«Tieši tā es jutos janvāra pirmajās dienās, kad saņēmu uzaicinājumu taisīt izstādi. Šobrīd es atrodos uz gaiša viļņa un varbūt tieši tāpēc savu darbu izstādei devu tik ēterisku nosaukumu, lai gan nevaru teikt, ka man ir arī baigi drūmie periodi,» saka gleznotāja Laima Bikše.
Šodien galerijā Daugava tiek atklāta viņas darbu izstāde Romantiķes dārzs, kas būs aplūkojama līdz 15. martam.
Dārzs galvā
Izstādē apskatei izlikti darbi, kas tapuši pēdējo gadu laikā. Kā uzsver izstādes kuratore, «Laima rada telpu, kurā darbojas viņas radītie tēli, ielaidušies putni, zied koki, tur brīžiem skumji sentimentāla gaisotne, apcerīgums, tad atkal atskan sirsnīgi smiekli. Skatītājs notic visam, ko redz, jo tā ir māksla bez ārišķībām un pretenzijām, kā klusums, kuru jāprot saklausīt, kā saruna ar sevi. Tāds īpašs vieglums, kuru baudot gūsti atziņu, cik vienkārši ir būt patiesam, nemelot ne sev, ne citiem, neizlikties, bet tikai būt. Laimas Bikšes glezniecība ir atgādinājums par mākslas juteklisko nozīmi, tur nekad nav racionālu ideju, viņas radītā pasaule drīzāk ir iracionāla, kā bērnam, kuram centrālo vietu darbā ieņem tas, kas ir svarīgākais, pēc kā viņš ilgojas, par ko sapņo».
Māksliniece Laima Bikše stāsta, ka šī izstāde ir nedaudz citādāka, jo tā nav speciāli gatavota. Uzaicinājums taisīt izstādi nācis pēkšņi, tāpēc šajā kolekcijā darbi ir sabīdījušies kā puzlē – kaut kas bija, kaut kas piegleznots klāt. «Nevaru teikt, ka šai izstādei mērķtiecīgi strādāju pēdējo gadu, turklāt nav arī tā, ka es gleznoju un krāju darbus, protams, es tos pārdodu. Tomēr šajā kolekcijā noteikti nav tie darbi, kas palikuši pāri,» saka māksliniece Laima Bikše, jo izstādei palūgti daži jau pārdoti darbi no privātkolekcijām. «Šis nav haoss, kas palicis pāri,» apgalvo Laima Bikše. «Izstādes nosaukums – Romantiķes dārzs – man prātā ienāca naktī, un es nodomāju – labi, lai ir. Jo man patīk dārzs, man patīk puķes. Man arī patīk dārzs kā ideja, jo dārzs ir ne tikai fizisks dārzs pie mājas, bet, manuprāt, dārzs ikvienam ir arī galvā – tāda ļoti personiska teritorija,» saka Laima Bikše un pie sevis smaidot nosaka: «Izklausās baigi romantiski un tā, it kā es lidinātos virs zemes. Mani bērni, iespējams, varētu teikt, ka reizēm es iekrītu bedrēs, bet es cenšos tajās ilgi neuzturēties. Man patīk sajūta, ka es kontrolēju savu dzīvi. Nevienam jau nav vajadzīgs mans drūmums, jo ir simtiem cilvēku, kam klājas daudz sliktāk, bet man galvenokārt raizes sagādā pašas emocionālie pārdzīvojumi, teiksim, glezna nesanāk tāda, kādu es to vēlētos.»
Viss atrisinās. Vienmēr
Gleznošana un privātstundas bērniem – tā varot raksturot mākslinieces ikdienu. Bērnu skološanā pieredze ir gana ilga – jau turpat 20 gadu garumā. «Skolā ir jākontrolē 20 bērni. Protams, skolotājs cenšas sniegt vislabāko, bet bērni ir tik dažādi... Individuālas nodarbības ir vislabākais, ko vien varu vēlēties,» saka Laima Bikše, kurai šobrīd ir kādi septiņi privāti audzēkņi. Pa vidu gleznošanai gadoties arī citi darbi, piemēram, kāda ofisa iekārtošana. Pie dzīves kā uz plūstošām smiltīm, kad nav iespējams prognozēt ieņēmumus un līdz ar to finansiālo stabilitāti, esot vienkārši jāpierod. «Es zinu, daudziem ir grūti saprast šādu dzīvesveidu, kurā ir gan foršie, gan ne īpaši foršie periodi. Protams, ka reizumis ir brīži, kad pati sev saku – viss ir galīgi garām, naudas nav, ko lai dara!? Ja pašā kritiskākajā brīdī nepadodies un nesāc strādāt lielveikalā par pārdevēju, turpini gleznot un strādāt ar bērniem, tad rezultātā kaut kā viss atrisinās... Kāds nopērk gleznu, kāds piedāvā kaut ko noformēt, tikai nevajag ļauties histērijai un visam, kas svarīgs un kas pašam patīk, atmest ar roku,» ir pārliecināta Laima Bikše. Jābūt uzmanīgam arī tā saucamajos radošajos naudas darbos, uzskata māksliniece un kā piemēru min pašas pieredzi grāmatu ilustrēšanā, ko viņa darījusi un kas patikusi līdz brīdim, kad piedāvāts ilustrēt galvenokārt mācību grāmatas, kur dominējuši «traktori un celtnieki» – kā ilustrācijas uzdevumiem matemātikas grāmatā. «Tas mazliet nosita, bet vispār man patīk ilustrēt grāmatas,» atzīst Laima Bikše.
