Papīra objektu festivālā piedalās arī latviešu mākslinieki
«Šis ir unikāls notikums – nekas līdzīgs ne Rīgā, ne Latvijā nav bijis, jo papīrs nav pārāk populārs Latvijā. Daudziem cilvēkiem ir pārsteigums, no kā un kā papīrs top, ka to var gatavot pat no lupatām, lai gan vēsturiski tas gatavots no dažādiem augiem.
Tas ir mazs brīnums – kā no pašķidras masas, kurā šķietami nav nekāda biezuma, var radīt blīvu un plānu materiālu,» saka māksliniece Ilze Dilāne. Viņa ir viena no nedaudzajiem māksliniekiem Latvijā, kas nodarbojas ar papīra liešanu un mākslas darbu veidošanu no papīra. Ilze Dilāne līdzās māksliniekiem no Japānas piedalās Papīra objektu festivālā, kas norisinās Kalnciema kvartālā Rīgā.
Citādāk par pašsaprotamo
Līdz pat 20. jūlijam Rīgā norisinās Papīra objektu festivāls, visi mākslas darbi, darināti no papīra, būs apskatāmi septiņās vietās Kalnciema kvartālā un Pārdaugavā, nelielas pastaigas attālumā cits no cita. Kā uzskata rīkotāji, Papīra objektu festivāls ir ne tikai papīra svētki, bet gan ar papīru saistītu formu, faktūru, tradīciju un ideju izpēte. Festivāla laikā notiks dažādas lekcijas un radošās darbnīcas gan pieaugušajiem, gan bērniem. Festivālā piedalīsies mākslinieki no Latvijas un Japānas, kas ne tikai uz vietas veidos mākslas objektus, bet arī iepazīstinās ar papīra tapšanas mistisko procesu; notiks kino seansi, performances un foto izstāde. Festivāla laikā Kalnciema kvartāla galerijā klātienē var vērot japāņu mākslinieces, kuras gatavo simtiem salocītu papīra elementu, lai gala rezultātā tos savienotu liela izmēra instalācijās pilsētvidē. Festivāla noslēgums plānots kā vērienīgas svinības kopā ar kartona māksliniekiem Cardboardia no Krievijas.
Māksliniece Ilze Dilāne ir pārliecināta, ka papīra kultūras attīstība un arī popularitāte dažādās kultūrās saistīta ne tikai ar mentalitāti, bet arī klimatiskajiem apstākļiem. «Latviešiem attīstījušās citas nozares – piena ražošana, lopkopība, zemkopība, jebkurā gadījumā lauksaimniecība ir bijusi primāra. Papīru atklāja pirms apmēram 2000 gadiem Ķīnā, diezgan ilgu laiku to turēja noslēpumā, un līdz Eiropai papīrs atnāca vien 12. gadsimtā. Aptuvenas aizdomas liecina par to, ka līdz Latvijai tas nonāca vien 16. gadsimtā, bet konkrētu pierādījumu tam nemaz nav,» stāsta Ilze Dilāne. Protams, papīra ražošana ir saistīta ar reālu vajadzību, tātad – pasūtījumu, tomēr viselementārākā atbilde – tā ražošana ir ļoti saistīta ar laika apstākļiem, un dienvidu zemēs, kur siltāks, to iespējams darīt visu cauru gadu. «Un tie jau bija vācieši, kas te ieviesa papīra ražošanu,» smaidot saka Ilze Dilāne. «Mazas papīra dzirnavas bijušas Ventspils un Kuldīgas apkārtnē, lai gan pierādījumu tam nav. Protams, zināmākā ražotne ir Līgatnē».
Māksliniece cer, ka šis festivāls pievērsīs lielāku uzmanību papīram, jo mūsdienu cilvēks ir ļoti pieradis uzskatīt to par pašsaprotamu, jo tas ir visur. Mūsdienu cilvēka dzīvē nav neviena soļa bez papīra, tā nozīme ir nivelējusies un pārsvarā ļaudis nav gatavi to uztvert kā materiālu, no kā var radīt mākslas darbus. «Pasaulē gan attieksme mainās, papīrs kļūst arvien aktuālāks kā mākslas materiāls,» atzīst Ilze Dilāne. Šobrīd māksla virzoties «vairāku mākslas materiālu un veidu saplūšanas virzienā, šis laiks pieprasa unikālo, gandrīz katram jānāk klajā ar kaut ko oriģinālu, paša izdomātu, tāpēc arī cilvēki meklē, kā mākslas darbus padarīt unikālākus». Zināmu artavu spēlē arī globālā tendence domāt par dabas resursu atkārtotu izmantošanu.
