KULTŪRA: Reformācijas 500 gadi grafikās

Mākslas muzejā Rīgas birža atklāta izstāde Reformācijai – 500. Rietumeiropas grafika. 15.–20. gadsimts, kas būs apskatāma līdz 12. martam.

Tajā aplūkojami vairāk nekā 200 mākslas darbu. Izstāde apvieno Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas kolekcijas, bet izstādes lielāko daļu veido darbi no Tomasa Emmerlinga (Vācija/Rumānija) apjomīgā grafikas krājuma, kas Latvijā būs skatāmi pirmo reizi. «Šī izstāde prezentē ne tikai Lutera laiku un sabiedrību, bet atspoguļo arī dažādos protestantisma veidus un to izpausmes atšķirīgos gadsimtos un kultūrās,» saka Mākslas muzeja Rīgas Birža vadītāja, mākslas zinātniece Daiga Upeniece.

- Šogad pasaulē plaši tiek atzīmēta Reformācijas kustības 500. gadadiena, lai arī atsevišķi reformācijas mēģinājumi notika jau iepriekšējos gadsimtos, tomēr simboliski par tās iesākumu tiek uzskatīts 1517. gada 31. oktobris, kad Mārtiņš Luters (Martin Luther, 1483-1546) pie Vitenbergas baznīcas durvīm pienagloja 95 tēzes, ar kurām vēlējās izvērst akadēmisku diskusiju par grēku atlaidēm, krasi vēršoties pret indulgenču tirgošanu. Rezultātā reliģisko, politisko un sociāli ekonomisko apstākļu iespaidā sekoja gadsimtiem ilga kristietības sadrumstalošanās dažādās konfesijās. Pieminot Lutera raisītās Reformācijas kustības sākumu, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Latvijas Nacionālā bibliotēka un Latvijas Universitāte veido apjomīgu programmu, kurā Mākslas muzeja Rīgas Birža izstāde ir ieskaņas pasākums. Katra no institūcijām, atbilstoši profilam, rekonstruē savu stāstu par Reformāciju un par laika nogriezni no Reformācijas līdz šodienai, parādot, kā šīs pārmaiņas atspoguļojās sabiedrībā, kultūrā, zinātnē, grāmatniecībā, mākslā.

- Mākslas muzejs Rīgas birža iesāk Reformācijas 500 gadu atceres pasākumu klāstu Latvijā. Uz ko centrējas šī izstāde?

- Šī izstāde caur 15.-20. gadsimta Rietumeiropas grafikas prizmu prezentē ne tikai Lutera laiku un sabiedrību, bet atspoguļo arī dažādos protestantisma veidus un to izpausmes atšķirīgos gadsimtos un kultūrās. Katru no pieciem gadsimtiem iezīmē kāds sava laika mākslinieks, parādot raksturīgās reliģiskās mākslas tendences attiecīgo valstu kontekstā. Tie ir tikai daži vizualizēti pieturas punkti 500 gadu vēsturē, kas nepretendē uz pilnu notikumu ainu, bet rosina ieraudzīt dažādo gadsimtu atšķirības.

Neapšaubāmi izstādes centrālā persona ir teologs, mācītājs un Vitenbergas Universitātes profesors, baznīcas reformu aizsācējs Mārtiņš Luters. Līdz ar to izstādes kodolu veido dažādu gadsimtu vācu māksla. Paralēli grafikas lapas sniedz iespēju ielūkoties norisēs Nīderlandē, Lielbritānijā un Francijā. Izstāde neaprobežojas tikai ar luterisko mantojumu, bet piedāvā atklāt sakrālās mākslas attīstības tendences arī anglikāņu un dažādu citu reformātu kopienu veidotajā kultūras telpā, kuru iespaidoja šo konfesiju postulāti un to attieksme pret vizuālās mākslas klātbūtni.

Pēc šīs izstādes tiks atklāta Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas veidotā izstāde, kas ļoti pietuvināta notikumiem, kas bija Rīgā tieši Lutera laikā. Šī izstāde būs jau ar Rīgai pieejamo materiālu, t.sk. Lutera rakstītajām vēstulēm, savukārt mēs vairāk runājam par Reformāciju Eiropas kontekstā, Latvijas materiālam padziļināti nepieskaroties, kaut arī par šo materiālu esam interesējušies un nedaudz pētījuši.

