Kā īsināt laiku pašizolācijas un sociālās distancēšanās apstākļos: grāmatas, filmas un seriāli

Kāds devies piespiedu atvaļinājumā, kāds bezalgas atvaļinājumā, bet vēl kāds pēc bezdarbnieku pabalsta, un kopējā situācija nebūt nav tik skaista un rožaina, kā to apgalvo daži sociālo tīklu optimisti. Diezgan liela problēma ir tā, ka, izjūkot dienišķajam ritmam un kārtībai, daudzi cilvēki pēkšņi atskārst, ka viņiem nav ko darīt, jo problemātiski ir kļuvuši neskaitāmie mūsdienu pasaules hobiji. Sūdzas rīdzinieki, sūdzas pilsētnieki, bet ko lai iesāk laukos? Īpaši, ja nedzīvojat teritorijās, kur ir optiskā kabeļa interneta pieslēgums vai vismaz stabils mobilo sakaru pārklājums, jo, dies sargi, ja jāiztiek ar Virszemes televīzijas piedāvājumu, šā pakalpojuma sniedzēji šur un tur pierobežā nespēj nodrošināt pat to, ko paši sola - skatīties visnotaļ liesās pamata paketes programmas raustīgā kvalitātē reizēm šķiet kā visīstākais soda mērs, jo bilde un skaņa apstājas, protams, seriāla visinteresantākajā vietā. Labi tiem, kas, par spīti kaimiņu izbrīnam, sapirkuši grāmatas, DVD formāta filmu un seriālu ierakstus. Vēl kādam tā varbūt ir iespēja izvilkt no pažobeles veco VHS formāta videomagnetofonu, un, ja kasetes nav salipušas (iesākumā tās vajadzētu pamēģināt pārtīt), skatīties filmas un lasīt grāmatas no vecajiem krājumiem. Kombinācija grāmatas plus DVD vai VHS atskaņotājs, starp citu, nemaz nav slikta. Ir vērts izvilkt no pažobeles un iedarbināt vecos noputējušos aparātus. Savukārt tiem, kam ar mūsdienu tehnoloģiju piegādi viss ir kārtībā, nebūs problēmu sakombinēt komplektiņus - grāmatas plus filmas -, izmantojot e-grāmatu un dažādu virtuālo kino nomu pakalpojumus.

Dena Brauna sāgas

Tiem, kam patīk sazvērestības teorijas un vēl vairāk tas, kā labais varonis pēdējā mirklī glābj pasauli, ir vērts atcerēties vecos labos Dena Brauna romānus. Nu jau pagājuši gandrīz 20 gadu, kopš ārprātīgās ažiotāžas, ko radīja romāns Da Vinči kods un sērijas pirmais romāns Eņģeļi un dēmoni - Latvijā tie nāca klajā viens pēc otra īsā laika brīdī, kad sašutušie Romas kardināli šiem darbiem nodrošināja tādu reklāmu un atpazīstamību, par kuru citi rakstnieki var tikai sapņot. Savukārt profesora Lengdona dēkas, izmeklējot senos simbolus, kas saistīti ar kristietības pirmsākumiem un katoļu baznīcas tumšo pagātni, lasītājiem lika aizturēt elpu no lieliskajiem piedzīvojumu virpuļiem, kur galvenos varoņus vajāja kolorīti ļaundari un dažkārt labie izrādījās ļaunie. Pēc tam nāca Digitālais cietoksnis, kas gan nebija par profesora Lengdona dēkām, bet tad Zudušais simbols, Inferno un Sākums. Seši biezi romāni, bet globālu sazvērestību šajos darbos vairāk nekā sētas krancim blusu. Sērgas laikā, tos lasot, iespējams, ir vērts pabaidīties par domu, ka pasaulē kaut kur kādā slepenā laboratorijā traks militārists vai tikpat traks ekoloģijas cienītājs miljonārs cenšas izstrādāt vīrusu, lai ar tā palīdzību nonāvētu puscilvēci, kā tas ir romāna Inferno gadījumā. Dens Brauns tajā pasaka ļoti pieklājīgi, ko viņš domā par dažādām dabas draugu kustībām un to praviešiem, kuri šķietami ir tik nekaitīgi, bet patiesībā ir ļauni, agresīvi sociopāti, kuru maniakālā tieksme palīdzēt planētai Zeme apvienota ar nebeidzamu cilvēknīšanu un maniakālu ideju par sevi kā glābēju mesiju. No visa minētā lielajiem ekrāniem kino formātā ir adaptēti trīs romāni - Da Vinči kods, Eņģeļi un dēmoni, kā arī Inferno. Var patikt vai nepatikt profesora Lengdona lomas tēlotājs Toms Henkss. Var patikt vai nepatikt režisors Rons Hovards. Pat neraugoties uz to, ka daudziem Da Vinči kods sagādāja vilšanos, šīs ir filmas, kas piesaistījušas miljardiem skatītāju visā pasaulē. Visas trīs Latvijā ir bijušas nopērkamas DVD formātā tajos laikos, kad šos tirgoja visos sevi cienošos lielveikalos. Tāpat tās puslīdz regulāri demonstrē dažādi televīzijas filmu kanāli, tāpēc sakombinēt Dena Brauna romānus un pēc tiem uzņemtās filmas ir tikai tehnikas jautājums tiem, kas to vēlas izdarīt. Savukārt, ja jums nav romānu, tad bibliotēkas ārkārtas situācijā nepalīdzēs. Tomēr vismaz abi jaunākie darbi Inferno un Sākums ir nopērkami, izmantojot apgāda Kontinents mājaslapu.

