«Dzintaru visos laikos apvijuši nostāsti par tā maģiskām īpašībām. Jaunajā izstādē atspoguļots dzintara maģiskais un racionālais pielietojums sadzīvē, ārstniecībā un rituālos, sākot no aizvēstures dzintara maģiskajiem rituāliem, caur viduslaiku misticismu un pirmajiem atklājumiem līdz mūsdienu zinātniskajiem sasniegumiem dzintarskābes izmantošanā,» saka Medicīnas vēstures muzeja (MVM) direktore Edīte Bērziņa.
MVM atklāta jauna izstāde Dzintars: mīti un zinātne, kas Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014 izstāžu ciklā Dzintara ceļš Rīgā būs aplūkojama līdz 15. oktobrim.
Muzeja direktore Edīte Bērziņa atklāj, ka dzintaru savos darbos pieminējuši jau senie domātāji – Homērs, Sofokls, Hērodots, Platons, Aristotelis un citi, bet vēl pirms mūsu ēras par tā dziednieciskajām īpašībām rakstījis Hipokrats. Sengrieķu mīts vēsta par saules dieva Hēlija dēlu Faetontu (sauktu arī par Faetonu), kurš izlūdzies tēvam atļauju braukt pār debesu jumu viņa zelta ratos, bet Faetonts nav varējis novaldīt ratos iejūgtos ugunīgos zirgus, un tie aizdedzinājuši zemi. Zevs raidījis zibeni, kas sadragājis saules ratus un nodzēsis uguni, bet Faetonts gājis bojā. Faetonta māsas gauži apraudājušas brāļa nāvi. Dievi raudošās māsas pārvērtuši par papelēm, bet viņu asarassveķi, iekrītot aukstajā ūdenī, kļuvušas par dzintara gabaliem. Kādā citā mītā stāstīts, ka par dzintaru pārvērtušās gaismas dieva Apollona asaras, kad viņš apraudājis sava dēla dziednieka Asklēpija nāvi. Asklēpijs ne vien dziedinājis visas slimības, bet arī spējis mirušajiem atdot dzīvību, tādējādi pārkāpjot Zeva noteikto kārtību, tāpēc par sodu Zevs Asklēpiju nogalinājis.
Šī izstāde pievēršas tikai un vienīgi Baltijas dzintaram, uzsver Edīte Bērziņa, jo tikai tam vienīgajam ir dziednieciskās īpašības – tikai tas tiek saukts par sukcinītu, t. i., tādu, kas satur dzintarskābi, Baltijas jūras dzintars satur 2–8% dzintarskābes, kas ir bioloģiski aktīva viela. «Izstādē stāstām par dzintaru kā tādu, tā vēsturi. Dzintars jeb pārakmeņojušies (fosilizēti) augu sveķi ir veidojies vēl ilgi pirms cilvēka rašanās, daba radīja brīnumaino saules akmeni – dzintaru. Baltijas jūras dzintars ir apmēram 40 miljonus gadu sens, tā krāsa un caurspīdīgums ir atkarīgi no dzintarā ieslēgto gaisa un šķidruma burbulīšu lieluma un skaita. Visbiežāk tas atrodams dažādos dzeltenas krāsas toņos, lai gan sastopams arī baltas un brūnas krāsas dzintars, retāk – sarkanā, zaļā un zilā krāsā,» stāsta Edīte Bērziņa.