Idejas, ko Luters pauda, ļoti ātri un viegli tika pieņemtas arī Latvijas teritorijā, jo politiskais un sociāli ekonomiskais fons bija tieši tāds, lai Rīgas Rāte ātri rīkotos. Ļoti ātri tika apstiprināti mācītāji, Sv.Pētera un Sv. Jēkaba baznīcās radās pirmās protestantiskās draudzes, t.sk. pirmā latviešu luterāņu draudze. Tāpēc šī tēma ir interesanta ne tikai visā Eiropā, bet arī Latvijā. Esam muzejs, kurā ir ļoti daudz Rietumeiropas valstu seno gadsimtu mākslas vēstures liecību, arī daudz reliģiskās mākslas, tādēļ bez problēmām varam kolekciju parādīt šādā Reformācijas kontekstā. Tomēr bija skaidrs, ka, ja šādu izstādi veidojam ar stāstu piecu gadsimtu garumā, tas nozīmē, ka runājam ne tikai par luterānismu, bet runājam par dažādām protestantisma formām. Izstādi iesākam jau ar 15. gadsimtu, atkāpjoties laikā pirms Lutera. Tas dod iespēju parādīt atšķirību starp katoļu un luterāņu māksliniekiem - katoļu mākslinieki ilustrē notikumus no svēto dzīves, daudzos darbos parādās Dievmātes kults, bet šīs tēmas netiek atspoguļotas, ja grafiķis ir luterāņu mākslinieks.

- Uzreiz bija skaidrs, ka vēstījums par Reformācijas vēsturi tiks izstāstīts ar grafikām?

- Jā. Luteriskā kustība tomēr sākās ar svētbilžu grautiņiem, tāpēc nebūtu pareizi dažādos protestantisma veidus rādīt uz glezniecības bāzes. Tas bija tāds konceptuāls lēmums. Vieglāk ir ar grafiku, jo stājgrafika pastāv visus šos gadsimtus.

Svētbilžu grautiņi skumji ietekmēja arī Rīgas vidi - zināms, ka Rīgā, Sv.Pētera baznīcā bijusi Albrehta Dīrera (1481-1528) glezna, kas šo grautiņu laikā ir pazudusi. Saskaņā ar ziņām par laiku, kas apliecina tās esamību Rīgā, tā te varēja būt tikai dažus gadus. Nav ziņu, kas tolaik ar gleznu noticis, bet nav arī precīzu ziņu, ka glezna tikusi iznīcināta.

- Zināms, kā Mārtiņa Lutera 95 tēzes ietekmēja sabiedriski politisko dzīvi, bet kas mainās mākslā?

- Izstāde iesākas ar pirmsreformācijas laiku Vācijā, ko atklāj 15. gadsimta vācu mākslinieka Martina Šongauera (1445-1491) Dievmātes kultam un svēto dzīves ainām veltītie darbi, kas norāda uz atšķirībām tēmu izvēlē pirms un pēc Reformācijas, katoliskajā un luteriskajā tradīcijā. Līdz protestantismam mākslā daudz tiek attēloti svētie, bet to neieraudzīsim Reformācijas laikā, kad luteriskā baznīca koncentrējas uz Bībeli, uz Veco un Jauno derību, bet ne uz svētajiem, un tā ir būtiska izmaiņa. Un vēl - katoļu baznīcai ir daudz izteiktāks Dievmātes kults, bet tā nav luteriskajā baznīcā. Protams, Jaunava Marija parādās arī vēlākos laikos un daudz, bet ne vairs kā Dievmātes kults, bet kā viens no galvenajiem Jaunās Derības personāžiem. Izstādē Lutera laiku iezīmē Lūkasa Krānaha Vecākā (1472-1553), Albrehta Dīrera (1481-1528) un citu lielo pārmaiņu laika mākslinieku darbi. Lutera laiku mēs plaši varam parādīt tieši uz savas kolekcijas bāzes - sākot ar paša Lutera portretiem un viņa laikabiedru portretiem, gan ar tā laika alegorisko mākslu un reliģisko mākslu. 17. gadsimta kalvinisma tradīcijas atspoguļo Rembranta (1606-1669) un Adriāna van Ostades (1610-1685) oforti. Savukārt 18. gadsimts un anglikāņu baznīca tiek prezentēta ar Viljama Hogarta (1697-1764) un viņa pārstāvētās skolas mākslas darbiem, kuros dominē satīra un kritisks sabiedrības norišu vērtējums. 19. gadsimta vācu romantisma laiku pārstāv Gustava Kēniga (1808-1869) darbi, bet šā gadsimta otrās puses franču māksla - fascinējošās Gistava Dorē (1832-1883) Bībeles ilustrācijās. 20. gadsimts - Oto Diksa (1891-1969) skarbais un alegorijām piesātinātais protests pret kara šausmām. Izsekojot analogu tēmu traktējumam dažādās kultūrvidēs, izstāde skatītājam ļauj novērtēt piecu gadsimtu pieredzi un katram pašam sev uzdot jautājumu - kur esam šodien?

- Un kur esam šodien? Šodien redzat līdzības ar to laiku?

