«Es vispār savā mākslinieciskajā darbībā nodarbojos ar citātiem, ar atskatīšanos uz pagātnes tēliem glezniecībā 17.–18. gadsimtā, tie ir mani mīļākie periodi, no kuriem es iedvesmojos. Jo tā bija ļoti augstas klases glezniecība,» saka gleznotāja Frančeska Kirke. Galerijā Bastejs šobrīd apskatāma mākslinieces personālizstāde Revise.
«Desmit lielāki un mazāki darbi, ar pielikumiem,» saka Frančeska Kirke, piebilstot, ka darbi tapuši pērn un šī gada sākumā. Izstādes nosaukumu Revise māksliniece izvēlējusies, jo šis vārds precīzi raksturojot viņas pašreizējās mākslinieciskās ievirzes veidu - «atkārtotu atskatīšanos». Atskatoties uz 17.-18. gadsimtā tapušiem darbiem, klāt tiek «likti mūsdienīgi tipāži, tēli mainīti vietām, kaut kas tiek izņemts ārā, kaut kas pielikts klāt... Mūsdienās datorprogrammās ir pieejams filtrs blur - attēls kļūst gandrīz neatpazīstams. Var uztaisīt miglas bildi, tomēr tā, lai senais darbs paliek atpazīstams, teiksim, Meitene ar pērļu auskaru, Mona Liza... Man ir interese par to, kā datorprogrammas var izmainīt tēlu līdz nepazīšanai. Ir interesanti atklāt, ko izdara mašīna - nedomājot, automātiski, vien saņemot uzdevumu, dators darbu var pārvērst līdz pilnīgai abstrakcijai. Es arī gleznoju pilnīgi abstraktu lietu, beigās nonāk līdz abstraktai kompozīcijai. Esmu konstatējusi, ka man ļoti patīk strādāt abstrakcionisma manierē, teiksim tā.»
Atkārtotā 17.-18. gadsimta mākslinieku darbu revīzijā neko jaunu gleznotāja gan neieraugot, arvien to pašu «garšīgo glezniecību». Frančeska Kirke: «Lai tā kļūst sagremojama mūsdienu skatītājam un man pašai interesanti - tā ir spēle ar citātiem un spēle ar to, ka es vienā darbā salieku kopā dažādu gadsimtu citātus, dažādu gadsimtu mākslinieku tēlus. Teiksim, manis iecienītā holandiešu gleznotāja Vilema Klāsa klusajās dabās viņa iecienīto priekšmetu vietā, kā ķīniešu vāzes un trauki ar austerēm, pēkšņi parādās Endija Vorhola zupas konservi, kas arī ir sava laika zīme - ļoti atpazīstama tiem, kas interesējas par to periodu, par Endiju Vorholu. Un tad nu viss sarunājas savā starpā viena darba ietvaros.»
Māksliniece uzskata, ka teiciens - rakstnieks visu mūžu raksta vienu grāmata, mūziķis - vienu skaņdarbu, mākslinieks - glezno vienu darbu - ir patiess, protams, izņemot dažus ilgdzīvotājus, teiksim, Pablo Pikaso, «kas ir nomainījis visus iespējamos stilus». Viņasprāt, daudzi mākslinieki glezno vienu darbu, lai gan, ja salīdzina viņas jaunības darbus ar tagadējiem, atšķirība esot milzīga. Māksliniecei pašai ir būtiski, ka ar katru izstādi viņa «ir pagājusi kaut kādu soli uz priekšu», protams, daudz kas atkarīgs no skatītāja. «Vai skatītājs zina, ko esmu darījusi līdz šim, vai viņš pirmo reizi redz manus darbus, tikpat labi var teikt - tas ir tas pats, tikpat labi var teikt, ka tas ir solis uz priekšu,» uzskata gleznotāja.
Frančeska Kirke lēnām sāks gatavoties savai nākamajai izstādei, kas paredzēta gada beigās. Kādu laiku viņa uz darbnīcu, visticamāk, neies, bet šis būs periods, kad «domās viss tiks sakārtots, lai pēc kāda mēneša varu iet uz darbnīcu un sākt strādāt bez skicēm. Es principā skices netaisu, jo, ja tā iznāk laba, tad pēc tam nekad nevar panākt to pašu, strādājot pie cita formāta. Es visu nēsāju galvā, iznēsāju un pēc tam dzemdēju, radu. Pamazām savācu audeklus, sakārtoju, jo mākslinieks, pat tad, ja neglezno, vienalga ir mākslinieks, staigā ar idejām galvā, viņš pat nevar atslēgties. Šī nav tā profesija, kad vari visu izmest no prāta.»
Ļoti ticams, ka tiks īstenots arī ceļojums, bet to nekādā ziņā nevar pieskaitīt pie atpūtas, jo Frančeska Kirke ceļojumos dodas, lai staigātu pa muzejiem un galerijām. «Līdz nogurumam. Visi braucieni ir daudz nogurdinošāki par eksistenci mājās, kad gleznoju vai negleznoju. Man nekad nav bijuši atpūtas braucieni. Es vienmēr domāju - ko es tā nesos, un kas tad būs, ja neapskatīšos vienu muzeju vai vienu galeriju, bet vienalga - tas vienmēr atkārtojas, jo zinu, ka varu palaist garām kaut ko ļoti svarīgu... Lai nepalaistu garām, pašai viss ir jāpārbauda.».