GRĀMATA. Aģenti, superkareivji un cita nezūdošā godība
Vasaras atvaļinājumu karstumā un droši vien arī ziemas salā der palasīt ne tikai tradicionālo izklaides daiļliteratūru par lielo mīlu vai negantiem slepkavniekiem, bet arī cita žanra darbus.
Čekas maisi, neraugoties uz to, ka to atvēršana nemainīja pilnīgi neko, joprojām sabiedrību interesē, tāpēc riskēšu pievērst jūsu uzmanību divām šīs sezonas ļoti pieprasītām grāmatām Latvijas grāmatnīcās. Varbūt kādam liksies - kā nu tā, salikt vienā maisā nevienam nezināmo Juri Dimitri un pasaules mēroga bestselleru autoru Viktoru Suvorovu! Tomēr patiesībā nekā savāda tur nav. Abi ir bijušie PSRS izlūkdienestu pārstāvji, abi savus maizes devējus krāpuši. Atšķirība vien tā, ka jurists un kuģu mehāniķis Juris Dimitris rangā atradies nesalīdzināmi zemāk nekā savulaik kolēģu par Pavļiku Morozovu dēvētais Suvorovs-Rezuns, kurš no bērna kājas piesūcies ar militāro izglītību un līdz aizbēgšanai uz Angliju 1978. gadā taisījis apskaužamu karjeru militārajā izlūkdienestā, kas pazīstams ar abreviatūru GRU.
Izlūkošanas laboratorija
Jura Dimitra atmiņu grāmata Izlūkošanas laboratorija Rīga-Monreāla 1969 pieder memuārliteratūras žanram. Tas, protams, nozīmē - varat ticēt, varat neticēt, bet negaidiet, ka autors sev uz galvas kaisīs pelnus. Kāpēc lai viņš to darītu?
Ja nu kāds tomēr joprojām grib uzzināt, kāpēc cilvēki padomju laikos piekrita sadarboties ar padomju drošības dienestiem, viņam šo vajadzētu izlasīt noteikti, jo ne jau visus piespieda vai šantažēja ar nāves draudiem. Daudz biežāk, par ko gan neviens tagad nerunā, VDK jauniem cilvēkiem piedāvāja savam laikam labas karjeras izaugsmes iespējas. Kā mūsdienās teiktu - dažādus bonusus augstskolu studiju izvēlē, karjeras iespējas un braucienus uz ārzemēm. Es pieļauju, ka pietiekami daudziem toreiz tas kļuva par piedāvājumu, no kura neiespējami atteikties, drīzāk pagodinājums, savā ziņā veiksmīgā loterijas biļete, kas ļāva apiet studētgribētāju konkursus augstskolās, blatus, kašķīgus kadru daļas večus (tagad personāla speciālistus) un citas padomju laika reālijas. Tikai kurš to tagad atzīs?
Tāpat šajā izdevumā nepārprotami un tieši parādīta padomju laiku jūrniecības specifiskā vide, kas atradās totālā drošības dienestu pakļautībā un kontrolē. Te labi redzams, kāpēc latviešu puišiem sapnis par jūru tā arī palika nepiepildīts. Daudzie atlases sieti, fakts, ka kuģniecību kadru daļās saimniekoja ortodoksāli no plašās Krievzemes importētie bijušie armijas virsnieki un ar VDK saistīti aktīvisti, kas lobēja savējos, bet visus vietējos uzskatīja par potenciāliem PSRS nodevējiem - šos stāstus Atmodas laikos varējām lasīt daudz un biezā slāni. Grāmatā ir redzama attiecīga tehnoloģija, kuras rezultātā latvieši no jūrasbraucēju nācijas tika pārvērsta par piekrastes zvejnieku un krastā sēdētāju nāciju, kam vārds jūrnieks kļuva par eksotiku.
Trešā lieta, kas nepārprotami nolasās Jura Dimitra atmiņās, ir slepeno dienestu veikto operāciju ārkārtīgi sarežģītā struktūra. Tajās iesaistītie aģenti bija skrūvītes, kas varēja tikai minēt, kāds ir viņiem uzticētā uzdevuma patiesais mērķis. Grāmatas autors pamatā pievēršas padomju specdienestu 1969. gada operācijām uz pasažieru lainera Alexandr Pushkin, kas tagad sensāciju meklētājus varētu iekārdināt galvenokārt ar Latvijas PSR drošības struktūru interesi par trimdas latviešiem, Vairu Vīķi-Freibergu un viņas vīru ieskaitot. Tomēr autors nesniedz atbildes uz jautājumu - ar kādu konkrētu virsmērķi šī balzamiņu un suvenīru nodošana tika veikta, un arī visticamāk vēl tagad nezina, kādi konkrēti plāni toreiz tika perināti. Reiz slepeno dienestu lietās kompetents vīrs rakstīja, ka spiegu spēles savā ziņā atgādinot sīpola lobīšanu. Noņem vienu riņķi, otru, bet cerētā kodola kā nav, tā nav. Juris Dimitris atklāj savu sīpola kārtiņu un izdara to pietiekami kolorīti, papildinot stāstīto ar labu ilustratīvo materiālu. Ak, jā, atšķirībā no nervoziem kultūras darbiniekiem, kas, nokļuvuši maisos, īpaši komfortabli nejūtas, Jurim Dimitrim ir viedoklis arī par savu nokļūšanu maisā un viņš par to īpaši nekautrējas. Atliek vien gaidīt nākamās grāmatas par interklubu un intūristu.
