«Galvenās ir atklāsmes, ko mākslinieks noskaidro pats sevī, radot darbus. Meklējumi nekad nebeidzas, bet man aktuāls bijis un ir eksperiments un tas, cik daudz iespējams izdarīt ar vienu materiālu, kur ir tā robežas, un visam vēl klāt sevis pārbaudīšana, savu spēju robežu noskaidrošana,» saka keramiķe Elīna Titāne. Rīgas Porcelāna muzejā apskatāma viņas jaunākā personālizstāde Baltās pēdas.
Jauna spēle jaunā vietā
Izstādē apskatei izlikti keramiķes pēdējo sešu gadu darbi, tā veidota kā noslēgts radošās darbības nogrieznis, reprezentējot galvenās daiļrades tendences un attīstību jaunākajos darbos. Māksliniece atzīst, ka pirmo uzaicinājumu veidot izstādi Porcelāna muzejā viņa saņēmusi apmēram pirms sešiem gadiem. «Termiņi un datumi mainījās, bet darbi likumsakarīgi veidojās,» saka Elīna Titāne. Keramiķe atzīst, ka šajā izstādē darbi izstādīti bez nosaukuma, nav arī norādīts to tapšanas gads, jo «tas likās traucējoši. Darbi ir tapuši dažādos laikos un citviet izstādīti ar nosaukumiem, bet šajā izstādē man šķiet, ka it kā sākusies jauna spēle – jaunā vietā, ar jauniem noteikumiem Man radošais process ir atklājumu ceļš, kas rada prieku aizvien no jauna. Nozīmīgāka par rezultātu ir pati virzība. Manuprāt, process ir mākslinieka ieguvums, bet rezultāts – skatītāja.»
Elīna Titāne strādā ar visiem keramikas materiāliem – porcelānu, dažādām akmens masām, šamotu un mālu, veido vizuālus tēlus, izmantojot iespējas un atšķirības, kuras piedāvā līdzīgie un vienlaikus tik dažādie keramikas materiāli. Māksliniecei izveidojies pārliecinošs un atpazīstams rokraksts – virtuozi un ažūri mākslas darbi, kas, no vienas puses, rada asociācijas ar dabas formām, no otras – ar savu konceptuālo raksturu nes spēcīgu idejisko un intelektuālo slodzi.
Izstādē aplūkojami arī Elīnas Titānes zīmējumi, kas tapuši rezidencē Somijā, kur māksliniece trīs mēnešus dzīvojusi pērnajā rudenī. «Ja nodarbojies ar tik specifisku jomu kā keramika tik mazā vietā kā Latvijā, ir ļoti svarīgi paplašināt robežas. Radošie braucieni jau nemaina pamatvērtības, tie var tikai iedvesmot un palīdzēt. Rezidencē Somijā es tikai zīmēju. Tā ir cita veida pieredze, un tas ir labi māksliniekam – pamainīt mediju vai izpausmi, ļauties cita veida ekspresijai. Keramika ir paildzinājums laikā, bet zīmējums – tieši un ātri, taču būtība jau nemainās. Tas ir tāpat kā ar valodu – vienu un to pašu var pateikt latviešu un angļu valodā, bet, protams, valodā, ko protu labāk, es skaidrāk un precīzāk izteikšu domu. Somijā zīmēju ļoti liela apjoma darbus – 2, 3, 4 metrus... Man bija interesanti – vai es varu pārvaldīt tik lielu formātu, droši vien izaicinājums pašai sev. Vienīgais ir grūti eksponēt šādus darbus.»
Šaubas un paļāvība
Viena no izcilākajām un pazīstamākajām jaunās paaudzes māksliniecēm Latvijas mūsdienu keramikā savu pievēršanos keramikai dēvē par likumsakarīgu nejaušību. Kad absolvējusi vidusskolu, kādam klasesbiedram šķita, ka viņai vajag studēt mākslu. Tā kā Elīna nebija apmeklējusi pat bērnu mākslas skolu, protams, nevarēja būt runa par Mākslas akadēmiju. Viņa aizgāja mācīties uz Ziemeļrīgas mākslas un amatu skolu, kur labākais un profesionālākais pasniedzējs bija keramikā – Aleksejs Baranovs. «Tik vienkārši. Tā kā pēc diviem gadiem skola neizgāja akreditāciju, bija jāmeklē alternatīva, veiksmīgi tiku uzņemta Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā,» atceras Elīna Titāne. Tālākais ceļš uz Mākslas akadēmiju jau bijis tikai loģisks solis. Ik pa laikam pati sev uzdevusi pragmatiskus jautājumus no sērijas «kā es pelnīšu naudu ar šo profesiju», bet itin ātri sapratusi, ka tādi jautājumi sabojā «iedvesmu un prieku darīt. Ir lietas, par kurām nevajag šaubīties, nedomāju, ka nemitīgas šaubas ir laba īpašība. Nē. Viena no cilvēka prāta izpausmēm ir šaubīšanās, bet šaubas nepalīdz, cilvēkam ir vajadzīga paļāvība. Šajā profesijā mērķi nav savtīgi, katrā ziņā tie nav saistīti ar materiāliem ieguvumiem, tā drīzāk ir kalpošana un sevis veltīšana.»