Gleznot ar papīru papīrā
Klasisku gleznotāja izglītību ieguvusī māksliniece ar papīra liešanu pati pirmo reizi iepazinusies Dānijā pirms desmit gadiem, kad nejauši nokļuvusi kādā darbnīcā. «Man ļoti patika redzētais, arī tas, ka uzsvars tika likts uz visiem iespējamajiem dabiskajiem materiāliem, no kā var gatavot papīru. Kokvilna, kozo, lins, abika...» atceras Ilze Dilāne. Pēc tam jau viss attīstījies loģiski – pieteikusies kursos, un, jo tālāk gājusi pa šo ceļu, jo interesantāks tas kļuvis. Arī liktenis piespēlējis savu artavu – Ilzes vīram bijusi iespēja mācīties ASV, un ģimene devusies līdzi. No 2006. gada dzīvojusi Amerikā, tajā laikā apguvusi papīra masas gleznošanas tehnikas. «Esmu beigusi gleznotājus, un maldās tie, kam šķiet, ka nu esmu aizgājusi tālu no gleznošanas. Teksasā es apguvu papīra masas gleznošanas tehniku, un tas nozīmē – gleznot ar pigmentētu masu. Tas ir – glezna nevis uz papīra, bet papīrā iekšā,» smaidot saka Ilze Dilāne. «Es jau turpinu gleznot, tikai esmu atradusi citu materiālu, citu izteiksmes veidu. Gleznošana ar papīra masu nav populāra – ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā par to zina maz un vēl mazāk izmanto, bet gan jau... Arvien vairāk profesionālu mākslinieku aizraujas ar papīra liešanu, jo teiksim, keramiķim šāda masa nevarētu būt pārāk atšķirīga no māla masas.»
Kad pēc vairāku gadu dzīvošanas ASV ģimene atgriezusies Latvijā, Ilze Dilāne nolēmusi, ka jauniegūtās zināšanas noteikti nedrīkst paturēt pie sevis, ka ir jādalās ar citiem un jāļauj tām iet plašumā. Atsaucību atradusi Pārdaugavas mūzikas un mākslas skolā, kas Papīra darbnīcas vajadzībām iegādājusies nepieciešamo aprīkojumu; šobrīd viņa strādā ar bērniem, vada arī kursus mākslas skolu pedagogiem un vienkārši interesentiem. «Mana pieredze rāda, ka cilvēki, kas kursos pamēģina, ļoti aizraujas un lēnlēnām viņiem rodas jauns hobijs, jo mākslas darbus no papīra var gatavot pat no palagiem, džinsiem, olu kastītēm un vēl daudziem materiāliem, nemaz nerunājot par daudzajiem dabas materiāliem. Un arī izgatavot var visu ko, sākot no dizaina elementiem līdz elementāriem sadzīvē izmantojamiem priekšmetiem, teiksim, aploksnēm, bļodiņām, šķīvīšiem, abažūriem... Galvenais ir ļaut vaļu fantāzijai. Un būt atvērtam jaunajam. Tas ir piedzīvojums – cilvēkam pašam taisīt papīru. Protams, pedagoga darbs atņem daudz laika, bet dzīvē viss mainās...» saka Ilze Dilāne. Tiesa gan, šobrīd viņa pat neplāno savas personālizstādes, bet kopā ar saviem audzēkņiem.
Saņem un dod tālāk
Jau pagājuši četri gadi, kopš ģimene atgriezusies no ASV, tomēr šo periodu Ilze dēvē par īpašu un ļoti būtisku visai ģimenei. «Visgrūtākais šis laiks bija vīram, kam doktora studijas bija patiešām kārtīga strādāšana. Tas nav mīts – tur ir daudz jāstrādā. Savukārt meitām tas vairāk bija piedzīvojums un laba izdevība apgūt valodu un citu kultūru. Visgrūtāk bija man, jo bija jāatrod nodarbošanās. Es atradu, aizrāvos ne tikai ar papīra liešanu un gleznošanu, bet vēl ar divām lietām – mozaīku un enkaustiku jeb gleznošanu ar vasku. Tas ir tik aizraujoši – apgūt ko jaunu! Man tas ir raksturīgi – iestājoties Mākslas akadēmijā, es divus gadus mācījos restauratoros, pēc tam tikai pārgāju uz gleznotājiem... Mani vienmēr interesējušas dažādas tehnoloģijas, nav izdevies apstāties. Šobrīd gan esmu apstājusies pie papīra liešanas un pedagoga darba, jo ir liels pieprasījums pēc izglītības šajā jomā,» saka Ilze Dilāne. «Amerika arī daudz ko iemāca. Teiksim, tur ir ļoti izteikta tendence dāsni dalīties ar savām zināšanām. Un kāpēc gan ne? Es taču nevaru tikai saņemt no citiem un nedot zināšanas tālāk,» saka Ilze Dilāne.
Arī mākslinieces vīrs ir pedagogs, viņš strādā Ventspils augstskolā, tomēr diviem pedagogiem ģimenē nemaz neesot pārāk grūti dzīvot. «Viss atkarīgs no tā, kā tērē, cik lielas ir ambīcijas. Mums pietiek tam, ko patiešām vajag,» saka divu meitu mamma.
Visus, kas vēlas izmēģināt ko jaunu, māksliniece aicina 12. jūlijā uz Kalnciema kvartālu, kur varēs izgatavot papīru no masas, kas sagatavota no džinsu biksēm, palagiem un papīra, kā arī izmēģināt gleznošanu ar pigmentētu papīra masu un citām virsmas dekorēšanas metodēm.