IZSTĀDE. Cimdi: no senatnes līdz mūsdienām

Aukstā laikā bez cimdiem neiztikt, un daudzi izvēlas rokas sildīt ar rakstainiem adītiem dūraiņiem vai pirkstaiņiem. Pēc to rotājumiem mūsdienās nevar pateikt, no kuras puses valkātājs vai adītājs nācis, bet savulaik raksti un krāsas pateica priekšā, kurā novadā tie radīti. To, cik atšķirīgi varēja būt cimdi, var pārliecināties, apmeklējot Latvijas Nacionālajā vēstures muzeja (LNVM) izstādi Kūlainis, pērstainis, delnainis…

Bagātīga kolekcija

«Izstādes mērķis ir parādīt muzeja bagātīgo krājumu, kas aptver ap 3500 vienību (katrs cimds vai detaļa, piemēram, valnīša paraugs, tiek skaitīts atsevišķi). Ekspozīcija ir divdaļīga: viena tās puse veidota kā ceļojošā izstāde, otra - kā stacionārā, un to varbūt apmeklētāji vēlētos redzēt plašāku. Diemžēl ierobežojumus nosaka gan telpas izmēri, gan arī tas, ka sen tapušos cimdus nedrīkst ilgstoši turēt gaismā. Tāpēc tika nolemts, ka vitrīnās aplūkojamo ik pa laikam mainīsim,» skaidro izstādes autore Inita Heinola.

Viņa norāda, ka kolekcijas, kura aptver laiku no 18. līdz pat 21. gadsimtam, pirmsākumi meklējami 19. gadsimta otrajā pusē līdz ar Rīgas Latviešu biedrības Latviešu jeb Etnogrāfiskā muzeja (tagad LNVM) izveidošanu 1869. gadā. Jau 1888. gadā muzeja katalogā ir fiksēti divi pāri vilnainu un nātnu baltu sieviešu cimdu. Ir zināms, ka abus darinājumus dāvinājis Birzuļu Jānis no Cempjiem Trikātas draudzē, informējot, ka tie lietoti kā baznīcas cimdi apmēram pirms 80 gadiem. (Tagad tos var aplūkot lielajā muzeja izstādē Versija - latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde.) Liels pluss ir tai daļai kolekcijas, kurai līdzi nākušas apraksta lapas, kurās smalki izstāstīts, kur un kad tapuši, kādam nolūkam, kā nonākuši mantojumā.

Katram novadam - savs

Nereti apmeklētāji vaicājot, vai tiešām adījumi var tik ilgi saglabāties. No savas pieredzes izstādes autore varot teikt, ka tas tiešām ir iespējams, - īpaši tad, ja tas nav lietots ikdienā, bet tikai īpašos gadījumos. Lūk, vieni no tādiem - uz balta pamata tapuši raibenīši, kuros ievīts linu diegs, teju izstaro svētku noskaņu. Kolekcijā tie nokļuvuši no Valles pagasta. Un ir nevis latviešu, bet votu jeb krieviņu tradīcijās darināti (apmēram 3000 šīs somugru tautas cilvēku no Novgorodas puses 15. gadsimtā kā karagūstekņus ieveda Bauskas apkaimē). Arī daudzi citi vecāki cimdi spilgti rāda novada īpatnības. Zilie, brūnie ar balto norāda, ka darināti Ventspils pusē, jo citur tāda salikuma nav, teic I. Heinola. Savukārt tikai Rucavā (no turienes kolekcijā ir teju ap 100 vienību) iezīmīgs bija sīkrakstains pirkstainis, kura valnīša daļa pilnībā atšķīrās no pārējā adījuma. Alsungā arī bija kas līdzīgs, taču tur krāsu salikums cits. Bet ugunskrustiem klāti dūraiņi bija iecienīti Bārtā, kur arī citās sieviešu tērpa daļās parādās šī zīme. Savukārt ar pēkšņu joslu sadalītie, nāk no Ziemeļkurzemes, bet sarkanie ar balto - no Lielvārdes puses. Savdabīgi cimdi nākuši no Ērgļu puses - no ļoti smalkas dzijas, darināti adatas pinuma tehnikā (līdzīgi kā tamborējot) - blīvi un stipri. Ir arī dažādi interesanti risinājumi: tā adītājas dažkārt diezgan brīvi rīkojušās, izceļot vienu rakstu un izvietojot to nevis centrā, bet sāniski. Arī noraukumu neveidojušas spicu, kā tas ir mūsdienās. Ir arī citas savdabīgas detaļas, piemēram, sasienamās astītes. Jaunākos laikos novadu tradīcijas sāk vairāk sajaukties - it īpaši parādoties iespējām iepazīties ar iespiestajiem rakstiem. I. Heinola arī esot par to, ka nekas nav sastindzis, - radoši jāizmanto vecais. To rādot arī šeit izstādītie cimdi. Studiju un daiļamata meistari ciešāk pieturas pie etnogrāfijas, bet ir arī adītājas, kā, piemēram, Jete Užāne, kas ļoti brīvi rīkojusies, veidojot savus cimdus kā noskaņu un filozofiskas gleznas.

No krustabām līdz bērēm

Patiesībā jau cimdi bija kā pavadoņi visā cilvēka mūža garumā: no krustabām un kāzām līdz pat bērēm, norāda izstādes autore. Gan godiem, gan ikdienai un pat sava veida saimnieciskajiem rituāliem. Par to liecina ticējums, ka zirņi jāsēj ar cimdiem. Viena no tām reizēm, kad meita noteikti vēra vaļā savu pūru, bija dodot piekrišanu puisim kļūt par viņa sievu. Tāpat jau laikus tika sagatavots tā sauktais bēru pūrs: cimdi tika doti kapu racējam, zārka un krusta nesējiem, izvadītājam. Arī zirgam pie apaušiem ar prievīti piesēja dūraiņu pārīti.

Kad I. Heinola pirms teju desmit gadiem bijusi Rucavā, viena sieviņa izrādījusi lakatiņā iesietu šo savu bēru pūru, kur pamatā visi adījumi ieturēti zaļā un melnā toņkārtā. Par krāsām un to nozīmi runājot, gan grūti esot apgalvot, ka mūsu senči tiem būtu pievērsuši tik lielu nozīmi kā mēs mūsdienās. Arī ornamentu nozīmi nereti pārspīlējam, meklējot spēka vai kādas citas zīmes. Dažkārt apmeklētāji nākot uz izstādi un meklējot, kur tad tās ir. Krājumā esošajiem cimdiem gan nekur neesot pierakstīts, lūk, te ir tāda zīme ar tādu vēstījumu. Ja tie arī ir, tad vairāk raksturo adītājas vidi: rozītes, zīlītes, ritentiņi, ir arī aušanā izmantotie raksti - trinīša vai piecaču raibums. Nav ne vārda minēts par auseklīšiem vai Māras zīmi. Tie saistāmi ar dievturu Ernesta Brastiņa un Jēkaba Bīnes darbību, jo viņi mēģināja izveidot savu latvisko zīmju sistēmu. Šobrīd atkal nācis jauns intereses vilnis, kad tiek meklēts atbalsts senajās zīmēs. I. Heinola domā, ka tieši ticība un enerģētika dod tām starojumu.

Vaicāta par kolekcijas uzglabāšanu, izstādes autore norāda, ka tiek gaidītas jaunās krājuma telpas, bet patlaban cimdi glabājoties kastītēs, un reizi divos gados visi tekstila izstrādājumi (kopumā 70 000) tiek izlaisti divreiz cauri saldētavām, lai atbrīvotos no iespējamiem kožu kāpuriem.