GRĀMATAS. Indiešu dievi un latviešu modeles

 
NEIEDOMĀJAMA PAGĀTNE. Sigma Ankrava savā grāmatā vēsta par indiešu dieviem, kuri mituši tik sen, ka līdz mūsdienām izdzīvojušie viņiem veltītie tempļi ir paguvuši apaugt ar milzīgiem kokiem, kuru saknes sargā aizvēsturiskās celtnes no sabrukšanas. ©Attēls no grāmatas: Sigma Ankrava. Indiešu dievi un dieves. Dienas Grāmata, 2019

Šonedēļ piedāvāju Neatkarīgās lasītājiem pievērst uzmanību vēl diviem šīs vasaras grāmatu jaunumiem. Viens no tiem pretendē tikt iekļauts visnotaļ noderīgas izziņu literatūras plauktā, otrs atmiņu formā stāsta par aizgājušo laikmetu un apliecina to, ka dzīve var būt krāšņa arī lielā nabadzībā.

Indiešu dievi

Sigmas Ankravas pētījuma Indiešu dievi un dieves (apgāds Dienas Grāmata) iegādi es ieteiktu neatlikt uz «nākamgad ap šādu laiku kādā izpārdošanā». Var gadīties, ka nebūs, ko pirkt, jo esmu pārliecināts, ka Sigmas Ankravas darbs jau tobrīd gozēsies daudzu māju grāmatplauktos. Tā ir lieliska izziņu literatūra, kas uzrakstīta vienkāršā un skaidrā valodā, mazu aizraujošu stāstiņu formā, un dod tieši to, ko sola virsrakstā - informāciju par daudzajiem indiešu dieviem un dievēm. Šo dievu Indijā ir vairāk nekā latviešiem dzejnieku, katram no tiem sava funkcija, uzdevums un dažādas avatāras jeb īslaicīgi un nozīmīgi iemiesojumi. Atbildot uz jautājumu, kāda šī grāmata ir, lasītājiem ar stāžu varu piebilst to, ka man tā atgādināja izdevumu, ko uz visstingrāko aizliedza lasīt sengrieķu literatūras pasniedzēja universitātes ārzemju literatūras kursā, proti, Nikolaja Kūna Sengrieķu mītus un varoņteikas. Mācībspēki ne bez pamata uztraucās, ka pēc tā studenti neiesprings Homēra un citu antīko bārdaiņu studijās.

Publicitātes foto

Kam Indiešu dievi un dieves varētu noderēt? Tās pielietojums ir visplašākais arī tad, ja izlaižam augstskolās zinības apgūstošās auditorijas piesaukšanu. (Cik gan daudz tās Latvijā vispār ir?) Domāju, ka grāmata būs saistoša daudzajiem Indijas cienītājiem, kuri senās reliģijās meklē to, ko pazaudējuši 21. gadsimta steigā. Protams, kāds no viņiem visai ātri izaugs no izdevumā sniegtās pamatinformācijas, tomēr Sigmas Ankravas veikumam piemīt arī kāds lokāls un nebūt ne mazsvarīgs blakusefekts. Ja nu mūsu lasītājiem būs vajadzīgs špikeris, kā pareizi latviski uzrakstīt Aruls Thiru Banguru Adigalars, tad jāšķir vaļā grāmatas 138. lapaspusi. Tur viss atrodams.

Jūs varat nemeklēt apskaidrību, nemainīt savu reliģisko pārliecību, palikt vai nu krietns kristietis, vai tikpat krietns komjaunietis (tas gan mūsdienās maz ticams), tomēr, ņemot vērā latviešu alkas redzēt pasauli, Sigmas Ankravas grāmata noderēs tiem, kas pirmoreiz pošas ceļā uz Indiju. Pievērsiet uzmanību ne vien tekstiem, bet arī Indijas tempļu kartei, kas atrodama uz grāmatas iekšvākiem. Lai saprastu, ko no tiem sagaidīt, aplūkojiet krāsainās fotogrāfijas, kas dāsni publicētas šajā izdevumā. Tur redzami ne tikai Indijas tempļi, bet arī dzīve visā tās krāšņumā. Īpaši jau attēlā, kur svētās upes Bagmātas krastā notiek nelaiķa kremācijas ceremonija, bet nedaudz tālāk bērneļi plunčājas.

