejieni, vienmēr ir pārsteigti par to, cik sievišķīgs ir kultūras lauks ziemeļvalstīs. Ja jau mēs viņiem asociējamies ar sievišķīgu vidi, tad mūsu izvēle arī krita uz sievišķīgo... Tomēr tas koncepcijas izstrādē ir pēdējais loks, jo galvenais, ko gribējām parādīt - to, cik dažāda un vērtīga ir Prado kolekcija.
Sievietes tēls ir ļoti kolorīts. Un ne tikai spāņu temperamentīgās sievietes, jo šajā izstādē ir arī franču, flāmu un itāļu mākslinieku darbi.
- Vai iespējams noraksturot sievietes tēlu šajos darbos, kas pārstāv 16.-19. gadsimta mākslu?
- Ekspozīcijai atlasīti 12 sieviešu portreti vai žanra gleznas ar reliģisku un alegorisku saturu, kas parāda tēmas plašo traktējuma iespēju, portretējamo personu sociālo stāvokli vai sievieti kā simbolu varai, elegancei, skaistumam, mātišķumam, dievbijībai vai vieglprātībai. Šie pretmeti vai līdzības izvijas cauri gadsimtiem, kas katrs nāk ar citu skaistuma ideālu, modi un izpratni par dzīves baudīšanu un tikumību.
- Domāju, ka daudzi teiks - no Prado plašās kolekcijas tikai 12 darbi?
- Apzināti izvēlējāmies tikai 12 darbus. Zinām, ka ļoti lielās izstādēs cilvēki nereti paiet garām pat ļoti īpašiem darbiem. Ja izstādē ir 12 darbi, tad katru var pilnībā izbaudīt. Ja pirmo reizi Latvijā būs izstādīts Rubenss un Goija, tad parādīsim cieņu un pa īstam izbaudīsim šo izcilo mākslinieku darbus. 12 darbi ir tieši tik daudz, lai cilvēks nenogurtu, lai nebūtu par daudz, lai nebūtu par maz, lai pēc izstādes apmeklējuma paliktu tā patīkamā svētku pēcgarša. Katrs darbs ir tā vērts, lai pie tā ilgi pakavētos, izpētītu līdz vissīkākajām detaļām. Lai arī paskatītos atšķirības starp mākslinieku dažādajiem rokrakstiem.
- Pirmo reizi Baltijā būs darbi no Prado muzeja. Cik tas patiesi ir Baltijas mēroga notikums?
- Šādas izstādes norise tomēr ir kompliments visai Baltijai, jo, protams, Spānijā mūs redz kā Baltijas reģionu. Arī tad, kad runājām par šo izstādi vēl idejas līmenī, mēs teicām, ka domājam visam Baltijas reģionam, un tieši tādu atbildi viņi arī vēlējās dzirdēt, jo Spānija ir liela valsts.
Un gribu uzsvērt, ka muzeju jomā Baltijas valstis ļoti labi sadarbojas. Ja skatāmies pēdējā laika visus lielos mākslas projektus, tad ļoti daudzi ir tieši kopprojekti, daudz strādājam kopā ar Viļņu, Kauņu un Tallinu. Ja Baltijas ceļš nedaudz aizaug ar zāli citās jomās, tad kultūras laukā sadarbība ir ļoti aktīva. Un ne jau vienmēr tā ir konkrētas valsts nacionālas mākslas pārstāvniecība. Viens no spožiem paraugiem spējai apvienoties, ir Rīgas, Eiropas kultūras galvaspilsētas, laikā notikusī izstāde Tutanhamona dzintars - saliekot trīs Baltijas kolekcijas kopā, izdevās radīt brīnišķīgu izstādi.
- Pirms diviem gadiem Provansas valdzinājums bija viena no visapmeklētākajām izstādēm, precīzāk - visapmeklētākā izstāde pēdējo 20 gadu laikā. Cik daudz šādas starptautiski vērā ņemamas izstādes brauc skatīties no citām valstīm, ne tikai no Baltijas?
- Diezgan. Neilgi pēc Mākslas muzeja Rīgas birža atklāšanas rīkojām Faberžē izstādi, to skatīties brauca gan no Baltijas reģiona, gan Skandināvijas valstīm, pat no Nīderlandes un Vācijas. Tas ir visīstākais kultūras tūrisms - cilvēki atbrauc uz izstādi, bet viņi te dzīvo, ēd, iepērkas, tas nozīmē - ir pienesums Latvijas ekonomikai.