Pēc tam, kad iznāca mans romāns Sarkanais dzīvsudrabs, diezgan daudz stundu aizvadīju ar laikabiedriem debatēs par to, kā tad toreiz, 90. gados, bija.
Daudziem šķita - tā nevar būt. Citi savukārt sāka stāstīt savus stāstus. Daži no tiem bija tik fantastiski, ka elpa aizrāvās. Saņēmu arī kādus piedāvājumus šos stāstus uzlikt uz papīra. Mani uzrunāja sociālajos tīklos, vairāki kungi zvanīja pa tālruni: izbijis baņķieris, pāris firmu īpašnieki, kā agrāk teica, valūtas spekulants, kurš teicās 80. gados uzkrājis lielu pieredzi, spēlējot paslēpes ar KGB Rīgas un Tallinas ostās. Viņu stāsti bija fantastiski. Laika trūkuma dēļ visiem atteicu, tomēr rosināju, lai mēģina uzrakstīt savu stāstu paši, nebaidoties no tā, ka nav profesionāli autori. Ja nu galīgi nesanāks, lai tad zvana vēl. Likās, pasaulē taču ir pietiekami daudz gadījumu, kad aizraujošas grāmatas rada cilvēki, kas nemaz nav rakstnieki. Stāstnieka ķēriens piemīt daudziem, un šādu tekstu valdzinājums piemīt tieši tajā, ka tie ir autentiski un profesionāla rakstītāja nepārinterpretēti. Rolanda Priverta atmiņu grāmata Nebaidies ne no kā ir lielisks paraugs arī tam, ka nevajag baidīties no baltas lapas, vajag rakstīt pašam.
Esmu nedaudz pārsteigts, ka Nebaidies ne no kā nav kļuvusi par visas Latvijas dižpārdokli. Varbūt sievietes, kas ir galvenās grāmatu pircējas, nobijušās no Priverta kunga narkotiku kontrabandista un cietumnieka šarma? Galu galā mediji ik pa brīdim ziņo par viņa kārtējo tiesas prāvu un arī grāmatas vāciņš ir stilīgi izaicinošs. Parasti jau arī Latvijā uz atmiņu žanra grāmatu vāka liek kādu nostalģisku bērnības bildīti. Varbūt potenciālais lasītājs, turot spoguļspožo grāmatu rokā un skatoties uz baltā pulverīša strīpiņu zem nosaukuma, jūtas nedaudz apmulsis? Darbs iznāca Saeimas vēlēšanu gaisotnē. Visi zina, ko var gaidīt no Māra Ruka vai anonīmā autoru kopojuma, kas slēpjas zem segvārda Indriķis Latvietis. Varbūt tas radīja mānīgas gaidas, ka grāmatā tiks atmaskoti Latvijas politiķi?
Nevajag mulst! Nekādas politikas. Grāmata ir aizraujoša dēka, biogrāfisks stāsts, kurā ir gan aizraujošas valūtas spekulācijas 80. gados, gan motociklu zādzības, gan citi krimināli sodāmi pārkāpumi. Tam seko ne mazāk neticamas dēkas skarbajos deviņdesmitajos, aprakstīts reiz tik intriģējošais miseņu bizness. Kulminācija, protams, ir kokaīna kontrabandas afēras no Dienvidamerikas ar dažādu valstu cietumu un tajos valdošo tikumu aprakstiem. Šajā stāstā tā autors atklājas kā dzimis dēkainis. Neviens viņu šai pasaulē nepārtaisīs. Būt kontrabandistam ir grāmatas autora karma. Tas, ko viņš raksta, ir aizraujošs un vienlaikus pilnīgi neticams vēstījums visiem tiem, kas no rīta astoņos dodas uz darbu, bet piecos vakarā pārnāk mājās, lai vakariņotu un skatītos Panorāmu. Bet, izrādās, dzīvot var arī tā - ar pilnu tvaiku, nospļaujoties par likumiem un citiem sabiedriskiem traucēkļiem, kas ir radīti vienīgi tālab, lai daži tos ignorētu.
Pieļauju, ka dēlu mammām šis varētu šķist pietiekams iemesls, lai grāmatu noslēptu no savām nepilngadīgajām atvasēm. Tomēr, ja nu gribas meklēt morāli, lai moralizētu, ka rīkoties kā grāmatā nav labi, jo sekas būs skarbas, ar Rolanda Priverta tekstu viss ir puslīdz kārtībā. Sava morāle tur ir. Ja neskaita dažas neveiklākas vietas, kurās tās autors spriež par sabiedrību kā diezgan konservatīvs mūsdienu Latvijas politiķis, šis ir viens no burvīgākajiem latviešu dēku romāniem, kas vietām pārspēj Viļa Lācīša sacerējumus un atsauc atmiņā sen lasītos O. Henrija blēžu stāstus. (Pēdējais jau arī lieliski zināja, ko raksta.)
Es nezinu, kam būtu jānotiek, lai Nebaidies ne no kā pievērstu vairāk uzmanības. Varbūt kāds prokurors varētu grāmatas eksemplārus publiski dedzināt. Varbūt konservatīvas kundzītes varētu pieprasīt to aizliegt. Varbūt visi Latvijas kokaīna šņaucēji varētu nostāties piketā un pieprasīt Lāčplēša ordeni autoram. Man grāmata patika. Lasīju par, piemēram, Priverta kunga valūtas dēkām un bēgšanu no čekistiem Maskavā, Ļeņingradā, Tallinā un priecājos. Sajūta kā laika mašīnā. Manuprāt, darbam ir lielisks kino potenciāls. Domāju, ka Nebaidies ne no kā varētu kļūt par lielisku melnas un sulīgas traģikomēdijas scenāriju. Vienīgi Latvijas kinematogrāfs ir daudz par trūcīgu, lai to labi uzfilmētu.
Ko vēl piebilst? Es tiešām būtu priecīgs, ja 20. gadsimta juku laiku 80. gadu otrās puses un 90. gadu dēkaiņi biežāk pievērstos atmiņu rakstīšanai. Viņu piedzīvotais ir tik neticams, ka to nevar izdomāt nevienā romānā. Un ja arī kādreiz kaut nedaudz izdodas izdomāt, kritiķi netic un saka, tā nevar būt!