Meistars un Margarita

Mihaila Bulgakova romāns Meistars un Margarita ir viena no divdesmitā gadsimta pasaules grāmatām. Pareizticīgo baznīca un komunisti bija apbrīnojami vienprātīgi šā romāna vajāšanā, tomēr manuskripti nedeg! Varbūt ir pagājuši tie laiki, kad Meistara un Margaritas lasītāji jutās kā slepenas brālības biedri, taču viens ir skaidrs - šis ir darbs par mūžīgām vērtībām, par izvēles esamību un to, ka reizēm nāve ir mazākais ļaunums salīdzinājumā ar to ļaunumu, ko cilvēks var nodarīt cilvēkam. Dzejnieka Ojāra Vācieša tulkojumā Meistara un Margaritas izdevumi latviešiem ir pieejami kopš pērnā gadu tūkstoša astoņdesmitajiem gadiem, tomēr daudziem latviešiem, kuri skolā bija spiesti labi apgūt krievu valodu, mājās droši vien glabājas arī kāds no Bulgakova romāna krievu variantiem, lai varētu salīdzināt, kā ir oriģinālā. Un tad nu, kad satiekas divi fani, strīds par teksta niansēm var sākties, lai turpinātos uz nebēdu.

Romāna fanu frontē liktenīgs bija 2005. gads, kad parādījās režisora Vladimira Bortko filmētais seriāls Meistars un Margarita. Pretējās nometnēs dalījās ne vien romāna cienītāji, bet arī tie, kas par to neko nezināja. Kādam patika, bet kādam ne, tomēr pirmo bija krietni vairāk. Vladimiru Bortko, protams, var kritizēt, tomēr viņš seriālam pat mazām lomām piesaistīja vai nu izcilus, vai ļoti populārus aktierus, nebaidoties ne no komiķiem, ne tādiem meiteņu elkiem kā Sergejs Bezrukovs. Izcila slavenību buķete! Oļegs Basilašvili, Aleksandrs Fiļipenko, Aleksandrs Abdulovs, Vladislavs Galkins, Anna Kovaļčuka, Romans Karcevs, Vasilijs Ļivanovs, Iļja Oļeiņiks, mūžīgais Ļeņins Kirils Lavrovs. Šķiet, visneizteiksmīgākais uz šā fona bija Meistara lomas atveidotājs Aleksandrs Galibins, kurš turklāt vēl runā Bezrukova balsī. Tomēr šis nenoliedzami ir visu laiku zvaigžņotākais Krievijas seriāls, kuru diezin vai kāds varēs pārspēt. Uzmetiet aci noputējušajam DVD disku plauktiņam, Meistaru un Margaritu pirms gadiem padsmit tirgoja visos lielveikalos, ja paveicās, tad izpārdošanā seriālu varēja nopirkt pat par nepilniem diviem latiem. Tagad to var dabūt Valtera un Rapas interneta grāmatnīcā. Desmit sēriju, apmēram stundu garas, kaut pēdējās divas ir stipri izstaipītas un ne īpaši baudāmas. Tomēr kombinācijā seriāls plus romāns aizņemta nedēļas nogale garantēta. Interesanti arī, ka seriālā Krievijas kompartijas cienītājs Bortko ar dokumentālo hroniku palīdzību diezgan nesaudzīgi atklāj 30. gadu Maskavas padomju ikdienu, spilgti ienesot seriālā romānā pieklusināto, bet nojaušamo maskaviešu dzīves fonu staļinisko represiju gaisotnē. Kur meklēt romānu? Pārskatiet grāmatplauktu, ja tajā nav latviešu tulkojuma pirmizdevuma vai kāda romāna krievu izdevuma, kas reiz piederēja pie mēbeļu sekciju laikmeta dizaina must have, romānu periodiski atkalizdod apgāds Jumava, vien ļaunas mēles melš, ka drukas kļūdas tā izdevumos esot tikpat konstantas un nemainīgas kā Ņūtona mehānikas likumi.

