Zīle Ziemele. Dialogs ar svešiniekiem

 
ZĪLE ZIEMELE: «Pēdējā laikā dzirdu, ka citiem dzīvē notiek dažādi trakumi, man zvana un stāsta šausmīgus atgadījumus... Es nezinu, man gribas paklusēt. Jo liktenis man bijis ļoti labvēlīgs. Šķiet, ka mani kāds sargā» ©F64

«Līdz šim man pat ir ļoti veicies – esmu novērtēta, esmu pamanīta. Man ir daudz draugu un kolēģu, kuri arī ir ļoti talantīgi, bet viņi vēl nav pamanīti,» saka jaunā māksliniece Zīle Ziemele, kuras pirmā personālizstāde Rīgā apskatāma galerijā Māksla XO.

Baznīcas kā liesmojoši zirgi

«Man ir bijušas vairākas mazas izstādes, bet šī ir pirmā tādā vietā, ko visi zina,» atzīst jaunā māksliniece Zīle Ziemele, kuras darbi līdz šim izstādēs redzēti galvenokārt ārpus Rīgas. Par iespēju iekļūt galvaspilsētas mākslas apritē šobrīd vēl Mākslas akadēmijas pēdējā kursa studentei ir jāpateicas galerijas Māksla XO vadītājai Ilzei Žeivatei, kura Zīles Ziemeles gleznas pavasarī redzējusi jauno mākslinieku darbu izstādē Spriedze. «Viņu tik ļoti esot ļoti uzrunājušas manas gleznas, ka pat sapnī tās rādījušās. Interesantākais, ka darbā, kurā es biju gleznojusi ikonu, viņa saskatījusi trīs liesmojošus zirgus, bet patiesībā tās bija trīs baznīcas...» stāsta Zīle Ziemele.

Lai gan Mākslas akadēmijā studentiem ir īpašas lekcijas par to, kā māksliniekiem jāgatavojas izstādēm, Zīle strādājusi «bez stratēģijas, bet daudz». «Nebija jau tā, ka līdz šim es publiski nebiju rādījusi savus darbus, tāpēc man nebija, kā reizēm ir jaunajiem rakstniekiem pirms pirmās publikācijas, baiļu par to, ka nesapratīs. Šo izstādi es uztvēru kā likumsakarīgu nākamo soli. Jā, negaidīti ātri, jo tik jauni gleznotāji nav bijuši Māksla XO. Parasti tomēr ir jāpabeidz maģistra līmeņa studijas, tad tevi ievēro un viss process notiek daudz lēnāk,» atzīst Zīle Ziemele. Izstādē Zeltnesis un ēna apskatāmi 15 darbi, tie tapuši šogad Padujā, Antverpenē, Rīgā un Cēsīs. «Par attiecībām. Es esmu jauna sieviete, man tas viss vēl ir ne tik ļoti skaidrs, ir dažādi samezglojumi. Mums ikvienam ir vajadzīgs cilvēks blakus, bet uz priekšu mums jāiet vienam.»

«Šis man bija ļoti intensīvs gads,» nosaka jaunā māksliniece. Pirms gada viņa saņēmusi SEB stipendiju glezniecībā, kas nodrošinājusi iespēju vienu mēnesi pavadīt pašas izvēlētā vietā Eiropā. «Pati sev rīkoju loteriju, jo man bija trīs iespējamie varianti - Paduja, Antverpene un Porto. Divas reizes pēc kārtas izvilku Paduju, tur arī aizbraucu,» smaida Zīle Ziemele. Vēl viens mēnesis vasarā tika pavadīts Cēsīs, kur īpaši kompaktā, apmēram 12 cilvēku kopā restauratora vadībā tiek apgūtas glezniecības senās tehnoloģijas.

