23. novembrī Mākslas muzeja „Rīgas Birža” Lielajā izstāžu zālē (Doma laukumā 6, Vecrīgā) skatītājiem tiks atvērta izstāde no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas "Iespaidi un paralēles", kas iepazīstinās ar 20. gadsimta pirmās puses beļģu un latviešu glezniecību.
20. gadsimta 20. gadu nogalē Latvijas mākslā iestrāvoja beļģu ietekme, kas pieņēmās spēkā 30. gados, izraisot „beļģu modi” vietējā glezniecībā. Lai gan tolaik latviešu mākslinieki radniecīgus gleznieciskās ekspresijas ierosinājumus guva arī laikmetīgu franču autoru, Eiropas vecmeistaru un citos paraugos, laikabiedru kritikā un Latvijas mākslas vēstures literatūrā parasti ir izcelta beļģu iespaidu izšķirošā nozīme, kas aizēno pārējos impulsus.
Starpkaru laikmetā beļģu ietekmju izplatību veicināja 1927. gada rudenī Rīgā sarīkotā vērienīgā Beļģijas mākslas izstāde. 1932. gadā tai sekoja diplomāta Jāņa Lazdiņa un Beļģijas ārzemju izstāžu ģenerālkomisāra Pola Lambota (Paul Lambotte) rosinātais beļģu mākslas kolekcijas dāvinājums Latvijas valstij, kas kļuva pastāvīgi pieejams publiskai apskatei toreizējā Valsts mākslas muzejā Rīgas pilī.
Vērtīgais ziedojums, kurā aptvertas mēreni modernas flāmu un valoņu mākslas izpausmes, tagad glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un ir atkārtoti rādīts izstādēs. Šajā skatē Izidora Opsomera (Isidore Opsomer), Albēra Savērisa (Albert Saverys), Valēriusa de Sādelēra (Valerius de Saedeleer), Albēra Servāsa (Albert Servaes), Filibēra Koksa (Philibert Cockx), Luija Biserē (Louis Buisseret), Anto Karta (Anto Carte) un citu ievērojamu beļģu autoru gleznas pirmoreiz tiek eksponētas vēl nebijušā salikumā – kopā ar latviešu gleznotāju darbiem, reizē papildinot ar dokumentālām liecībām.
Beļģijas un Latvijas sakaru maršrutā par galveno figūru izvirzījās temperamentīgais flāmu ekspresionisma adepts Jānis Tīdemanis, kurš vietējā mākslas dzīvē iesaistījās 1928. gadā, ietekmējot Kārli Padegu un citus jaunākās paaudzes pārstāvjus. Par latviešu „beļģi” dēvētais modernists izglītojās Antverpenes Karaliskajā mākslas akadēmijā, meistarību pēcāk pilnveidojot Augstākajā mākslas institūtā pie Izidora Opsomera. 1930. gadā Beļģiju apmeklēja Eduards Kalniņš un Valdis Kalnroze – ainavista Vilhelma Purvīša audzēkņi, kuru vidē Latvijas Mākslas akadēmijā veidojās Opsomera un viņam radniecīgo autoru sekotāji un atsaucīgi uzplauka ekspresīvā, pastozā, ar beļģiem asociētā gleznojuma maniere.
Laikabiedri Rīgas mākslinieku grupas biedru Leo Svempa un Jāņa Liepiņa rokrakstos atrada sasauces ar Parīzes skolas flāmu izcelsmes gleznotāju Morisu Vlaminku (Maurice de Vlaminck), bet Briseles Karaliskajā mākslas akadēmijā studējušā Ģederta Eliasa gleznotos lauku dzīves skatus salīdzināja ar flāmu zemnieku tēlojumu. Savukārt ar valoņu grupas „Nervia” dalībniekiem latviešus netieši vienoja vecmeistaru studēšana, ko „iekrāsoja” laikmetam raksturīgā „atgriešanās pie kārtības”.
Meklējot krustpunktus un paralēles, eksponētie abu kolekciju darbi kalpo par ieganstu starpkaru perioda Latvijas mākslas izpētei, lai atjaunotu skatījumu, izvērtējot iesakņojušos priekšstatus par beļģu iespaidu lokalizējumu. Latvijas un Beļģijas mākslas vēsturiskos sakarus 20. gadsimtā ilustrē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja speciālistu un izdevniecības „Neputns” sagatavotais izdevums „Latvija – Beļģija”.