Viņa uzsver, ka īpaši skaisti eksponāti ir tā sauktie iedzintarojumi jeb ieslēgumi. «Visbiežāk dzintarā redzami ieslēgti sīki kukaiņi un augu daļiņas. Dzintaru ar augu ieslēgumiem izmantojuši dziednieki, jo tas viņiem palīdzējis sazināties ar augu valsti un izvēlēties pareizos augus slimību ārstēšanai. Savukārt dzintaru ar kukaiņu ieslēgumiem vajadzējis turēt mājās, jo tas cilvēkus un lopus pasargājis no meža zvēriem. Dzintars kā amulets tiek lietots jau kopš tālas senatnes, arī Latvijas teritorijā atrasti dažādu formu piekariņi,» stāsta Edīte Bērziņa. Slimību ārstēšanā dzintaru gan nēsāja, gan lietoja iekšķīgi. Latviešu tautas dziedniecībā kvēpināja pie ausu slimībām, bet, ja sāpēja zobi, tad vajadzējis to pīpēt. Katoļu baznīcās dzintaru kvēpināja, un tika uzskatīts, ka tas pasargā no dažādām sērgām. Mēra laikā dzintars tika pievienots preparātiem, ar kuriem mēģināja ārstēt mēri. «Viduslaikos cilvēki ticēja pārdabiskiem spēkiem un maģijai. Dzintaru izmantoja alķīmiķi, lai radītu «filozofu akmeni», bet amuletus, krustiņus un rožukroņus – lai pasargātu to īpašniekus no tumsas spēkiem un slimībām. Par dzintara dziednieciskajām īpašībām rakstīts vienā no vispopulārākajām viduslaiku medicīnas grāmatām Avicennas Medicīnas kanonā. Lai gan – jau Senajā Romā dzintaru izmantoja amuletu, rotu, skaistumkopšanas piederumu, ausu tīrāmo irbulīšu un dažādu sadzīves priekšmetu izgatavošanai, bet izcilākais Senās Romas ārsts Galēns dzintaru pievienoja zālēm,» atgādina Edīte Bērziņa. Arī viduslaikos ārsti un aptiekāri gatavoja sarežģītas zāles, kuru sastāvā iekļāva arī dzintaru, visbiežāk izmantoja baltas un dzeltenas krāsas dzintaru, bet pulveriem, pilulām, balzamiem, esencēm, plāksteriem un vīrakiem pievienoja dzintara pulveri vai eļļu. Dzintars pievienots arī viduslaikos plaši izmantotām, dārgām un teiksmainām zālēm, kuras izmantoja arī kā pretindes, – bezoaram (gremokļa akmens), teriakam un mitridatam, kuru izgatavošana aizsākās jau antīkajā pasaulē. Tika uzskatīts, ka, pievienojot šiem brīnumlīdzekļiem dzintaru, tie spēj izārstēt pat mēri. Dzintaru izmantoja nervu, gremošanas orgānu, ausu, sirds, urīnpūšļa, nieru un infekcijas slimību
ārstēšanai.
Īpaši vērtīgi esot tas, ka, gatavojoties šai unikālajai izstādei, bijusi nepieciešamība sīkāk izpētīt muzeja plašo bibliotēku, jo īpaši – farmācijas grāmatas ar receptēm un zāļu gatavošanas aprakstiem. «Dažas receptes izstādē ir redzamas, bet tās ir latīņu valodā, tāpēc tās neko neizteiks cilvēkiem bez speciālas izglītības,» atzīst muzeja direktore. «Sīki pētījām profesora Paula Stradiņa grāmatu kolekciju, un no tās patiešām izbira gan receptes, gan ārstēšanas metodes. Jo nekad jau nepietiek laika...»
Profesors Juris Salaks uzskata, ka vēsturiski dzintara un zinātnes attiecības bijušas dažādas – ik pa laikam zinātne un dzintars ir gan satuvinājušies, gan attālinājušies. «Tā piemēram, 20. gadsimtā, medicīnas un farmācijas zinātnēm strauji attīstoties, dzintara dziednieciskās īpašības uz laiku tika piemirstas. Taču, pamatojoties uz tūkstošiem gadu senām zināšanām par dzintara spēju kavēt asiņu sarecēšanu, tika radīts asins pārliešanas aparāts no kausēta dzintara – 1930. gadā to patentēja Heinrihs Lamperts no Kēnigsbergas. Tieši šobrīd, manuprāt, ir tas brīdis, kad mīti var kļūt par zinātnisku hipotēzi,» saka Juris Salaks. Arī Edīte Bērziņa uzskata, ka šobrīd ir vērojama tāda kā dzintara renesanse, kad sāk dominēt uzskats, ka dzintars ir līdzeklis pret visām kaitēm, tomēr «mītu pagaidām ir vairāk nekā zinātnes. Tomēr mūsu zinātnieces Ingas Ļašenko pētījumi dzintara diega jomā ir ļoti daudzsološi, taču līdz to izmantošanai mūsdienu medicīnā vēl tāls ceļš ejams. Tomēr 20. un 21. gadsimta mijā daudzos pētījumos tiek iegūti pierādījumi dzintara preparātu efektivitātei sirds un asinsvadu, centrālās nervu sistēmas, nieru, aknu un onkoloģisko slimību, diabēta un tuberkulozes ārstēšanā, kā arī spējai paaugstināt organisma imunitāti».
