Novembris. Vēsturisku grāmatu laiks

 
©pixabay

Šogad novembrī, no rīta pamostoties, nav iespējams ieslēgt datoru tā, lai tas nepiedāvātu kaut ko no Dvēseļu puteņa.

Vēl mirklis, un tas sāks puteņot kinoteātros, tomēr jāatzīst, vēsturiski patriotiska noskaņa novembrim piestāv. Ja reiz tā, tad vērts palūkoties grāmatnīcu plauktos pēc jaunumiem latviešu vēsturisko romānu un atmiņu piedāvājumā.

Zirga gaļas pārdevējs

Publicitātes foto

Tālivalža Margēviča Zirga gaļas pārdevējs ir viens no šā rudens svaigākajiem piedāvājumiem. Darbs grāmatnīcās parādījies pavisam nesen, bet pazīstamais kinopasaules pārstāvis, režisors, scenārists un rakstnieks Tālivaldis Margēvičs apgalvo, ka tā ideja atnākusi pavisam nejauši - telefona zvana formā. Zvanītājs, svešs vīrs, teicis, ka viņam esot lielisks materiāls vēsturiskam romānam, vai Margēviča kungs varot to apskatīties un varbūt arī uzrakstīt? Rezultātā reāla cilvēka, latvieša Paula Taupmaņa 20. gadsimtā pieredzētais pārtapis dokumentāli vēsturiskā romānā, kura galvenais varonis Pēteris Kalējs dzīvo visnotaļ dēkainu un neticamu dzīvi Latvijā un pasaulē.

Viss sākas ar jaunā Pētera iesaistīšanos sociāldemokrātu pasākumos un piedalīšanos 1905. gada revolūcijas vardarbīgajās aktivitātēs. Strādnieku puisis ar krietni sabeigtu veselību (tuberkuloze smagā formā) iekļūst aiz restēm, tiek tiesāts un iekalts, kā teikts grāmatā, «kandalās». Galu galā viņš nonāk katorgā Sibīrijā, sāls raktuvēs Ustjkutā Ļenas upes krastā. Ārsti paredz, ka Pēteris dzīvos varbūt vien dažus mēnešus, ja paveiksies, bet notiek neticamais. Varbūt tas ir sāls vārītavas gaiss, bet varbūt lāča tauki, varonis nevis mirst, bet izveseļojas. Pēc atveseļošanās seko bēgšana, un, jo tālāk viss notiek, jo Pētera piedzīvojumi šķiet neticamāki. Daļēji romāna norise atsauc atmiņā Jūnasa Jūnasona Simtgadnieku, kas izkāpa pa logu un pazuda vai Forestu Gampu tajā ziņā, ka, lai uz kuru pusi varonis pagriežas, viņam priekšā iznirst kāds vēsturisks personāžs. Tomēr, ja Jūnasonam tas ir veids, kā vērpt asprātīgu intrigu, Pētera Kalēja/Paula Taupmaņa gadījumā tas nav nekāds māksliniecisks paņēmiens. Romāna varonis vienkārši nonāk sociālistu tīklojumā, kas 20. gadsimta sākumā līdzīgi zirnekļa tīklam ir pārņēmis Eiropu un arī pārējo pasauli. Ar skaistuli kņazieni pie sāniem, daiļā dāma viltotajā pasē ierakstīta kā viņa sieva, Pēteris aizbēg uz Baku, kur satiek bakurētainu revolucionāru ar kuplām ūsām, kuru visi dēvē par biedru Staļinu, bet tad uz Tiflisu (Tbilisi). Un tā šis karuselis sāk griezties aizvien straujāk un šķietami neticamāk, ja vien neaizmirstam, ka uz grāmatas vāka ir rakstīts «dokumentāli vēsturisks romāns», un «šķietami neticamo ceļojumu pa pasauli» grāmatā neapstiprinātu arhīva liecības, fotogrāfijas, pases, izziņas un citi dokumenti. Šajā dokumentalitātē ir grāmatas spēks un arī vājums. Tālivaldis Margēvičs, kā jau tas žanram pienākas, dzen pēdas un rok, tomēr lielie, lieliskie un pat neticamie notikumi, sekojot varoņa dzīves gaitām, patraucas garām raibā virtenē, kaut daļa no tiem būtu teju būtu lielākas apstāšanās vai pat romāna vērti.

Zirga gaļas pārdevēju pavisam noteikti var ieteikt visiem, kas interesējas par latviešu sociāldemokrātu un 1905. gada revolucionāru gaitām. Arī cēloņiem. Globālās lielās vēstures aprises ir fons, uz kura pilnvērtīgu un dēkainu dzīvi dzīvo mazais varonis - šajā gadījumā Pēteris, kam lemts piedalīties 1905. gada revolūcijas nemieros un no dzīves aiziet Brežņeva laika pilnbriedā. Tālivalža Margēviča uzraktais materiāls par Kalēja gaitām Sibīrijā, Kaukāzā, Beļģijā, Francijā, Lielbritānijā, Amerikā, Japānā, Krievijas Eiropas daļā un kur tik vēl ne rosina fantāzijas par visu to, ko iespējams piedzīvot viena cilvēka mūžā.