Grāmata noderēs arī tiem interesentiem, kas ir aizrāvušies ar dažādu senu reliģiju salīdzināšanu, meklējot šajā daudzbalsīgajā dievu olimpā seno latviešu dievu pēdas. Kālab gan ne, ja reiz runājam valodā, kuras saknes meklējamas sanskritā. Domāju, ka vērīgāks lasītājs, lasot Sigmas Ankravas darbu, pamanīs aizraujošas līdzības un, protams, arī atšķirības. Kāpēc gan nepievienot virknei neticamu stāstu par pasaules radīšanu, nu, piemēram, tam, kas teikts Bībelē, vai tam, kas Lielā sprādziena teorijā, versijas par to, kā pasauli radījuši seno indiešu reliģiju dievi un dieves.

Vēl jāpiebilst, ka grāmata varētu iepriecināt feministes, jo tajā atrodams daudz dievju, vien vārds dieves izdevuma nosaukumā nezin kāpēc palicis pēdējais, kas nav patīkama ziņa attiecīgajai auditorijai. Turklāt izdevumā ir burvīgs alfabētiskais rādītājs, ko var lasīt gandrīz kā atsevišķu grāmatu.

Pusgadsimts modē

Asnates Smelteres grāmatu Piecdesmit gadi Rīgas modē gaidīju ar lielu interesi. Kā nu ne. Pirmkārt, tā ir Asnate Smeltere, otrkārt - Rīgas Modeļu nams. Nebiju nedz šīs iestādes klients, nedz žurnāla Rīgas modes lasītājs, tomēr, ja būtu jāsniedz atbilde par spilgtākajiem padomju Latvijas simboliem un veiksmes stāstiem, cik nu es tos atminos kā skolnieciņš vai studentiņš, manā top 10 noteikti ir abi šie minētie. Šis bija tas gadījums, kad gribējās zināt, kāda šī grāmata izskatīsies vizuāli un kāds būs tās teksts. Par vizuālo noformējumu runājot, tas veidots ierastajā apgāda Neputns stilā: lieli attēli, to ir daudz, un teksts izkārtots pamīšus starp vizuālo materiālu. Neesmu tā mērķauditorija, ko sajūsmina vecu modes žurnālu reprodukcijas un melnbaltas padomju laiku fotogrāfijas, tomēr, skatoties šo visu, pārņēma tāda kā nostalģija - ja tā padomā, arī es to esmu piedzīvojis. Savukārt modes žurnālu cienītājas, par lielu pārsteigumu sev, varēs konstatēt - modē toreiz bija gandrīz tas pats, kas tagad.

Publicitātes foto

Bildes, protams, ir labi, tomēr vēl labāk, ja ir teksts. Ir! Asnates Smelteres veikumu jāpieskaita cilvēkatmiņām par aizvadīto laiku. Tie nav tādi klasiski memuāri, biezs teksta blāķis par to, cik labi un pareizi darbojies autors. Drīzāk nelielas atmiņu etīdes par aizgājušo laiku. Turklāt šī pavisam noteikti nav tāda papļāpāšana par sendienām pie kafijas krūzītes. To apliecina grāmatā reproducētie un tekstā iepītie materiāli, kas norāda uz rūpīgu un pārdomātu gatavošanos šim darbam, īsā formā izstāstot notikumus, kas sen kļuvuši par vēsturi. Simpātiska ir autores attieksme un izvēle uzturēt dialogu ar lasītāju, neko mākslīgi neizskaistinot vai negleznojot melnos toņos. Dzīve Rīgas Modeļu namā un PSRS laiku modes pasaulē bija tāda, kāda tā bija: skarba, padomju nabadzībā un absurdā izturēta, drošības orgānu kontrolēta, tomēr vienreizēja un neatkārtojama. Nākotnes pētnieki, kuri, esmu pārliecināts, agru vai vēlu gribēs zināt, kā toreiz klājās, šo vēl lasīs un pārlasīs, atrodot tekstā noderīgu informāciju. Pieļauju, ka Asnates Smelteres rakstītais varētu kļūt arī par iedvesmas avotu jauniem dizaineriem, kuri vēlas savas ieceres no papīra dabūt ražošanā.

Grāmatas nosaukumā pieminēti piecdesmit gadi, un tekstā tiešām šie piecdesmit gadi ir atrodami. Vāku atšķirot, redzami 1965. gadā izdoti modes žurnāli un fotogrāfija no skates Rīgas biržā. Noslēgumā pieminēts tas, kā metālā kaltā plāksne ar uzrakstu SALONS A aizceļo uz Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju. Reizēm ir grūti saprast tos, kas noliedz vērtības, kas Latvijā ir bijušas, par spīti režīmiem un sliktiem laikiem. Vēl grūtāk ir saprast tos, kas šodien rīkojas stulbāk par visstulbākajiem slikto laiku priekšniekiem. Šī grāmata lika par to padomāt.