Apgāds "Neputns" ir izdevis krāšņu un apjomīgu monogrāfiju par gleznotāju Johanu Valteru (1869 - 1932). "Visnoslēpumainākā no latviešu mākslas virsotnēm" - šis raksturojums ilgi pavadījis gleznotāju.
Apjomīgā pētījuma autore ir mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta pētniece Kristiāna Ābele. Skaistā 400 lappušu grāmata izdota latviešu un vācu valodā,tās mākslinieks Juris Petraškevičs.
Uz 20.gs. sliekšņa Johans Valters, (kuru vairākas paaudzes dzimtenē dēvējušas par Jāni), līdzās Vilhelmam Purvītim un Janim Rozentālam veicināja spēcīgu modernas gleznieciskās kultūras uzplaukumu Latvijā, bet 1906.gadā pārcēlās uz Vāciju, kā radošo pseidonīmu pieņemdams dubultuzvārdu "Valters-Kūravs". Mākslinieka dzīves galvenās pieturvietas bija dzimtā Jelgava, Pēterburga, Drēzdene un Berlīne. 19.-20.gs. mijas reālismu, noskaņu mākslu, impresionismu un jūgendstilu viņa ceļā ap 1910. gadu nomainīja postimpresionisma izteiksmes variācijas, bet 20.gadu centienos "stingrāko dabas studiju" rezultātā sasniegt "tālejošu abstrakciju" saskatāmas ekspresionisma, fovisma un kubisma atbalsis. Uz mainīgā pilsētu, valstu, laikmetu un stilistisko ietekmju fona Valtera personība un jaunrade attīstījās pastāvīgā glezniecības, mūzikas, mākslas teorijas un pedagoģijas mijiedarbībā. Kopš 20.gs. 90. gadu beigām notikuši daudzi atklājumi, kas ļauj aizpildīt agrākās zināšanu plaisas, lai rekonstruētu mākslinieka veikumu un starptautisko dzīvesstāstu.
"Domājošs un neatlaidīgs gleznotājs soli pa solim radījis skaidru un pabeigtu priekšstatu pasauli, kuras izteiksmība saviļņo katru redzīgu aci. (..) Viņa centienu galvenais objekts bija krāsa kā izteiksmes līdzeklis; viņa ritmiski plūstošo kompozīciju skanīgā un bagātīgā krāsainība vācu glezniecībā ir neierasta."
(Kurts Kūzenbergs).