Par Jāņa Kudiņa pētījumu "Oskars Stroks. Tango karaļa mantojums". Izsmeļoši par Oskaru Stroku

 
OSKARS STROKS. Profesora Jāņa Kudiņa monogrāfija atklāj daudz aizraujošu un nezināmu lappušu. Latviešu lasītājam beidzot ir iespēja uzzināt ko vairāk par vienu no 20. gadsimta pirmās puses Latvijas leģendām – Daugavpilī dzimušā Tango karaļa, pasaulslaveno Melno acu autora Oskara Stroka (attēlā redzams komponists 20. gadsimta 20. gados) dzīvi ©Foto no pētījuma Oskars Stroks. Tango karaļa mantojums

Oskars Stroks neapšaubāmi ir daudzām leģendām un mītiem apvīta personība Latvijas populārajā mūzikā. Laiku pa laikam viņa personība tiek aktualizēta relatīvi šaurā lokā. Vai nu starp ļaudīm, kas interesējas par tango un pagājušā gadsimta 20–30. gadu Rīgas urbānajām izklaidēm, vai skatuves mākslā.

Izrādās, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī izrāde Tango ar Stroku, kurai krieviski ir daudznozīmīgi tulkojams nosaukums (Танго между Строк), ir aktuālajā repertuārā jau septiņus gadus. Tas mūsdienu ražīgajā teātru apritē ir ilgs laiks. Tieši tik ilgi tapusi arī muzikologa, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesora Jāņa Kudiņa monogrāfija Oskars Stroks. Tango karaļa mantojums, ko šogad izdevis apgāds Zinātne. Monogrāfijai piemīt visas akadēmiska pētījuma kvalitātes, ieskaitot rūpīgu darbu ar arhīvu materiāliem, ierakstu un muzikālo piemēru analīzi, biogrāfa skatījumu uz personību, vienlaikus saglabājot aizraujošu stāstījuma stilu, raitu valodu. Monogrāfija nepiespiestā vieglumā ļauj uzzināt daudz jaunas informācijas par tango (un ne tikai) komponista Oskara Stroka dzīvi un daiļradi 20. gadsimta sociālvēsturisko peripetiju ietvarā.

Pirmkārt, būtiska ir pētījuma novadpētnieciskā vērtība. Oskars Stroks nāk no Daugavpils, kura, kā zināms, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā bija liela, multinacionāla pilsēta, metropole starp Pēterburgu un Berlīni, ar Eiropas mērogā skaitliski lielu ebreju populāciju. Dzimis daugavpilietis, Jānis Kudiņš savā pētījumā sīki apraksta tā laika Daugavpils sociālvēsturisko ainavu, kurā nāk pasaulē Dvinskas Mocartiņš jeb savu vecāku Dāvida un Havas Stroku astotā atvase Ošers (jidišā osher nozīmē laime), kurš vēlāk pazīstams kā Oskars. Skrupulozais pētījums caur Stroku ģimenes stāstu ir spilgta laikmeta liecība un ar pietiekamu laika distanci veikta godprātīga un kritiska analīze par daudziem 20. gadsimta Latvijas vēstures notikumiem.

Otrkārt, monogrāfija vispusīgi atklāj Oskara Stroka personību. Stroks nav tikai superpazīstamā tango Melnās acis (Oчи чёрные) autors. Viņš bijis arī aizrautīgs nošu izdevējs, avantūristisks biznesmenis, Stroks uz īsu laiku izveidoja Rīgā «fešenablo kafē-dansingu Barberina», viņš ir arī tik unikāla vēsturiska izdevuma kā Mūziķa rokasgrāmata-kalendārs sastādītājs.

Klausītāju mīlēts, vēlāk padomju varas izstumts, visu mūžu par šlāgeristu lamāts un tomēr kā neiznīkstoša nezāle klātesošs sabiedrības dzīvē, Oskars Stroks ir sava veida 20. gadsimta popkultūras ikona, par kuru līdz šim plašai sabiedrībai pieejamās ziņas bija lielākoties nepilnīgas vai fragmentāras. Ar Kudiņa grāmatu atvērta jauna, ļoti izzinoša un vērtīga lappuse virzienā, par ko parasti tradicionālā muzikoloģija neinteresējas. Taču šis precedents ir iecementējis pamatu nišai, kurā samērā pārskatāmā laikā varētu tapt arī monogrāfija, piemēram, par Raimondu Paulu, kuras kultūrvēsturisko nozīmi būtu grūti apšaubīt pat Paula mūzikas nemīlētājiem.

Treškārt, rūpīgi analizēts Tango karaļa mantojums, izsekojot gan karaļa titula vēsturei, gan atspēkojot dažādus mītus par Stroka kopējo kompozīciju skaitu. Sniegta arī smalka ierakstu analīze, kurā atklājies, ka pirmais Melno acu ieraksts, piemēram, tapis slavenajā Berlīnes Odeon kompānijā. Izpētīti Bellacord-Electro ieraksti, kontekstualizējot tos ar 20. gada populārās mūzikas aktualitātēm pasaulē. Skaidrotas komponista sarežģītās attiecības ar pareizajiem padomju mūzikas estētikas uzstādījumiem, izslēgšana no Komponistu savienības, kā arī paradoksālais fenomens ar viņa mūzikas kaut nereti anonīmu, toties konstantu klātesamību un dzīvotspēju restorānos, krogos, klubos un citās izklaides vietās. Oskars Stroks nodzīvoja līdz sirmam vecumam, un nebūdams dažādu apbalvojumu laureāts. Arī mūžībā 1975. gadā aizgāja klusām, ir apbedīts Rīgas Jaunajos ebreju kapos, kur, kā vēsta literatūra, pie kapa viņa tango Dusi, jel, mana nabaga sirds esot spēlējis neviens cits kā pazīstamais vijolnieks Gidons Krēmers.

Grāmatu Oskars Stroks. Tango karaļa mantojums caurvij tango žanram raksturīgā gaišā smeldze un starp rindām jūtama autora misijas apziņa uzrakstīt kultūrvēsturiski vērtīgu pētījumu, ko varētu lasīt arī interesenti - nespeciālisti. Un tas ir izdevies. Ir izdevies radīt stāstu, kas atspoguļo vienā no retām Oskara Stroka intervijām presē viņa formulēto tango definīciju: «Tas ir viss, ko mēs mīlējām, mīlam un turpināsim mīlēt. Romances atturība, lirika un cildenums, serenādes izsmalcinātā intimitāte un maigums, dziesmas melodika un demokrātisms.»