Specnazs
Uz Rietumiem sekmīgi pārbēgušais GRU virsnieks Vladimirs Rezuns, kam izdevēji esot ieteikuši izdomāt skanīgāku uzvārdu, kā rezultātā piedzimis Viktors Suvorovs, jau vairākus gadu desmitus taisa lielisku karjeru, rakstot grāmatas par bijušās Padomju Savienības režīmu un tā specdienestiem. Taisnību sakot, šovasar jaunākajā latviski izdotajā darbā Specnazs, ko latviski tulkojis Jānis Kalve, Suvorovs drīzāk atgādina tādu mutīgu padomju armijas virsnieku, kurš pie šņabja glāzes plātās ar savas ieroču šķiras priekšrocībām. Protams, viņa stāsti ir garšīgi noformēti, raksta viņš krietni labāk nekā kalpoja savai padomju dzimtenei. Tomēr, ja šis būs pirmais Suvorova kunga darbs, ko lasāt, iespējams, brīnīsieties, kāpēc ap viņa darbiem ir tāda ažiotāža.
Te nu noteikti jāņem vērā, ka Specnazs (Spetsnaz. The Story Behind the Soviet SAS) ir 1987. gada darbs, kas dienasgaismu ieraudzīja apmēram vienā laikā ar komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova izsludināto perestroiku, kas oficiāli startēja tikai 1987. gada janvāra plēnumā (pusotru gadu pirms Radošo savienību plēnuma). Pirms tam Gorbačova sākumgadu PSRS attīstības programmā bija dažādi pastulbi priekšnesumi ar paātrināšanos, cīņu pret alkoholu un bezstrādes ienākumiem. Tajos nebija ne smakas no Glasnostj politikas, drīzāk gan tie vilkās līdzi kā aste no Andropova reformu plāna. Katrā ziņā uz to laiku notikuma fona - visu cieņu, Viktora Suvorova grāmata tiešām varēja izraisīt ne vien intrigu, bet pat ažiotāžu. Nebrīnos, ka dažs labs padomijā varēja gribēt piespriest aizbēgušajam virsniekam nāvessodu.
Šis ir labs teksts, kas atklāj padomju speciālo uzdevumu karaspēka veidošanos, struktūru, uzdevumus un karavīru sagatavošanas knifus. Krievijā kopš laikiem, kad Suvorova kunga darbība tika atzīta ja ne nu gluži par labu esam, tad vismaz pieciesta, valda uzskats, ka viņa tekstiem nevar visā uzticēties. Tomēr nerodas iespaids, ka Specnazs būtu rakstīts ar mērķi kādu pārsteigt precizitātē, gadskaitļu vai slepenu dokumentu pārzināšanā. Tas drīzāk ir stāsts vieglajā valodā Rietumu pilsoņiem par karaspēka vienībām, kuru pastāvēšana tika slēgta un noliegta, tomēr tās nenoliedzami eksistēja. Piebilstams, Suvorovs šajā grāmatā dod visai prozaisku skaidrojumu tam, kāpēc PSRS bruņotajos spēkos tik lielā cieņā bija sports un sportisti - ne jau nu ideoloģijas vai azarta dēļ.
Piekrist/nepiekrist
Gudram lasītājam, iepazīstoties ar šādām grāmatām, diezin vai rodas jautājums - piekrist vai nepiekrist tam, ko apgalvo autori. Pat nemēģināšu pārliecināt tos, kas naivi tic visam vai, gluži otrādi, netic nekam. Gribu uzsvērt, šīs ir grāmatas, kas aicina domāt un likt kopā bildi, kas kopskatā, iespējams, ir krietni sarežģītāka par visgrūtāko puzli pasaulē. Kopš čekas maisu atvēršanas esam izbaudījuši to, ka pasaule no šīs atklātības nav mainījusies. Maisos sēdošie nevis lej krokodila asaras, nožēlojot savu darbību un morāli attīroties, bet lūdz žurnālistam samaksāt par interviju, ja viņš vēlas uzzināt ko vairāk. Varbūt kādai sabiedrības daļai tā beidzot bija pote pret naivumu un mudinājums noskaidrot, kā lietas patiesībā tika kārtotas.