Sērijā Latvijas mākslas klasika izdots mākslas zinātnieka Aivara Leiša pētījums, kas veltīts tēlniekam Kārlim Jansonam, kura dzīve skaudrā formā atklāj 20. gadsimta Latvijas vēstures līkločus.
Tiem, kas šo apgāda Neputns sēriju ir iecienījuši un zina, droši vien nekādus īpašus komentārus nevajag. Tiem, kas nezina, ir vērts atkārtot - sēriju var uzskatīt par Latvijas mākslas klasikas enciklopēdiju, kur konkrētā grāmata ir lielisks vienam autoram veltīts šķirklis, kas turklāt nodrukāts divās valodās - latviešu un angļu. Visos izdevumos atrodams labs vizuālais materiāls: mākslas darbu un skiču reprodukcijas, dažādi arhīvu dokumenti un fotogrāfijas - te ir gan ko lasīt, gan ko skatīties. Turklāt, piemēram, Kārļa Jansona gadījumā ar grāmatu azotē var pat doties ekskursijā uz Rīgas Meža kapiem vai braucienā pa dažādām Latvijas pilsētām, lai redzētu, kā tēlnieka darbi mūsdienās izskatās dabā.
Aivars Leitis pēc savas dabas ir racējs. Par to lieliski var pārliecināties arī viņa iepriekšējās grāmatās Tīrradņi. Naivā māksla Latvijā un Leģendas hipotēze. Jānis Staņislavs Roze. Arī šajā izdevumā pētnieks ir atradis interesantas detaļas gan par Kārļa Jansona dzimtu, gan par Siļķu māju vēsturi, ar kuru saistīta tēlnieka dzimta, kas grāmatai piešķir papildu kolorītu. Darba ievadā lasītais savā ziņā apgāž pieņēmumu par to, ka talanti dzimst tukšā vietā. Latviešu dzimtas izrādās daudz senākas, nekā mēs paši to domājam. Tās iestiepjas tālā pagātnē un glabā stāstus gan par medus piegādēm krievu caram, gan par kāda tēlnieka senča precību gājienu uz Ikšķili. Izrādās, ka Jansona dzimtā bijis arī kāds kokgriezējs no Burtnieku puses, kura prasmes bijušas atzītas tik plaši, ka pat vietējo baronu medību bišu laides tikušas rotātas ar viņa kokgriezumiem.
Autors tekstu strukturējis vairākās daļās. Viena no plašākajām ir Memoriālā tēlniecība. Kārlis Jansons ar kapu tēlniecību sācis nodarboties jau studiju laikā. Viņa paša sastādītajā sarakstā minēti trīsdesmit seši pieminekļi. Divdesmit viens no tiem meklējams Rīgas Meža kapos. Šo pieminekļu likteņi atspoguļo arī Latvijas divdesmitā gadsimta vēstures ēnas puses - kapu vandalismu, krāsaino metālu zādzības. Kā norāda pētījuma autors, vietām sabojātas vai pat nozagtas ir ne vien sīkās detaļas, bet arī lielformāta skulptūras. Viena no tādām, piemēram, ir pazudusi no baņķiera Jāņa Prīverta atdusas vietas. Nenoliedzami pazīstamākais memoriālās tēlniecības paraugs, ko darinājis Kārlis Jansons, ir pirmā Latvijas valsts prezidenta Jāņa Čakstes memoriāls. Grāmatā tā tapšanai veltītas vairākas lappuses, nav apieta arī padomju laiku situācija ap šo pieminekli.
Kārlis Jansons darbojies arī stājtēlniecības žanrā, un Aivars Leitis ne bez pamata norāda, ka šī mākslinieka nodarbe lielā mērā bijusi saistīta ar memoriālo tēlniecību. Arī te Kārļa Jansona darbi tikuši ierauti laikmeta griežu radītās ideoloģiskās sadursmēs. Spilgti piemēri šajā ziņā meklējami Jelgavas vēsturē. 1949. gadā kā politiski nepareizu demontēja un saspridzināja Jāņa Čakstes pieminekli (1930), kas, visticamāk, ir zaudēts neatgriezeniski. 1932. gadā pilsētā tika atklāts piemineklis Lāčplēsis un Melnais bruņinieks. Tas tēlniekam radīja problēmas jau vācu laikā, jo šai okupācijas varai, protams, nepatika viss, kas saistīts ar Melno bruņinieku. Tēlnieks tā dēļ pat pabija cietumā, kur tika turēts nāvinieku kamerā. Galu galā Melno bruņinieku nokala. Pieminekli piebeidza padomju atbrīvotāji 1950. gadā. Atmodas laikā tā fragments tika atrasts, bet tēlnieks Andrejs Jansons pieminekli atjaunoja 1992. gadā. 1939. gada septembrī Rēzeknē atklāja pieminekli, ko plašāk pazīstam kā Latgales Māru. Tas nepilnu vienpadsmit gadu laikā tika nogāzts divreiz - 1940. un 1950. gadā (atjaunots 1992. gadā).
Aivars Leitis nevairās runāt par tēlnieka pēckara darbību padomju Latvijā. Viņš oponē Sergeja Kruka izteikumam, ka tolaik «tēlniekiem bijusi savtīga materiālā, nevis ideoloģiskā ieinteresētība», atklājot, cik sarežģīta bijusi Kārļa Jansona pēckara situācija.
1941. gadā tika deportēta tēlnieka sievas vecāku ģimene. Sievas tēvu nošāva Sverdlovskas cietumā. Māte atgriezās piecdesmito gadu otrajā pusē. Savukārt Kārļa Jansona brāli Artūru 1941. gadā nošāva Latvijas komunisti bēdīgi
slavenajā čekas vasarnīcā Baltezerā. Tēlniekam nācās viņu atpazīt - brāļa ķermenis bijis sakropļots, bet rokas sasietas uz muguras ar dzeloņstiepli. Arī Siļķu mājās pēc kara notika kratīšana. Jansoniem no aresta izglābties palīdzēja tikai laimīgs gadījums - viesu grāmatā čekisti ieraudzīja divu augsta ranga padomju čekistu atstāto cildinošo ierakstu, kas bija tapis 1939. gadā. Līdz ar to lielam izbrīnam par Kārļa Jansona darinātajiem ļeņiniem un komjauniešiem nav pamata. Kā norāda Aivars Leitis, Cēsu Ļeņins vismaz bija mākslinieciski augstvērtīgs.
