«Man nepatīk zemo temperatūru keramika, podniecības temperatūra nav manējā. Esmu maksimāliste, man patīk tā kārtīgi – vai nu akmens masa, vai šamots īsti augstā temperatūrā,» saka keramiķe Inese Brants. Šobrīd Rīgas Porcelāna muzejā skatāma keramiķes Ineses Brants pēdējo trīs gadu darbi personālizstādē Mīlestība uz mūžu. Apgleznots porcelāns.
Lai arī mākslinieces darbība keramikā ir daudzveidīga, viņas īpašā mīlestība ir porcelāna apgleznošana, ko māksliniece ne tikai praktizē, bet arī pēta teorētiski; ar to viņa pazīstama ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas keramikas un porcelāna mākslas vidē. Izstādē izliktie darbi tapuši pēdējo trīs gadu laikā, un tie sakrituši ar to laiku, kad Inese Brants studējusi doktorantūrā Latvijas Mākslas akadēmijā, rakstījusi darbu Porcelāna virsglazūras apgleznošanas tehnikas. Rakstījusi zinātnisku darbu, kas pavisam drīz, cerams, arī tiks publicēts, pati eksperimentējusi, un meklējumu rezultāts redzams izstādē. «Mākslinieks parasti sāk ar koncepciju, pēc tam meklē veidu, kā ideju vislabāk var realizēt, gādā materiālus. Mani interesē tehniskās lietas, man vajag zināt, kā ko var uztaisīt, man vajag pamēģināt dažādas tehnoloģijas, tāpēc man viss sākas ar tehnisko principu, pēc tam domāju, kā to varētu izmantot.»
Spēt skatīties un ieraudzīt
Māksliniece atzīst, ka porcelāns ir ļoti kaprīzs materiāls, tas arī atceras, kas «viņam nepareizs izdarīts, iespiedies vai ieliecies, jo kad to ieliek krāsnī maksimālajā temperatūrā, tas kļūst kustīgs un atceras visu», kas tam veidošanas procesā nodarīts. Tomēr Inese Brants ar šo cimperlīgo materiālu strādā visu savu radošo mūžu. Pati saka – ja velnam iedod mazo pirkstiņu, tas paņem visu roku. «Man patīk. Tas notika Lietišķās mākslas vidusskolā, pēc 2. kursa bija iespēja izvēlēties starp māla keramiku un porcelānu. Porcelāna apgleznošanu mums pasniedza Ilona Priedkalna, māksliniece no porcelāna rūpnīcas, un man tā iepatikās, ka biju ar mieru ģipšus grauzt, lai tikai tiktu tuvāk porcelānam,» viņa atceras. Māksliniece arī strādā ar šamotu un akmens masu, taču noturīga mīlestība viņai izveidojusies ar apgleznotu porcelānu.
«Esmu figurāliste, man svarīga ir figūra – ko ar to var pateikt. Glezniecībā akts taču daudz pasaka par sievieti – kas viņa ir, kā jūtas, kāda ir viņas pašapziņa, kāds ir viņas noskaņojums, emocionālais stāvoklis... Arī apgleznotajā porcelānā figūra ir ļoti izteiksmīga, tā daudz ko izstāsta, vien jāprot skatīties. Šajos laikos ar to ir grūti, jo mūsu acu priekšā nemitīgi kaut ko rausta, cilvēks ir kļuvis tik nervozs un nestabils, ka šķiet, viņš nespēj mierīgi skatīties. Lai ieraudzītu, kādu laiku ir mierīgi jāskatās, un ir pierādīts – lai ieraudzītu, nepieciešamas sešas sekundes,» paskaidro Inese Brants. Par vienu no šī laika nelaimēm viņa uzskata nepārtraukto skriešanu pa dzīvi, jo rezultātā cilvēks vairs neko nejūt un neredz, arī to, ka liepai lapas izplaukušas, ka skaists suns aizskrien... «Es cenšos ieraudzīt.»