Kapteiņa Granta bērni

Manuprāt, padomju laikos slikti jutās to bērnu vecāki, kuriem mājās nebija Žila Verna romānu. Katrā ziņā puikas tos toreiz lasīja un pieprasīja. Rezultātā tēti un mammas devās uz grāmatnīcu, lai tos nopirktu. Viens no šādiem obligātajiem tekstiem, protams, bija Kapteiņa Granta bērni sasodīti biezā izdevumā, kam no lasīšanas parasti bija noplīsuši vāki. Ja nu jums šīs grāmatas nav, tad apgāda Zvaigzne ABC mājaslapā jūs varat iegādāties jaunu grāmatu krietni gaumīgākos vākos nekā senākajiem izdevumiem. Kas slēpjas Kapteiņa Granta bērnu panākumu pamatā? Laikam jau tas, ka šajā romānā Žils Verns uz viena kuģa klāja savācis tik raibu kompāniju, ka tā spēj aizraut jebkura vecuma lasītāju. Dēkas romānā ir tik neticamas, ka tajās ir ko līdzi just un pārdzīvot, savukārt sižeta pavērsieni tādi, ka taupīgs Holivudas scenārists tos izmantotu kādās desmit filmās. No jūras izvilktā pudele ar vēstuli, kurā kapteinis Grants un viņa matroži sauc pēc palīdzības, kļūst par ieganstu, lai šķērsotu okeānus, kontinentus un salas, sastopot ceļā kanibālus, pirātus un citus mošķus.

Režisora Staņislava Govoruhina vecā labā septiņsēriju televīzijas filma Kapteini Grantu meklējot (462 minūtes) kā padomju un bulgāru kopražojums ir uzņemta tālajā 1985. gadā. Kad to pirmo reizi rādīja Centrālajā televīzijā, dzīve valstī apstājās. Atminos, ka es to kopā ar likteņa biedriem pirmoreiz skatījos padomju armijā.

NATO karaspēks tajā laikā mierīgi varētu šķērsot visas iespējamās robežas. Savā ziņā daudziem Govoruhina filma varētu kļūt par laika kapsulu vai laika mašīnu, kas pārceļ pagātnē, tomēr, skatoties seriālu mūsdienās, nākas secināt, ka naftalīna smaciņas tajā ir pamaz. Aktieri spēlē aizrautīgi (Lembits Ulfsaks kā Paganels vien ko vērts!), jo var atļauties vismaz uz ekrāna būt brīvi cilvēki un apceļot pasauli. Arī Staņislavs Govoruhins romānu nav pārāk sačakarējis, pamatā turoties pie tā teksta. Nu, protams, ainas ar Žilu Vernu filmā varēja arī nebūt, Tomēr kā gan citādi Govoruhins būtu ticis uz Parīzi? Šī ir klasika, ko vērts pārlasīt un vērts vismaz mēģināt noskatīties. Arī seriāla DVD reiz bija nocenoto un pakaļmetamo kategorijā, tiesa gan, latviešu subtitru autors bijis kāds savādnieks. Gan jau, ka arī krievu interneta apsaimniekotajās teritorijās seriāls ir pieejams bez kādām problēmām, ja vien parakājas brāļa yandex plašumos.