Ekskluzīvs piepildījums

«Kad man bija astoņi gadi, ome mani aizveda uz kristīgās mākslas studiju Rīdzē, tās vadītāja bija Iveta Gaile, kas šobrīd ir Rīgas Kristīgās vidusskolas direktore. Tur es gāju ilgu laiku, pēc tam izdomāju, ka iešu uz rozīšiem. Vispār tas jau nav nekāds pārsteigums, jo mamma ir beigusi tekstilnodaļu lietišķajos, tētis, lai arī bez speciālas izglītības, ir restaurators, jau vairāk nekā 20 gadus restaurē Jēzus baznīcu - lielāko koka baznīcu Latvijā,» stāsta Zīle Ziemele. «Tētis ir vienīgais ģimenē, kurš iet uz baznīcu. Es par šiem jautājumiem domāju pati, eju savu ceļu un ļoti lēnām. Pirms četriem gadiem, kad iestājos akadēmijā, vairāk sāku par to interesēties. Tas bija laiks, kad man šķita, ka esmu labākā starp kursabiedriem, esmu spējīgākā, nesapratu, kāpēc citi glezno kaut kādas šausmas, un tad mani nolika pie vietas. Kad aizbraucu studēt uz Antverpeni Erasmus programmā, notika līdzīgi, es vairāk sāku cienīt līdzcilvēkus. Kāds tam sakars ar ticību? Apjausma, ka ir kaut kas virs tevis, ka ir arī blakus,» saka Zīle. Pusgadu ilgās studijas Erasmus programmā Antverpenē viņai raisījušas arī dažādas pārdomas. «Es pirmo reizi ilgu laiku biju viena pati. Tur esot, sapratu, ka varu dzīvot citur, bet vienlaikus domāju par to, kāpēc vajag vai nevajag dzīvot Latvijā. Kāpēc vajag? Šī ir ļoti ekskluzīva vieta, kur dzīvot. Mēs esam pati Eiropas nomale, noslēpta no citiem, bet te ir augstvērtīga kultūra, kluss un tīrs gaiss. Eiropas centrā ielas ir pārpildītas ar cilvēkiem un mašīnām, bet Latvijā tā nav. Ir patīkami būt no tādas vietas, par kuru citiem vispār nav priekšstata.»

Nākamā gada vasarā Zīle absolvēs Mākslas akadēmijas bakalaura programmu, par tālākiem plāniem īstas skaidrības viņai neesot. «Skatīšos, kā būs. Es ceru, ka viss neaizies negribētā pašplūsmā, bet, cerams, aizies negaidītā gultnē. Tā vismaz noticis līdz šim. Man nav izjūtas, ka es sekotu straumei tāpēc, ka nav citu variantu. Man piedāvājumi atnāk. Cīņa par izdzīvošanu mākslā mani īsti neinteresē. Jaunākie brāļi Miķelis un Indriķis izvēlējās neiestāties augstskolā, bet sākt attīstīt paši savu biznesu, bet mani tāda veida adrenalīns neinteresē. Man šķiet, ka es varētu jebkurā jomā gūt piepildījumu, nav tā - ja es negleznošu, tad dzīve ir apstājusies. Tomēr man ļoti patīk gleznot, šķiet, ka man tas arī padodas. Protams, vēl neesmu saskārusies ar realitāti skarbā formātā. Man pat ļoti ir veicies līdz šim - esmu novērtēta, pamanīta. Man ir daudz kolēģu - mani draugi, kuri arī ir ļoti talantīgi, bet viņi vēl nav pamanīti.»