Uz šo izstādi atceļojuši eksponāti ne tikai no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja arhīva un citiem muzejiem Latvijā, bet arī Lietuvas, Krievijas un Itālijas. «Ļoti vērtīgi eksponāti atceļojuši no Itālijas Bazilikatas apriņķa Arheoloģijas muzeja krājuma. Ļoti vērtīgi Baltijas dzintara eksponāti, kas datēti ar 6. gadsimtu pirms mūsu ēras,» stāsta Juris Salaks. Pie nosacītiem neveiksmes stāstiem pieder mēģinājums uz šo izstādi iegūt asins pārliešanas aparātu, kas izgatavots no dzintara. «Jau senie ēģiptieši asinis uzglabāja dzintara traukā, jo zināja, ka tā tās tik ātri nesarecēs. Vienīgais 20. gadsimta sākumā izgatavotais asins pārliešanas aparāts šobrīd atrodas Cīrihē Šveicē, bet, tā kā tas muzejs ir slēgts, no tā nevienu eksponātu nav iespējams iegūt. Iespējams, ka šis neveiksmes stāsts pārvērtīsies par veiksmes stāstu, jo esam runājuši ar Šveices restauratoriem, un starp viņiem ir arī viens latvietis – Uldis Mākulis (Šveices Nacionālā muzeja foto un papīra restaurators – L. R.), ka varētu izgatavot šā aparāta kopiju,» stāsta Juris Salaks.
Mūsdienās arvien vairāk dzintars tiek izmantots kosmetoloģiskos un ārstnieciskos līdzekļos, turklāt tādi top tepat Latvijā. Edīte Bērziņa zina teikt, ka to «iedarbība ir lieliska, jo īpaši – ziede brūcēm ir efektīva. Gan amuleti, gan iedzintarojumi, gan dzintarskābe, gan saberzts pulveris un citi dzintara preparāti var ietekmēt cilvēka veselību – gan psihisko, gan fizisko, un par to arī vēsta šī izstāde».
***
Izmantošana
• Dzintarskābe pirmo reizi iegūta XVII gadsimtā. Dabā tā atrodama upenēs, negatavās ērkšķogās, smiltsērkšķu augļos, vīnogās, bietēs, rabarberos. Tai ir liela bioloģiska nozīme organisma vielmaiņas procesos. Cilvēka organisms ik dienu izstrādā līdz 200 g dzintarskābes; tā stimulē enerģijas izstrādi šūnās, neitralizē indes, uzlabo mikrocirkulāciju orgānos un audos, tai piemīt izteiktas reģenerācijas spējas, palielina muskuļu tonusu, kavē trombu veidošanās procesu asinsvados. Dzintarskābes deficīts organismā rodas pēc fiziskas, garīgas un emocionālas slodzes.
• Dzintara pulveris gadsimtiem ilgi lietots gan ārīgi – brūču, ādas, acu un ausu slimību ārstēšanai, gan iekšķīgi – plaušu, kuņģa un zarnu slimību, urīnceļu infekciju un nervu sistēmas slimību gadījumos. Uzskatīja, ka dzintara kreļļu nēsāšana attīra organismu, mazina galvassāpes, novērš vairogdziedzera darbības traucējumus un uzlabo mugurkaula deformācijas dēļ traucēto asinsriti, bērniem atvieglo zobu šķilšanos, bet jaunajām sievietēm palīdz ieņemt bērnu un atvieglo dzemdības. Lielāks dziednieciskais efekts piemītot neapstrādāta dzintara rotaslietām.
• Tēju gatavo no maziem, neapstrādātiem Baltijas dzintara gabaliņiem. Kad tiem pārlej verdošu ūdeni, izdalās dzintarskābe un arī eļļa, kas ir dabisks, antiseptisks, imunitātes un enerģijas stimulēšanas līdzeklis. 2–3 tējkarotēm dzintara (to var izmantot atkārtoti) pārlej verdošu ūdeni, pusstundu vāra uz lēnas uguns. Lai gabaliņus izmantotu vēlreiz, tiem jāļauj nožūt un ik pa laikam jāpatur saulē.
• Kosmētikā eļļa nav guvusi plašu pielietojumu, jo tās smarža nav diez ko patīkama, tomēr pēdējā laikā to izmanto arvien vairāk, atšķaidītu attiecībā 1:20, par bāzes eļļu izmantojot aprikožu, olīvu, mandeļu eļļu. Šādu eļļu izmanto visdažādāko ādas slimību ārstēšanai. Pēdējā laikā sasmalcināts dzintars daudz tiek izmantots pīlingos un kosmētiskajās masāžās.
• Astrologi uzskata dzintaru par universālu organisma attīrītāju – ja to regulāri nēsā saskarē ar ķermeni, tiek izvadītas astrālās šlakas.
• Aromterapijā to izmanto kā spēcīgu līdzekli biolauka aizsardzībai, arī dzīvojamo telpu attīrīšanai.