- Cilvēkam vienmēr bijusi tieksme reformēt. Var teikt, ka Lutera 95 tēžu piesišana pie Vitenbergas baznīcas durvīm bija simbolisks akts, bet arī pirms 16. gadsimta bija dažādas vēsmas, kas sāka apšaubīt Romas Katoļu baznīcas noteikto kārtību. Pirmais pazīstamākais reformātors ir 14. gadsimta angļu teologs, Oksfordas Universitātes profesors Džons Viklifs (1331-1384), bet viņa idejas netieši turpināja attīstīt sprediķotājs Jans Huss (1369-1415) Čehijā. Izstāde tieši to arī parāda - ne jau ar Luteru viss sākās un arī beidzās, pēc luterānisma aizsākuma veidojās ļoti daudz dažādu baznīcas atzaru, process nenotika tikai 16. gadsimtā, bet arī tālākos gadsimtos. Arī 20. gadsimts iezīmējas ar šķelšanos baznīcā, jo īpaši Amerikā. Tiesa, 20. gadsimts rada varbūt jaunu tendenci - ekumenismu, spēju diskutēt un sadarboties, mazināt vēsturisko sašķeltību. Piemēram, dažādus gadsimtus pārstāvošo mākslinieku Gistava Dorē un Oto Diksa Bībeles ilustrācijas bija vienlīdz populāras katoļu un protestantisma vidē, tātad - vispārcilvēciskais iet pāri konfesionālajam, un spēja sarunāties, diskutēt un atrast vienojošo ir laba tendence. Starp citu, Oto Dikss jaunībā sevi ir pozicionējis kā ateistu, kā neticīgu cilvēku, bet, ejot cauri karam un piedzīvojot nacismu, viņš ir radījis Mateja evaņģēlija ilustrācijas - ļoti vienkāršā un skarbā formā radījis emocionāli spēcīgus darbus.

- Reliģijas vēsturē neieinteresētam cilvēkam arī ir ko redzēt šajā izstādē, vismaz liecības par laiku.

- Tā ir mūsu vēsture. Tā ir laba māksla. Domāju, ka labai mākslai vienmēr ir daudz skatītāju. Mākslinieku vārdi - Dīrers, Rembrants, Dikss - runā paši par sevi.

- Tomēr šī izstāde no skatītājiem prasa lēnumu un iedziļināšanos.

- Tā ir - šī ir ļoti lēni skatāma izstāde. Lai būtu vieglāk saprast un lai būtu vieglāk skatīties šo izstādi, mēs esam radījuši ne tikai kopējo anotāciju izstādei, kas norāda, kāda veida materiālus un kāpēc mēs esam atlasījuši, bet ir arī anotācijas katrai izstādes daļai, katram gadsimtam, līdz ar to šīs anotācijas paskaidro konkrētā laika reliģiskās izpausmes un to, kā tas saistās ar vizuālo, ko ieraugām jau mākslinieku darbos.

Tāpēc skatītājiem vajadzētu iedalīt ilgāku laiku šai izstādei, lai var izlasīt arī pavadošos tekstus, jo tā būs daudz interesantāk skatīties šo ekspozīciju, izbaudīt ļoti smalko grafikas mākslu, kur katrs darbs ir pelnījis, lai pie tā pakavētos.

- Kas jums pašai bija pārsteigums šajā izstādē?

- Pārsteigums varbūt ir tas, kā šīs izmaiņas atklājas cauri gadsimtiem un cik dažādi var skatīties uz reliģisko mākslu, cik dažāds var būt redzespunkts, un cik tomēr nozīmīga ir kultūras, politiskā, reliģiskā telpa aiz konkrētā mākslinieka, cik ļoti tā izpaužas rezultātā. Kad veidojām izstādi, lai nesajuktu viena kultūras telpa ar citu, viens gadsimts ar citu gadsimtu, mēs tos uzskatāmi, ar izstādes iekārtojumu, tās nodalījām citu no cita. Redzot jau izveidoto rezultātu, ir sajūta, ka gadsimts no gadsimta varēja būt pat nenodalīts, jo tā vai tā uzreiz spējam tos atšķirt. Dažādās domāšanas, kas izriet no dažādajām dzīves uztverēm, kas katram gadsimtam ir citādāks, veido ļoti atšķirīgu mākslu. Tas man pašai bija lielākais pārsteigums - gatavā izstādē ieraudzīt to, cik ļoti kultūras telpa nosaka galarezultātu, ja skatāmies reliģiskās mākslas aspektā.

- Vai būs arī kas tāds, kas Latvijā tiks izstādīts pirmo reizi?

Tā sauktais «Gotas albums» no mūsu muzeja kolekcijas, kas tika nopirkts 20. gadsimta otrajā pusē. «Gotas albums» ir izveidots 19. gadsimta sākumā Vācijā, Gotas pilsētā, tajā apvienoti Lutera laika mākslinieku darbi. «Gotas albumu» vēl ne reizi nekad nebijām eksponējuši, jo tā lapas bija sašūtas kopējos vākos, turklāt lielākās no tām vairākkārtīgi locītas. Līdz ar to bija nepieciešams sarežģīts restaurācijas darbs, lai šo albumu varētu parādīt. Tas mums ir izdevies, un «Gotas albumu», par ko esam tikai stāstījuši, nu pirmo reizi pirmo reizi ir pieejams skatītājam.