Būs ko atcerēties

«Es jau daudz klenderēju apkārt pa pasauli,» atzīst jaunā sieviete. Ceļojumi bijuši dažādi, arī spontāni, arī biļetes par eiro no Ķelnes uz Barselonu. «Pēdējos gados katru vasaru vienu mēnesi esmu klenderējusi apkārt pa Eiropu, vienu gadu mēs, draugu kompānija, aizstopējāmies līdz Budapeštai. Reiz stopējām pa Francijas dienvidiem. Stopēšana ir izdzīvošanas spēle - no rīta piecelies līdz ar sauli, pagatavo brokastis, sapucējies, lai īstajā laikā izietu uz ceļa un sāktu stopēt. Šādi ceļojot, satiec interesantus cilvēkus, bet pa lielam neko daudz neredzi. Pieļauju, ka, braucot ar tūristu autobusu, iespējams redzēt vairāk objektu. Ceļojot pa Francijas dienviddaļu, līdzi ņēmām tikai guļammaisus, jo tur telts nebija nepieciešama, laiks bija ļoti silts, no rītiem pat nebija rasas. Lūk, tā bija izdzīvošana. Vienīgais mīnuss šādam dzīvesveidam - nevar gleznot, jo visu laiku esi ceļā, tas paņem daudz spēka. Tomēr tas dod drošību un piederību pasaulei. Mūsdienās tas ir nepopulāri, jaunieši vairs nestopē, jauniešiem vairs nav interesants dialogs ar svešiniekiem,» stāsta gleznotāja. Šādi ceļojot, iztērēti vien kādi 200 eiro, bet šogad mēnesis Padujā izmaksājis 2000 eiro. «Viss ir relatīvs, var dzīvot gan tā, gan tā.» Zīle ir pārliecināta, ka piedzīvojumi viņu daudz vairāk atrod tad, kad viņa dodas pastaigās. «Antverpenē daudz staigāju kājām. Izstādē liela daļa darbu tapuši - gāju, kaut kas notika, kaut ko ieraudzīju.»

Gadumijā arī iespējami dažādi piedzīvojumi, bet jau skaidrs, ka pārāk tālu no mājām tie viņu neaizvedīs. «1. janvāra rītā man jāpasniedz brokastis Tezē svētceļniekiem,» teic Zīle. Viņa gribējusi uzņemt desmit jauniešus, tētis - piecus, mamma - divus, vienojušies par trim. «Saskaitījām, cik mums mājās ir krūzīšu... Atbrīvojām istabu, vietas pietiks. Pati dzīves laikā esmu satikusi ļoti daudz ļoti viesmīlīgu cilvēku, un ne tikai stopējot. Man šķiet - tas ir tikai cilvēcīgi. Un arī interesantāk. Manuprāt, gatavojoties ciemiņu uzņemšanai, cilvēki paši sasparojas, ir iemesls pacensties parūpēties par sevi. Būs ko atcerēties.»

Izvērtējot aizvadīto gadu, Zīle atzīst, ka pirms gada pat iedomāties nav varējusi, ka notiks tik daudz skaista. «Pirms gada pat biju mazliet vīlusies dzīvē, šķita, ka visu varu, es, es, es... Tagad arī redzu, ka apkārt cilvēki dara daudzas skaistas lietas.»

***

Zīle ZIEMELE

• Gleznotāja

• Dzimusi 1993. gadā Rīgā

• Pašlaik studē Latvijas Mākslas akadēmijā (glezniecības apakšnozare). Absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (ilustratora specialitātē, 2013). Mācījusies Rīgas 3. vidusskolā (2000-2009)

• Papildu izglītība: enkaustikas meistardarbnīca (Cēsis, 2015), Kas ir ikonu noslēpums, ikonu gleznošanas meistardarbnīca (Cēsis, 2014), Mantojums, olu temperas meistardarbnīca (Cēsis, 2013), Leonardo da Vinči mobilitātes projekts, mācības Tartu Kunstikool (Igaunija, 2013), dalība Comenius projektā IDEAlaboratories (Igaunija un Somija, 2012)

• Grupu izstādēs piedalās kopš 2011. gada

• Personālizstādes: Olas darbi (Cēsu Centrālā bibliotēka, 2015), Plenērs (ES Mājas galerija, 2013), Tuk tuk par sevi, tuk tuk par tevi, mazulīt (klubs Nabaklab, 2011), Viņi (JRRMV, 2010)

• Uzvarējusi konkursā SEB stipendija glezniecībā (2015), saņēmusi Kalniņu ģimenes piemiņas stipendiju (2015)