"Tas ir sens nodoms – likt mieru vecmeistaru citātiem un melnbaltām fotogrāfijām, ar ko es vienmēr esmu spēlējusies. Tā kā izstādes nosaukums ir La Fiesta un to varēs apskatīt februārī, es nolēmu, ka šoreiz darbiem ir jābūt saistītiem ar karnevāliem. Nolēmu to lietu apskatīt no diviem skatpunktiem – no mūžības viedokļa un no mirklīgā prieka viedokļa," tā par saviem jaunākajiem darbiem, kas Galerijā XO būs apskatāmi no 13. februāra, saka gleznotāja Frančeska Kirke.
Savu jaunāko darbu kolekciju viņa raksturo kodolīgi: "Jautra izstāde.|"
Svinētāji
Savos darbos attēlotos tipāžus Frančeska Kirke raksturo kā svinētājus no dažādām kultūrām. «Un viņi dzīvo mūsdienās. Tā var būt modele no žurnāla Vogue vāka, kas nupat pārāk nosvinējusies ballītē, tas var būt dziedātājs Villijs Mūns, kas man pašai ļoti patīk, jo viņš ir enerģijas pilns un stilīgs no skata,» stāsta Frančeska Kirke, kura gadiem ilgi vākusi materiālus par etnisko kultūru izpausmēm īpašos svinību tērpos – «kā tautas sevi rotā un dekorē, brīžiem ekstremāli, fantastiski, satriecoši, krāsaini... Teiksim, Brazīlijā dzīvo kajapo cilts – ļoti pašpietiekama un neatkarīga, kas izdzīvojusi, neskatoties uz to, ka viņus ir spiedusi civilizācija no visām pusēm. Kajapo cilts man šķita pietiekami interesanta, lai uzgleznotu vienu personāžu no viņu kultūras. Vēl, teiksim, Nigēras puisis. Nigēru rotāšanās tradīcijas ir fantastiski dekoratīvas, tās mani interesēja vizuāli, bet pēc tam es papētīju, un izrādījās, ka tā ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē, kurā uz vienu iedzīvotāju iztikas minimums ir 49 dolāri gadā, un, neskatoties uz to, viņi tomēr atļaujas priecāties un pucēties. Un izdzīvo, un svin». Māksliniece uzskata, ka svinēšana ir īpaša tēma, jo cilvēks svin, neskatoties uz un varbūt tieši tāpēc, ka apzinās savu mirstīgumu. Visās kultūrās ir tieksme pēc nemirstības, tomēr visi arī kaut zemapziņā saprot, ka nav mūžīgi, un tieši tāpēc cilvēki vēl jo vairāk svin. «Jo cilvēks zina, ka cilvēks te nav uz palikšanu, tāpēc ekstrēmāk un asāk bauda mirkļus,» saka māksliniece. Arī pašas izvēlētais izstādes nosaukums La Fiesta pašai neesot ļāvis iegrimt grūtsirdībā, un «vajadzēja strādāt tajā vilnī».
Māksliniecei pašai arī patīkot svinēt, cik nu laiks atļaujot, respektīvi, cik tas paliekot pāri no gleznošanas. Viņa ir pārliecināta, ka svinēšana ir raksturīga visai cilvēcei un tieši tas cilvēkus atšķirot «no zvēriņiem – viņi nesvin, viņiem nav apziņas, ka viņi ir mirstīgi, tāpēc nav arī sajūtas, ka kaut kas ir jāiesteidz, bet cilvēkam ir tāda sajūta».
Gleznotāja ir pārliecināta, ka ir uzsākusi jaunu etapu savā radošajā biogrāfijā, jo ar šo izstādi pievēršas mūsdienu cilvēku tipāžiem, mūsdienu situācijām. «Es jau pamazām uz to gāju, bet – notiek tas pašreiz, tas nav nekāds atskats, retro, vintage... Pietiek, viņi man apnikuši. Vai tas patiešām būs jauns posms, tad jau redzēs. Es nevienam neko neapsolu, es arī pati sev neapsolu. Pašreiz man gribas tā strādāt – ne jau rokraksta ziņā, bet tēmu ziņā.»
