Ar latgalisko vitalitāti

«Latviešiem kā audēju nācijai šis ir būtisks notikums – izstāde apliecina, ka 21. gadsimtā šis tradicionālais mākslas veids var būt ļoti dažāds un laikmetīgs, tas iekļaujas mūsdienu vidē un domāšanā un var būt arī sociāli aktīvs,» saka Iveta Vecenāne, pasaulē pirmā māksliniece, kas noaudusi audumu ar dzintara pavedienu.

 Šobrīd Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apskatāma starptautiska gobelēnu mākslas izstāde Artapestry3, kurā Latviju pārstāv tikai viens autors – tekstilmāksliniece Iveta Vecenāne.

Vienīgā no Latvijas

Artapestry3 tika atklāta 2012. gadā Dānijā, bet 2013. gadā eksponēta Somijā un Zviedrijā, šī gada sākumā – Francijā, slavenā tekstilmākslinieka Žana Lursā muzejā, bet nu aplūkojama Rīgā. Izstādes Artapestry3 ideja ietverta tās nosaukumā, vēršot uzmanību uz gobelēna tehnikā austiem mākslas darbiem un atgādinot, ka gobelēna audumiem ir sena, tradīcijām bagāta vēsture mākslā un amatniecībā, ka šī nozare ir nozīmīga Eiropas kultūras mantojuma daļa, kas jāsaglabā, veicinot tās attīstību nākotnē, uzsver projekta veidotāji. Ilglaicīgā starpvalstu izstāžu projekta iniciators un organizators ir Eiropas Gobelēnu forums (European Tapestry Forum), kuru 2001. gadā dibināja vairāki Eiropas valstu tekstilmākslinieki, lai popularizētu gobelēna tehnikas lietojumu, tā atjaunojot gadsimtiem kopto sienas segu aušanas kultūru jaunā mūsdienīgā veidolā kā dzīvotspējīgu un aktuālu mākslas mediju Eiropā.

«Nezinu, kāpēc šajā 14 valstu mākslinieku kompānijā esmu vienīgā no Latvijas,» smaidot saka Iveta Vecenāne un piesauc starptautiskas žūrijas gaumi. «Protams, daudz ko ietekmējusi ekonomiskā situācija, krīzes gadi ir devuši savu nospiedumu arī tekstilmākslā. Kad izstādēm iesniedzu savus mazākos darbus, tie reizēm izrādās vislielākie gobelēni.» Vēl jo skaudrāk esot šo situāciju salīdzināt ar latviešu tekstilmākslas ziedu laikiem, kādi bija vēl pirms atmodas, kad mākslinieki veidoja milzīgus monumentālus gobelēnus. «Tekstilmāksla vienmēr ir bijusi un būs, gan atkal tai nāks ziedu laiki, lai gan dažbrīd man šķiet, ka šobrīd tikai daži pēdējie mohikāņi notur izcilā Rūdolfa Heimrāta savulaik izveidoto latviešu tekstilmākslas skolu.» Iveta Vecenāne piebilst, ka tekstilmāksla pārdzīvo krīzes gadus arī Eiropā, pat visā pasaulē, tieši tāpēc arī tiek veidotas tādas organizācijas kā Eiropas Gobelēnu forums, «jo pat labklājības zemē Dānijā es darbnīcās esmu redzējusi četrmetrīgas stelles, kas šobrīd stāv dīkā».

Pieprasījuma samazināšanos pēc gobelēniem māksliniece skaidro gan ar steidzīgo laiku, kad cilvēki ātri grib tikt pie rezultāta, gan ar finanšu resursu trūkumu tiem, kas novērtē šo mākslas veidu, gan ar modes tendencēm, kas nemudina šādu mākslu iegādāties tiem, kuriem resursi to atļautu. «Vēsture iet kūleņiem, viss šajā dzīvē mainās. Vienubrīd iet augšup, vienubrīd – lejup. Galvenais – māksliniekam jābūt gatavam startēt uzreiz, kad situācija mainās,» uzskata Iveta Vecenāne. Tāpēc dziļo krīzes laiku viņa pavadījusi, daudz strādājot. «Esmu daudz sastrādājusi. Tieši šobrīd mans darbs redzams ne tikai šajā izstādē, mana personālizstāde ir gan Andreja Upīša memoriālajā muzejā, gan Botāniskā dārza Palmu mājā, gan arī Berlīnē. Jau 3. septembrī tiks atklāta manu darbu izstāde Vašingtonā.»