«Mākslinieks nekad nevarēs nopelnīt miljonu. Varbūt viens no tūkstošiem nopelna vairāk, bet cik tad mākslinieku pasaulē var nopelnīt ļoti, ļoti daudz un dzīvot milzīgās skaistās mājās? Dažreiz jau pašai šķiet – priekš kam gleznot? Bet tad var vaicāt – priekš kam jebko darīt? Tad labāk es daru to, kas man patīk, un pašai ir prieks dzīvot. Vēl foršāk ir rakstīt grāmatas, tā man vienmēr licies, jo šim darbam ir vajadzīgs tikai papīrs un pildspalva, nekādi rāmji, krāsas un otas. Ideāli. Protams, tikai tad, ja ir, ko teikt. Pati esmu to izmēģinājusi – esmu sarakstījusi un ilustrējusi vienu bērnu grāmatu. Viss jau atkarīgs no cilvēka iekšējā spēka, vai viņš ir tendēts padoties vai nepadoties.»
Atlaist bērnus
Ļoti ilgus gadus mākslinieces ikdiena bijusi rūpes par bērniem un gleznošana, taču šobrīd, kad pašas bērni jau lieli, daudz vairāk laika atliekot sev. «No mājām mani var izvilināt draugi. Vienmēr. Un ja draugi nepiesakās, tad es pati piesakos. Man nav problēmu piezvanīt kādam, ko neesmu satikusi, teiksim, gadu un par kuru pēkšņi esmu sākusi domāt,» atzīst Laima Bikše. Ik pa laikam viņa arī ļaujoties savu pieaugušo bērnu provokācijām, piemēram, meitai Ainai, kura vienmēr ir bijusi sportiska, pēkšņi iepaticies iet uz basketbola spēlēm, un sev līdzi viņa pierunājusi iet arī mammu, kura, lai gan kādreiz pati skolas laikā spēlējusi basketbolu, nekad neesot bijusi šī sporta veida skatītāju rindās. «Es pati biju pārsteigta par saviem iespaidiem. Bija interesanti. Tur sastapu pilnīgi citu publiku. Baigi jocīgi. Un izrādās, ka man patīk arī kaut kas tāds. To es nezināju par sevi,» saka māksliniece un piebilst, ka nevar iedomāties sevi apmeklējam hokeja spēli. «Tomēr, ja dēls man teiktu – ejam uz hokeju, māmiņ, es noteikti atbildētu – ejam. Nevaru pat iedomāties, ko es nedarītu savu bērnu dēļ, aizietu arī uz hokeju.»
Divu bērnu mamma atzīst, ka nu esot pieradusi pie tā, ka bērni jau ir pietiekami pieauguši un vienā brīdī teikuši: «Mammu, beidz taču visu laiku par mums rūpēties. Un neprasi visu laiku, vai mums ir labi, jo mums ir kārtībā.» «Ilgus gadus mana dzīve bija pakārtota rūpēm par bērniem un ģimeni, bet tad vienā brīdī viņi man saka: «Mamma, pabīdies nedaudz tālāk, nenāc tik tuvu klāt.» Protams, ka nedaudz sāpīgi bija, bet tas ir jāsaprot un jāpieņem, turklāt – jo ātrāk, jo labāk.» Nu jau atbrīvojušos laiku māksliniece aizpildot ar tikšanos ar draugiem, kādas ballītes apmeklēšanu un nesteigšanos uz mājām. «Man šis ir brīnišķīgs laiks. Novēlu tādu visām sievietēm. Man bērni piedzima tad, kad pašai vēl bija «mazie divdesmit». Man patika tas laiks, es izbaudīju to un arī tagad izbaudu laiku, kad bērni jau lieli.»