No 25.februāra līdz 27.martam Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā būs apskatāma pirmās Purvīša balvas laureātes Katrīnas Neiburgas izstāde "Patiesībā: darbs, ģimene, mīlestība, Dievs, bērni un muzikāli priekšnesumi", kas tapusi sadarbībā ar skaņu mākslinieku Andri Indānu un dzejnieci Agnesi Krivadi.
Izstādē izmantoti 2009.gada vasaras ekspedīcijā uzfilmētie videomateriāli, kas tapuši četru nedēļu laikā, ceļojot pa Sēliju un Latgali. Izstādes autores vasaras ekspedīcijas laikā tikās un sarunājās ar vairāk nekā 40 cilvēkiem. Ceļojuma maršruts nebija iepriekš izplānots, tā mērķis bija savākt pēc iespējas vairāk ļaužu valodās mitoloģizētu nostāstu, kuri laika gaitā jau noslīpējušies, iemantojuši mutvārdu literatūras formu, savu sākumu, kulmināciju, beigas un kuros jaušama sajūta, ka īstā dzīve it kā pārtapusi par pasaku. Pirmais satiktais stāstītājs ieteica nākamo, nākamais - vēl divus, un tā ekspedīcija turpinājusies.
Katrīnu Neiburgu šim darbam iedvesmojušas divas asprātīgas un traģikomiskas grāmatas - Torgnija Lindgrena "Gaisma" un Jerna Rīla "Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti", kā arī pirms gadiem Mārcienā sastaptā Jura nostāsti par apkārtējiem iedzīvotājiem. Piemēram, par vecīti, kuru pametusi sieva: kaimiņi vairākas nedēļas vērojuši dūmus, kas cēlušies virs viņa skursteņa.
Viss ciems brīnījies, kas gan vecītim tik ilgi dedzināms, līdz izrādījies, ka vecītis dedzinājis aizgājušās sievas mantas. Vecītis dedzinājis, dedzinājis, līdz ķēries pie mēbelēm - kopējās gultas, galda, pie kura abi sēdējuši, mantām, kam sieva pieskārusies. Beigās vecītis nodedzinājis visu mantību, sēdējis uz vienīgā soliņa savā mājā un pīpējis.
Vai stāsts par dzērājiņu Koļu, kurš tic Dzērāju dieviņam, jo kā gan citādi viņš vienmēr atrastu saimnieces noslēptās pudeles. Dzērāju dieviņš Koļam čukstot, zem kura rododendru krūma aprakts kārtējais "dzimtenītes" pusstops.
"Tādiem stāstiem mēs braucām pakaļ. Un izrādījās, ka labākais, ko viņi mums var izstāstīt, ir patiesība. Nevis saklausīti nostāsti un mūsdienu leģendas, bet pašu stāsts un uzskati par ticību, laimi un mīlestību. Patiesība par to, kā nodzīvot kopā sešdesmit gadu, kāpēc Rīga ir Latvijas nelaime, kas notiks Latvijā tuvākajos gados, kā Dievs sapnī uzrunājis un licis pārcelties no Stučkas uz Andrupeni, kā krievs tēmējis ar stobru pakausī, kā pievīlusi pirmā mīlestība, vārdā Spīdola, kā rakstīt lugas sveču gaismā, kā kļūt par priesteri," stāsta Katrīna Neiburga.
Satikto cilvēku stāstītais izstādes ietvarā ir transformējies monumentālā videoinstalācijā, kur stāstnieki darbojas kā aktieri, kas ar vienu, diviem teikumiem vai skaitāmpantu, vai dziesmu veidos meditatīvu sajūtu par patiesības pārliecību - viņu pārliecību par patiesību. Tā būs kā saruna, dialogi starp tiem četrdesmit cilvēkiem, kur viens uzdos jautājumus, cits atbildēs, brīžiem kāds paliks par fonu, brīžiem kāds būs solists.
Nozīmīga šī darba sastāvdaļa ir arī Agneses Krivades grāmata, kurā apkopoti izstādes varoņu stāsti un tēli.