Vai ir dzīve pēc Londonas. Latviešu rakstnieku un literatūras nākotne
 
©Arno Jundze

Pēdējās nedēļās masu mediji un politiķi diezgan aktīvi runā par latviešu rakstnieku un literatūras nākotnes attīstības perspektīvām dažādos aspektos.

Latvijas Avīze piesauc Igaunijas tā sauktās rakstnieku algas, kas gan patiesībā ir mākslinieku algas. Tādu labklājības līmeni mūsu Valsts Kultūrkapitāla fonda nabadzībā mums vēl ilgi neredzēt. Tomēr vairāk par stipendijām tiek runāts par literatūras eksporta panākumiem un arī apdraudēto nākotni.

Problēma ir tāda, ka 2019. gadā beidzas Kultūras ministrijas piešķirtie līdzekļi, kas bija atvēlēti literatūras eksporta vajadzībām. Tautā šo naudu saista ar Londonas grāmatu izstādi, kurā pērn Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju bija īpašajā viesu valstu statusā, kaut arī par to tikai uzbūvēta pilnīgi jauna eksporta sistēma. Protams, likumsakarīgi tagad būs vaicāt, kas notiks tālāk.

Atbilde ir vienkārša līdz primitīvismam. Ja nebūs līdzekļu, turpmāk nenotiks nekas. Tādā gadījumā zaudēti tiks arī tie ieguldītie līdzekļi un darba spēks, kas no 2016. gada Latvijai šajā ziņā ļāva strādāt tā, kā to dara visas normālas Eiropas valstis. Tur politiķi jau sen ir sapratuši, ka nekādas valsts tēla reklāmas kampaņas nespēj reklamēt valsti labāk par grāmatām. Tāpēc nekādi klipi par zilajām govīm veidoti netiek, valstis investē literatūras eksportā. Tas darbojas daudz efektīvāk, jo tieši literatūra ir tā, kas iepazīstina ar citām zemēm un cilvēkiem, kas tajās dzīvo. Latvija savā veiksmīgajā kampaņā, ko par Kultūras ministrijas un VKKF līdzekļiem īstenoja Latvijas Rakstnieku savienība, Latvijas Grāmatizdevēju asociācija un Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja, kuras šā projekta vajadzībām izveidoja platformu Latvian Literature, pierādīja, ka mūsu literatūra ir pat ļoti eksportspējīga.

Nelaime ir tā, ka līdzekļi beidzas 2019. gada 31. decembrī. Par to, vai tie būs turpmāk, nezina neviens - arī Kultūras ministrija ne. Ja līdzekļu programmu turpināšanai nebūs, pārtrūks iesāktie projekti, un literatūras eksports atgriezīsies nīkuļojošā Latvijas Literatūras centra laiku līmenī, kas faktiski ir nulle. Latvija turklāt šādā gadījumā tiks atmesta atpakaļ akmens laikmetā, jo programmu menedžeri, kas sevi pierādījuši starptautiskā līmenī, bez grūtībām atradīs darbu citās nozarēs vai pat ārzemēs. Literārie aģenti zaudēs uzņemtos kontaktus un reputāciju, kas grāmatniecības nozarē nozīmē pilnīgu fiasko, bet Latvijas apgādi un autori zaudēs naudu, kas ienāk no tiesību pārdošanas. Faktiski viss šobrīd atkarīgs tikai un vienīgi no politiķu gribas un lēmumiem, 2020. gada budžetu veidojot. Ar pliku entuziasmu starptautiskajos tirgos neko panākt nevar, tāpēc jautājums par to, vai latviešu literatūrā dzīve ir arī pēc Londonas, ko šonedēļ uzdeva preses konferences dalībnieki LNB, nebūt nav tik retorisks, kā to varētu domāt.