Liepājā iemīlējies mākslinieks
Lielā dzintara atvēršanas gaidās Liepāja kļuvusi par kultūras galvaspilsētu. Skatītājiem un klausītājiem dažādās pilsētas vietās atklātas mākslinieku darbu izstādes, notikuši koncerti un izrādes. Atvēršanas svētkiem piederas arī tēlnieka Egona Peršēvica personālizstāde Liepājas muzejā. Tā būs apskatāma līdz 13. septembrim.
Egons ir dzimis valmierietis, bet nu jau piecus gadus sauc sevi par liepājnieku. «Liepāja ir Latvijas labākā pilsēta, lai piedod man Valmiera,» salīdzina mākslinieks. Valmierā vēl joprojām dzīvo un strādā Egona skolotājs Andris Vārpa. Pie viņa jaunais mākslinieks ieguvis savu pirmo, nopietno mākslas izglītību, pēc tam studējis ekonomiku, bet tomēr atgriezies mākslā. «Kad biju beidzis Mākslas akadēmiju un biju savu laiku nodzīvojis Rīgā, nācās meklēt darbnīcu. Sapratu, ka tas ir dārgs prieks. Mani aizrāva Liepāja ar sauli, vēju un jūru. Jūra vispār ir ļoti liela mana mīlestība. Ne tik ļoti pludmale, bet tieši jūra. Ja dzīvotu Rīgā, es tāpat visu laiku brauktu uz Liepāju. Tad kāpēc man labāk nedzīvot Liepājā un braukt uz Rīgu?» spriež tēlnieks.
Ienākot pa Liepājas muzeja vārtiņiem, skatu piesaista piecmetrīga sievietes figūra – Brīvības pieminekļa interpretācija. Tapusi tā diezgan ilgi. Mākslinieks to sācis veidot jau pirms diviem gadiem, kad muzejs viņu uzaicināja veidot izstādi: «Domāju, ka mūsdienās tēlniecības materiāls nav tik svarīgs. Man noteikti daudz svarīgāka ir forma. Lielākā daļa šīs izstādes darbu ir veidoti no stikla šķiedras, taču tas ir tikai tehnisks risinājums pamatproblēmai – kā pārvērst ideju plastiskā formā?»
Darbs, ko pirmo ieraugām, ienākot izstāžu zālē, ir Apollons un Dafne. Autors šeit apvieno klasisko ar mūsdienu mākslu. «Antīkās mākslas pamatā ir mīts, tādēļ, veidojot šādu pašportretu, man vajadzēja izvēlēties sev tuvāko no Olimpa dieviem, un tas ir Apollons. Tas ir stāsts par Apollonu un Dafni, kur dievs iemīlas nimfā, kas to atraida. Tad nu saules dievs aiz mīlas zaudē galvu, bet nimfa, lai paglābtos no uzstājīgā pielūdzēja, pārvēršas par lauru koku,» tādu darba pamatdomu atklāj mākslinieks.
Košā uzvalkā tērptais vīrs ar novērošanas kameru galvas vietā stāsta par to, kā rodas māksla. Tas ir ironisks mākslinieka pašportrets, kas pats portretē. «Šajā darbā atradīsiet atsauces uz Kārli Padegu, krāšņu personību ne vien mākslā, bet arī dzīvē, kurā viņa radītais ārējais tēls bija lielā disonansē ar realitāti. Šis tēls no ārpuses ir košs, bet, ja pienākam tuvāk, redzam, ka viņam nav pat zeķu. Ir košs uzvalks, bet uzģērbts uz plikas miesas. Tas tika darīts, lai atainotu to, ka mākslinieka ārišķība tikai slēpj viņa atkailināto dvēseli, kas parādās tā darbos,» sarunu turpina izstādes autors.
Egons Peršēvics teic, ka, viņaprāt, viskonceptuālākais no šīs izstādes darbiem ir Kailā karaļa jaunais tērps. Tas ir stāsts par mūsdienu mākslas tirgu, par to, kā tiek pārdots un pirkts šķietami tukšs gaiss par milzu līdzekļiem. «Stāstot draugiem par to, kādēļ cilvēki pērk beigtu haizivi par 12 miljoniem, es atskārtu, ka šo stāstu jau reiz ir izstāstījis Hans Kristians Andersens savā pasakā par Kailo karali,» atceras mākslinieks. «Tad nu es nolēmu, ka man noteikti ir jārada tas tērps, ko neredz muļķi, un tie, kas nav derīgi savam amatam.» Tiem, kam šī izstāde ir iepatikusies un kas vēlas redzēt vēl, mākslinieks ir radījis darbu uz biss, kas jāmeklē pie muzeja ēkas, virs lielā vaļa žokļa.