Atdot tālāk
«Šajos laikos neviens ar mākslu izdzīvot nevar, ir jāstrādā maizes darbs,» teic Inese Brants un piebilst, ka savā «maizes darbā» jeb viņas vadītajā Latvijā vienīgajā porcelāna apgleznošanas studijā bērniem un arī keramikas studijā viņa citiem māca to, ko pati prot. «Ir svarīgi atrast savas spējas. Arī skolās ir dažādi pulciņi, un tas ir labi, bet ir svarīgi pamainīt vidi un nonākt patiesi radošā atmosfērā, īstā keramikas darbnīcā. Ja bērns visu dienu pavada vienā vidē, viņš nespēj normāli socializēties sabiedrībā, un viņš arī nevar īsti labi attīstīties, pārbaudīt savas spējas. Arī sportā ir labi salīdzināt sevi ar vecākiem sportistiem. Mūsu studijā ir bērni no 3. klases līdz augstskolas vecumam, un, ja sakrīt nodarbību reize, tad mazie skatās, ko un kā lielie dara, mēģina tuvoties. Ja vēl skolotāja paslavē, pašapziņa ceļas milzīgā ātrumā,» uzskata studijas vadītāja.
Tomēr mūsdienu bērni esot citādāki nekā tajos laikos, kad skolotāji bija neapšaubāmas autoritātes un, tieši tāpat kā vecāki, bija jāklausa, neuzdodot jautājumus, gribot to, vai ne. «Šodien bērniem ir daudz tiesību, bet pieklibo pienākumi. Laiki ir skarbi, un arī vecāki bērniem izvirza augstas prasības, varētu pat teikt – izdzen, lai bērni vēlāk spētu šajā pasaulē eksistēt, dzīvot un nopelnīt, lai stabili nostātos uz savām kājām. Bērni ir tik saspringti, ka pat nespēj atbrīvoties, bet radošajā darbā ir vajadzīga ļaušanās, mazliet arī rotaļa, bet bērns savu laiku grib maksimāli lietderīgi izlietot. Un skolotājs ir kļuvis par patēriņa produktu – no viņa pieprasa zināšanas. Mums nav laika procesam, uzreiz vajadzīgs rezultāts. Un tomēr, kad bērni pierod pie tā, ka var arī citādāk, kad iemācās cits citu respektēt, kad iemācās dalīties, tad jau... Mākslā vispār nedrīkst domāt kategorijās – no zvana līdz zvanam, lai sasniegtu rezultātu, nedrīkst skaitīt savu laiku, ir kārtīgi jāizdara savs darbs, jāstrādā, līdz ir paveikts.»
Ar dažāda vecuma bērniem māksliniece strādā četras dienas nedēļā un līdztekus atrod laiku arī pašas radošajām izpausmēm. Esot periodi, kad ideju ir daudz, ir periodi, kad ideju nav, bet īstenībā idejas rodas tikai tad, kad kaut ko dara. «Pie baltas lapas nekas nerodas, rodas tikai tad, kad sāk kaut ko darīt. Papīriņi ir jāsmērē. Mūzu jau var gaidīt, bet, kamēr nav ko redzēt, tikmēr mūza neskatās pār plecu, līdzko sāk smērēt papīru, tad mūzai arī kļūst interesanti. Kamēr ideja nav uzlikta uz papīra, tikmēr tās nav, mākslā ir jābūt kaut kam, uz ko skatīties, māksla nav literatūra, tai jārunā bez vārdiem.»
Nekā nedarīšana nesanāk
«Šīs vasaras spilgtākais iespaids man ir darbs, jo vasara man bijusi ļoti strādīga, neko dižu neesmu redzējusi,» tā šo vasaru, kas parasti ir keramiķes radošā atvaļinājuma laiks, raksturo Inese Brants. Bija «jāpabeidz astes» doktorantūras darbā, arī jārīko porcelāna apgleznošanas meistardarbnīca Zvārtavas pilī, kur šogad notika starptautiskais simpozijs. Un vēl viņai katru vasaru ir skaists līgumdarbs – jāveido balva, ko pasniegt Jāņa Baltvilka balvas literatūrā ieguvējiem. «Sākumā bija divas nominācijas, un līdz ar to arī divas balvas, bet šogad bija jau piecas. Tas ir ļoti darbietilpīgs process – izgatavot porcelāna laivu, kurā sēž balts vilks, laivas mastā ir meža zemene... Šo tēlu izveidoja māksliniece Anita Paegle, es to realizēju trīs dimensijās,» stāsta Inese Brants.
Tikai divas lietas viņai vajagot, lai noķertu vasaras sajūtu – siltu laiku un ezeru, kurā katru rītu ielēkt. Tā kā ģimene dzīvo Ķīšezera krastā, tad viens elements ir atrisināts, bet pārējais gan atkarīgs no mātes dabas. «Un ir tā – ja esmu kārtīgi nostrādājusies, es varu ilgi neko nedarīt, un šis nekā nedarīšanas brīdis man ir ļoti vajadzīgs.»
Inese BRANTS