Ar pompu un easy
Izstādes darbi tapuši ļoti strauji. Decembris pagājis svinot, jo bijuši visādi iemesli svinēšanai, arī mākslinieces 60 gadu jubileja. «Ir divi varianti – vai nu galīgi nesvinēt, vai arī to darīt ar pompu. Es izvēlējos – nevis oficiāli ar pompu, uz skatuves, kā tas notika padomju gados, bet – ar pompu draugu lokā. Tā easy. Iespējams, tāpēc man viegli aizgāja fiestas tēma. Viss turpinās. Nekas jauns nesākas, viss turpinās. Es neņemu galvā, ka man tikko bija apaļa jubileja. Domāju, ka absolūti nevajag ņemt galvā savus gadus. Māksliniekiem ir citādāk – kamēr viņiem ir spēks rokās, kamēr viņiem ir pieejami materiāli, kamēr viņi fiziski var realizēt to, ko viņi grib, kamēr viņiem galva strādā, tikmēr viņiem nav vecuma... Ir fantastiska japāņu māksliniece Jajoi Kusama – viņai ir apmēram 80 gadu, un glezno tādas lietas, ka es pat teiktu – ekstrēmiste... Nesen kanālā Mezzo skatījos programmu par fantastisku mūziķi, kurš spēlē mutes ermoņikas, – viņam ir ap 90 gadu, viņu izveda uz skatuves, jo laikam kājas ir pašvakas, bet, kad viņš sāka spēlēt, nu pilnīgi ģeniāli. Teiksim, ārsti, inženieri vai uzņēmuma vadītāji, kad aiziet pelnītā atpūtā, pēkšņi var nolemt dziedāt, dejot, gleznot, bet radošie...» smaidot saka Frančeska Kirke. Protams, radošo profesiju pārstāvjiem gadoties citas ķezas, teiksim, radošas krīzes, izsīkumi un periodi, kad nav, ko teikt. «Ja nav, ko teikt, tad nošaujas. Kā Hemingvejs,» saka gleznotāja un trīs reizes piesit pie galda. Māksliniece atzīst, ka viņai dzīvē nepieciešams līdzsvars starp mieru un nemieru, starp kustību un meditāciju, starp sabiedriskumu un vientulību. Kad pārāk intensīvi būts sabiedrībā, tad vēlāk vajagot vientulību, kad ilgstošs periods pavadīts darbnīcā, kā pēdējā laikā, tad pēcāk akūti griboties iet sabiedrībā, apmeklēt izrādes, koncertus, skatīties filmas, lasīt... «Visu to, kas tika pabīdīts malā. Kad gatavojos izstādei, es gandrīz neko citu nedaru, kā tikai gleznoju. Un vispār, ir beidzot jāsaplāno viens garš ceļojums,» nosaka Frančeska Kirke. Jau vairākus gadus viņa kopā ar draugu kompāniju, kurā ir ne tikai mākslinieki, bet arī arhitekti, muzikologi un vēl citu radošo profesiju pārstāvji, dodoties ceļojumā – diezgan tālu un arī – diezgan ekstrēmi. «Tālu» nozīmē – ārpus Eiropas, jo tās robežās nesanākot nekāda ceļošana. «Māksliniekam vajag nepārtraukti klejot un no visas pasaules savākt sev nepieciešamo. Eiropa ir pagurusi, bet ārpus tās viss tikai sākas. Šie braucieni ir ļoti pamācoši, jo, ilgstoši dzīvojot šeit uz vietas, šķiet, ka nav īsti labi, ka kaut kā pietrūkst un arī attīstība valstī ir pārāk lēna, ka Baltijas tīģeris ir pierimis un lēciena kā nav, tā nav... Ceļojumā redzi tādu reālo dzīvi, ka...» saka māksliniece. Nu jau atkal esot klāt tas brīdis, kad grupiņu vajagot iekustināt jaunam ceļojumam. «Katru reizi vajag uzkurbulēt masas, un, kad beidzot visi saņemas un atrod laiku, tad arī notiek. Es visu laiku dīdos. Esmu diezgan nepacietīga, man vajag bīdīt lietas. Es neesmu tas cilvēks, kas pacietīgi gaida, kad nu viss agrāk vai vēlāk notiks, man vajag pašai sākt lietas bīdīt, lai notiek.»
Samērīties Ņujorkā
Lai gan mazu atelpu māksliniece atļaušoties, pārāk ilgi tas nebūšot, jāķeras klāt jauniem darbiem, jo viss saplānots līdz gada beigām. Jau zināms, ka rudenī māksliniecei būs izstāde Ņujorkā, un tas nozīmē, ka «tūlīt jāsāk būvēt koncepcija». Frančeska Kirke: «Māksliniekam ir jābūt galerijā vai nu Londonā, vai Ņujorkā, mazāk – Berlīnē. Mana sadarbība ar galeriju Ņujorkā sākās jau vairāk nekā pirms 20 gadiem. Ņujorkā viss notiek, lai gan arī viņiem bija baigā depresija pēc dvīņu torņu sabrukšanas, kad likās – tur vairs nekad nebūs tā kā agrāk. Tomēr tur ir īpaša enerģija mākslas vidē. Tur es varu samērot spēkus ar augstākās raudzes māksliniekiem. Protams, ka es tur nekad nebūšu savējā, jo es tur nedzīvoju, es tur tikai aizbraucu, ir nereāli ielēkt... Protams, Vija Celmiņa, kas tur dzīvo un strādā, spēlē tajā pašā līgā, kur amerikāņu mākslinieki.»
Labi, ka ar joni tuvojas pavasaris, jo dienas kļūst garākas, ilgāk ir gaišs, vairāk var izdarīt. «Un plānu man ir daudz,» smaidot saka Frančeska Kirke. To vidū esot arī dažādi projekti dārzā, kurā liela daļa zemē ielikta jau rudenī. «Drīz būs jāvēro – kas izlīdīs, kas neizlīdīs. Pamazām darīšu arī dārzā, koncepts man galvā jau ir. Savu dārzu es gribu redzēt kā angļu dārzu. Mežonīgu, pa krāsām, it kā mazliet aizaugušu un nepavisam ne tādu, kāds šobrīd izplatīts – glīti nopļauts mauriņš ar skujeņiem pa vidu.» Dārzā viņa varot ņemties līdz pagurumam, līdz kamēr nokrīt. «Arī dārzā es domāju kā māksliniece un zinu, ko gribu – tur zilais, tur – baltais, tur sarkanais, tur rozā... Mēs dzīvojam vecāsmammas mājās, un tam ir liela nozīme, es pat teiktu – koncepts un virsuzdevums. Negribu sabāzt visu, ko vien var dabūt, bet saprātīgi veidot tādu dārzu, kāds varētu būt bijis pagājušā gadsimta sākumā,» saka Frančeska Kirke un atklāj, ka zemes darbi viņai patīkot arī tāpēc, ka tie esot pilnīgi pretēji tiem, ko viņa darot ikdienā. «Cik tad var elpot eļļas krāsas un lakas? Tā jau var galu dabūt, tāpēc kaut kas ir jādara brīvā dabā. Pa vidu puķēm zemē iebāžu arī ko tādu, par ko ceru – būs augļi. Un pamazām jau ir arī. Teiksim, persikam jau bija augļi. Baigi labie, tiešām.»