Vēstule ar pielikumu

Publicitātes foto

Ja Tālivalža Margēviča grāmatas pamatauditorija varētu būt vīrieši, tad vajadzētu pieņemt, ka Ineses Dreimanes romāns Vēstule ar pielikumu ir vairāk adresēts sievietēm. Tomēr tas ir neko neizsakošs pieņēmums, jo Dreimanes pirmskara modernismam raksturīgajā sakāpinātībā uzrakstītais darbs nav nekāds mīlas romāniņš ķēkšām. Tas ir smags vēstījums par to, kā padomju okupācija un tai sekojošie notikumi lauž cilvēku likteņus. Sakāpinātība var patikt vai nepatikt - tā ir gaumes lieta, tomēr grāmatas spēks ir tajā apslēptā dokumentalitātē. Pazīstamā vēsturniece debijas romānā ieaudusi čekas krimināllietu materiālus, kas, iespējams, daudz labāk par tā sauktajiem čekas maisiem atklāj to, ar kādām metodēm rīkojās PSRS represīvās struktūras, lai salauztu pretošanos pakļautajās teritorijās. Romāns iesākas tik skaisti. Ir jauna studente latviete un viņas mīļotais puisis vācietis. Tā vien šķiet, tā būs debesīs slēgta savienība uz mūžu. Tomēr tad šajā stāstā iejaucas liktenis un vēsturiskie grieži. Vāciešus Hitlers uzstājīgi aicina atgriezties Fāterlandē, Latviju okupē, mīļoto vīrieti, kurš fīreram neklausa un paliek, arestē. Viss tālākais, ko tagad labi zinām no vēstures grāmatām, kā lavīna nogrūst pār romāna varones galvu. Kā izdzīvot, kā palikt nesalauztai, kā atriebties, kā atrast iemīļoto? Gaidas izplēn, cerības zūd. Kas paliek pāri? Naidā sasalusi dvēsele, azbesta vecene, izdzīvotāja, milicijas darbiniece. Kāda nu tur izdzīvotāja? Savas atmiņas galvenā varone raksta, skatoties uz vēl neatplēstu aploksni, vēstuli, kas nāk no Stūra mājas. Bet šī vēstule neko labu nevēsta.

Ja netraucē sakāpinātā izteik-sme, Ineses Dreimanes stiprā puse slēpjas detaļās. Mazajos faktos, kam ierosmi devusi krimināllietu pētīšana. Lasītājam pamazām atklājas Baigā gada šausminošo notikumu aizkulises, kurās ir tik daudz cilvēciskas muļķības, lētas alkatības, stulba naivuma, kas tas šokē. Kādam šķiet, ka viņš tiks vaļā no saviem kāršu parādiem, ja uzrakstīs ziņojumu par tiem, kuriem viņš ir parādā, bet staļiniskās dzirnas sāk griezties, samaļot starp sistēmas akmeņiem gan bez vainas vainīgos, gan nodevējus. Te prasās piebilst ko ļoti banālu - dzīvē notiek daudz trakāk nekā vistrakākajā romānā.

Latviešu leģionāra piezīmes

Publicitātes foto

Viens no apgāda Kontinents šā rudens lielākajiem Latvijas grāmatnīcu dižpārdokļiem gluži negaidot ir ne jau kāds no The New York Times bestselleru listes superstāru rakstnieku miljonāru opusiem, bet Ziedoņa Siliņa dokumentālās atmiņas Latviešu leģionāra piezīmes. Ja atceraties, pirms kādiem gadiem, kad izputējušā Latvijas Literatūras centra afēru dēļ nežēlastībā vēl nebija kritis par intelektuālu uzskatītais apgāds Mansards, plašu publikas uzmanību izraisīja Otrā pasaules kara karavīru atmiņu sērija (Divas) puses.

Ja toreiz tekstus grāmatām piedāvāja latviešu vēsturnieki, apgalvojot, ka dažādos arhīvos to glabājoties ne mazums, tad apgādam Kontinents ir izdevies uzrakt kaut ko vēl neticamāku, proti, Igaunijā krievu valodā izdotas latviešu leģionāra atmiņas. Tam, ka tās publicētas Igaunijā, ir sava loģika, jo atmiņu autors pēc kara bija spiests noenkuroties Igaunijā, kur dzīve vieglāka, bet atmiņas glabājušās ģimenē. Tagad caur igauņu izdevēju Ziedonis Siliņš un viņa veikums atgriezies arī dzimtenē Latvijā. Šis patiesi ir atmiņu stāsts, ar kādiem latviešiem laiku pa laikam vajadzētu uzbāzties pārējai pasaulei, ja mūsu nācija vēlas piespiest kādu izprast Latvijas sarežģīto pagātni divdesmitajā gadsimtā. Kā jau neprofesionāla autora atvilktnei rakstīts teksts, tas ir vienkāršs, bez liekiem izskaistinājumiem. Nelielā grāmatiņa izlasāma pietiekami raiti, bet pēc tās izlasīšanas būs par ko padomāt - gan par vēsturi, gan par dzīvi. Jāpiebilst, ka jau Igaunijā izdotajā versijā savas konsultācijas izdevējiem nav liedzis Latvijas Kara muzeja speciālists Jānis Tomaševskis, tomēr līdzīgi kā citu cilvēkatmiņu publikācijās autors notikumus un lietas interpretē ne jau no tagad pieņemtā kolektīvā vēstures skatpunkta, bet no savas pieredzes prizmas un dažādās situācijās pārdzīvotā. Kopumā šis ir vēl viens absolūti neticams, tomēr dokumentāls vēstījums par to, kā ar otrās pakāpes Dzelzs krustu apbalvotais leģionārs Ziedonis Siliņš ne pēc savas gribas vai iniciatīvas vācu armijas mundieri nomainīja pret NKVD karaspēka formu.

 

Rīgas namu pārvaldnieks