Jaunajai māksliniecei atrast savu īpašo rokrakstu mākslā nav bijis ne pārāk viegli, ne grūti; viņa uzskata, ka «ir vienkārši jādara. Lielā mērā rokraksta veidošana ir darīšanas vaina. Ja neizpaudies, tad nevari neko atrast, ne arī pilnveidoties, un keramikā, kur daudzi darbi top mēnešiem ilgi, individuālā rokraksta slīpēšana ir ļoti ilgs process, citos mākslas veidos tas notiek ātrāk. Jā, keramika ir palīdzējusi manī izkopt pacietību, neatlaidību un toleranci. Spēju sajust un saskatīt. Un šķietamas neveiksmes bieži vien, izrādās, nav neveiksmes. Domāju, ka esmu iemācījusies nepārdzīvot par to, ko nevaru mainīt. Ja, teiksim, izveidotais darbs sabrūk, tad lai sabrūk, jo materiāls taču paliek, varu veidot ko labāku. Sliktāk, ja darbs sabrūk pēc dedzināšanas. Jo tad materiālu vairs nevar izmantot, to var tikai saslaucīt.»
Ik pa laikam viņa pieņem piedāvājumus piedalīties simpozijos pasaulē. No vienas puses, tas ir labs veids, kā iepazīt pasauli, no otras – tā ir savu spēju robežu pārbaudīšana. Keramiķe uzsver, ka «simpoziji parasti ir ļoti īsi, visbiežāk tie ilgst vien pāris nedēļas, tāpēc ir jāsakoncentrējas un jāuztaisa kvalitatīvi darbi izstādei, kas bieži vien arī paliek vietējā muzejā».
Īstermiņa ilgtermiņa projekts
Septīto gadu Elīna Titāne strādā ar bērniem Mālpils mūzikas un mākslas skolā. Pēc augstskolas beigšanas meklējusi darbu, kas īpaši netraucētu pašas radošajām izpausmēm un vienlaikus nebūtu tikai maizes darbs. «Tāda ir situācija Latvijā – daudzi mākslinieki vienlaikus ir arī pedagogi. Viss atkarīgs no paša cilvēka noteiktajiem limitiem – cik daudz esi mākslinieks, cik – pedagogs. Tā ir laba pieredze, cits jautājums – cik ilgi un cik lielā mērā vajag darīt pedagoga darbu,» uzskata Elīna Titāne. Lai gan sākotnēji uz Mālpili braukusi ar domu «pamēģināt uz īsu laiku», tomēr nu jau šis mēģinājums ievilcies. «Tur ir brīnišķīgs kolektīvs un mazas grupiņas ar bērniem, līdz ar to saskare ir daudz individuālāka. Viens no būtiskākajiem uzdevumiem man kā pedagoģei ir – lai bērns nezaudē interesi par materiālu, lai iemācās tīri amatnieciskas lietas, kas vienmēr dzīvē noder. Nav tik svarīgi, ko viņi izvēlēsies darīt savā dzīvē, svarīgi, lai viņi gūst priekšstatu par dažādām mākslas jomām.»
Kad sākusies viņas interese par jogu un dažādām Austrumu mācībām, viņa īsti neatceras, iespējams, pēc augstskolas beigšanas. «Nu, ir dažādi notikumi dzīvē, kas izraisa padziļinātu interesi un izpratni par lietu kopsakaru. Ir daudzas lietas, ko cilvēks dara neapzināti. Vienmēr svarīgi ir apzināties, kāpēc un ko es daru,» viņa nosaka, raksturojot savu grāmatu plauktu. Tā saturs, protams, esot mainījies – «daudzas grāmatas ir aizgājušas. Ja cilvēkam ir kas vērtīgs, tad no viņa dzīves aiziet mazāk vērtīgais un tas, kas jau noskaidrots. Iekšējā sakārtotība ir ikdienas darbs, tas nav izdarāms vienreiz un noliekams plauktiņā.»
Elīna TITĀNE
• Keramiķe
• Dzimusi 1978. gadā
• Absolvējusi Rīgas 36. vidusskolu (1996), Ziemeļrīgas mākslas un amatu skolu (1998) un Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu (2002), Latvijas Mākslas Akadēmiju (bakalaura studijas (2006) un maģistrantūru (2008))
• Regulāri piedalās starptautiskos simpozijos (Ēģiptē, Tunisijā, Baltkrievijā, Vācijā, Dānijā, Itālijā u.c.)
• Izstādēs piedalās kopš 2003. gada. Personālizstādes: Mainīgā daudzveidība (Mākslinieku savienības galerijā, 2009), Pēc lietus (galerijā Apsīda, 2009), Bezgalības cilpas (galerijā Antonija, 2011), Smalkās radības (Rīgas porcelāna muzejā, 2012) u.c.
• Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 2007. gada