Dzintara diegsatnāca pats

Māksliniece atceras, ka braukusi mājās no savas personālizstādes atklāšanas Somijā, kad saņēmusi neparastu zvanu – piedāvājumu dažās nedēļās radīt gobelēnus no dzintara diega. «Es nekad vairs nesaku nē, nu jau es vienmēr saku jā, kad atnāk negaidīti piedāvājumi. Ļaujos visam, kas ar mani notiek. Pat sliktais pēc kāda laika pārvēršas labajā, un izrādās, ka tieši tas man bija vajadzīgs,» saka Iveta Vecenāne un izstāsta, ka pirms pāris dienām viņai saplīsa telefons. No vienas puses – neviens nevar sazvanīt un jārēķinās ar liekiem izdevumiem par remontu, bet no otras puses – bijusi liela bauda dzīvot mierā un klusumā, pašai sev. Un ja nu dzintara diegs bija atnācis, tad to vajadzēja vismaz izmēģināt. Pati ilgu laiku bijusi «īsts Latvijas cilvēks», kas uz ikvienu negaidītu piedāvājumu allaž atbildējusi ar nolieguma formu – nevaru, negribu, neprotu, nesanāks, nē... Toties šobrīd viņa ļaujoties visam, kas ar viņu notiek. «Mēs pārāk daudz sakām nē. Ja latvieši mainītu šo savu stulbo īpašību, tad pat grūti iedomāties, ko vien mēs varētu sasniegt.» Rezultātā divu nedēļu laikā tapuši darbi, kas izrādīti Itālijā, slavenajā Etrusku muzejā. Māksliniece atceras, ka dzintara diegs – poliamīdā iekausētās dzintara granuliņas, sākotnēji viņu pat neesot uzrunājis, tas šķitis neizteiksmīgs, bez īpašas faktūras... Tā radītāja Inga Ļašenko pati bija noadījusi trikotāžas strēmelītes no dzintara diega, un Iveta Vecenāne tās savukārt sēja ap rokām, kaklu, galvu, mēģinot tīri fiziski izjust jauno materiālu.

«Ārzemēs darbi no dzintara diega vienkārši šokē skatītājus – viņi ievelk elpu, un iestājas dziļš klusums; ko viņi domā, es nezinu. Domāju, ka dzintars ir vēl neizpētīta pasaule. Ar mani pašu notika kas neizskaidrojams – kad audu darbus no dzintara diega, es cepeškrāsnī apdedzināju roku, bet aužot un roku visu laiku berzējot gar dzintara diegu, mana rēta sāka dzīt, un ne pa dienām, bet stundām,» stāsta tekstilmāksliniece. Viņa ir pārliecināta, ka ar dzintara diegu jāstrādā uzmanīgi – vien tik, cik cilvēks pats jūt nepieciešamību to darīt, jo tas ir ļoti spēcīgs materiāls. «Elektriskais laiks, kas rodas berzes rezultātā ar dzintaru, strādā ļoti spēcīgi.»

Iveta Vecenāne atzīst, ka ar dzintara diegu noausti jau pāris desmiti gobelēnu un šis posms viņas radošajā karjerā ir arī mainījis mākslinieces rokrakstu. «Vēl redzēs, kā tas man nākotnē atspēlēsies, kad manus krāsainos darbus būs nomainījis rāmāka tonalitāte. Reiz sēdēju un domāju, ka tas taču bija mans lielākais sapnis – noaust kaut ko lina pelēkumā, bet visu laiku man nekas nesanāca, un dzintara diegs bija tas materiāls, ar kuru atnāca šis lina pelēkais.»

Meditācijas silā

Šī vasara māksliniecei pagājusi gan strauji un radoši, gan rāmi un nesteidzīgi – nedēļu bijusi Berlīnē, uz savas izstādes atklāšanu, daudz strādājusi, tad nedēļu ciemojusies pie savas draudzenes Vidzemes jūrmalā un ļāvusies nesteidzīgai, meditatīvai atpūtai un līdzsvara atgūšanai. Labi esot tas, ka mākslinieces profesija ļauj viņai paņemt atvaļinājumu tajā brīdī, kad ir labs laiks, kad spīd saule un var basām kājām iziet pļavā. «Meitas jau lielas, vecākā beigusi ģeogrāfus, jau ir savā dzīvē, jaunākā – šogad iestājās Kultūras akadēmijā. Es esmu ieguvusi skaistu brīvību. Šogad man radās jauns hobijs – melleņu lasīšana. Man patīk klīst pa kluso silu, šogad salasīju 50 litrus melleņu. Bērnībā tās lasīja mana vecmāmiņa, deva mums, bērniem, nu es esmu tās atklājusi... Lasot ogas, cilvēks visu laiku ir pieliecies, pazemīgs un pateicīgs... Man pat ir savi vārdi, ar kuriem es ieeju un izeju no meža. Cits izskrien cauri melleņu mežam un saka – ogu nav, bet patiesībā – ir! Man nav laika un naudas, lai izmantotu laikmetīgās skaistumprocedūras, bet šis ir mans spa – manas veselības un laimes avots,» stāsta Iveta Vecenāne.

Tikpat svarīgi viņai esot nemaksāt par to, kas sniedz prieku un gandarījumu, galu galā – nevienam taču nav jāmaksā par pastaigu pie jūras, par melleņu lasīšanu silā... Un ja vēl sasmeļas pirmatnējo sajūtu Latgalē, tad spēks sasmelts visai ziemai. «Latgale sniedz dabas skaistuma izjūtu, arī spēcīgu vitalitāti. Latgale ir Latvijas vislielākais zelts. Latgale iemāca priecāties par jebkuru dzīves situāciju, par to, kas ir, un nesūkstīties par to, kā nav, dzīvot savu reālo dzīvi, nevis iedomāto. Tas ir dzīvesprieks, kas nāk no Latgales. Esmu novērojusi, ka ārzemēs mani darbi cilvēkus uzrunā. Esmu domājusi, kāpēc tā, un mana atbilde ir – tur cilvēki ir ielikti tādās kā rūtiņās, rāmjos un noteikumos, tāpēc mani darbi, kuros ir latgaliskā pirmatnējība un brīvība, piesaista un iedvesmo cilvēkus, kas strādā, lai nopelnītu mašīnu, māju, labklājīgāku dzīvi...» saka Iveta Vecenāne.