Par Vladimira Nabokova romānu "Camera obscura": Apsēstība, aklums, apskaidrība

Mūža nogalē Nabokovs Ņujorkas žurnālistiem par romānu izteicies diezgan kritiski. «Tas ir kaut kas līdzīgs trillerim. Vienīgā grāmata, kas man savulaik ienesusi kaut nedaudz naudas. Tā nav pārāk laba. Nedaudz parupja. Domāju, ja grāmatu vēlreiz pārrakstītu, es no tās iztaisītu kaut ko īpašu.» Kritiķi laikabiedri savukārt Camera obscura dēvē par Vladimira Nabokova kinematogrāfiskāko romānu. Lai nu kā, grāmatu tomēr ir vērts izlasīt gan mūsdienu dzeltenās preses pikantēriju cienītājiem, gan tiem, kas nevairās runāt par nobriedušu vīriešu sakariem ar jaunām meitenēm, gan tiem, kas meklē nedaudz citu literatūru. Romānu savā ziņā var ieteikt kā mācību līdzekli rakstniekiem iesācējiem - tas ir labs paraugs, ka dzīt tempu un lakoniskā formā izstāstīt stāstu līdz galam. Tajā nav nekādu mežģīņu, caku, mēģinājumu ar kreiso kāju kasīt labo ausi. Visiem tiem, kam Nabokova daiļrade sveša un kuri nespēj ielauzīties 19. gadsimta nogales un divdesmitā gadsimta pirmās puses krievu literatūrā neskaitāmo Ņikonoru Ivanoviču un pārējās krieviskās specifikas dēļ, Camera obscura varu ieteikt kā visnotaļ rietumniecisku romānu.

Publicitātes foto

Iespējams, šādu rakstības stilu objektīvi nosaka Vladimira Nabokova došanās emigrācijā pēc revolūcijas Krievijā 20 gadu vecumā. Boļševiku radītā trauma, studijas Kembridžā padarīja viņu par kosmopolītu. Turklāt bijušās valsts domes deputāta dēlam, kas nācis no senas Pēterburgas aristokrātu dzimtas, jaunībā un bērnībā dzimtenē bija diezgan grūti piesūkties ar to, kas mūsu lasītājiem varētu asociēties ar krievisko garu. Tam, ka romāns ir uzrakstīts tik spriegi un kinematogrāfiski, droši vien ir arī krietni banālāks iemesls par jaunībā piedzīvoto. Jāņem vērā arī izdošanas apstākļi. Darbs pirmoreiz publicēts Berlīnes krievu emigrantu žurnālā. Apjoma ierobežojumu dēļ nekādas lielās cakas šajā izdevumā, visticamāk, nebija pieļaujamas.

Camera obscura rakstnieks vēl pirms sava skandalozā romāna Lolita pieskaras aizliegtajai tēmai - bagāta, pārtikuša vīrieša romānam ar sešpadsmit gadu vecu jaunkundzi ar tumšu pagātni. Tiem, kas cer uz pornogrāfisku ainu klātbūtni, nāksies vilties. Vladimira Nabokova uzmanības centrā ir tas, kā darba varonis Bruno Krečmars, ļoti pārticis mākslas eksperts, laimīgas ģimenes tēvs, nogrimst savas apsēstības dzelmē. Mīlestība un seksuālā vilkme pret Magdu ir nepārvarama (uzmanīgāks lasītājs pamanīs, ka Nabokova romānā, raksturojot varoņa tieksmes, vairākkārt tiek lietots vārds «mīlestība»). Tās dēļ Krečmars pārnestā un tiešā nozīmē nonāk melnajā telpā, no kuras nav izejas. Mīla un pārņemtība ar sešpadsmitgadīgo jaunkundzi varoni vispirms padara aklu pārnestā, tad arī tiešā nozīmē un tad jutekļu līmenī atver iekšējo redzi. Ieraudzītais liek tvert revolveri un mēģināt rīkoties radikāli, tas beidzas ar paša Krečmara nāvi.

Camera obscura ataino pasauli pēc Pirmā pasaules kara. Mākslā vairs nav jāglezno, lai gūtu panākumus, atliek uzzīmēt komerciāli veiksmīgu jūrascūciņu Čipiju. Tas ir laikmets, kad savu uzvaras gājienu sācis kinematogrāfs. Netrūkst sieviešu, kas ir gatavas darīt visu, lai tikai nokļūtu uz ekrāna. Proletariāts savukārt grimst nabadzībā un kurn. Tomēr visa šī rūgšana pa kaktiem un stingrā morāle vainagojas ar savdabīgu sutenerisma formu - sāpju naudas iekasēšanu par piekrišanu māsas netiklajam dzīvesveidam. Jaunā gaismā nostājas arī mūžsenais jautājums par to, kas ir laimīga ģimene. Vai sabiedrības acīs saderīgs pāris, kas apprecējies bez lielas mīlestības, ir tas, kas iemieso šo gadsimtiem nesatricināmo institūciju, līdz Dievs tos šķirs?

1933. gadā Vladimirs Nabokovs raksta ļoti laikmetīgi: par vēlmi izrauties no bedres, par gejiem, par ģimenes sairumu, par krāpšanu un sevis pārdošanu. Bruno Krečmars vismaz sākumā mēģina atkārtot mītu par Pigmalionu, tikai viņš nav tēlnieks. Arī Krečmara izvēlētā skulptūra nedzīvo saskaņā ar seno grieķu leģendām, bet gan pārdod sava ķermeņa tvirtumu un jaunību, lai izrautos no sabiedrības zemākajiem slāņiem un pabaudītu to dzīvi, kas pieejama sabiedrības krējumam. Romānu Camera obscura varbūt var dēvēt par cinisku skatu no malas uz neizskaidrojamām kaislībām, kas sagrauj cilvēka dzīvi. Nabokovs nemoralizē, viņš kā vērotājs atklāj neizskaidrojamo un nenovēršamo. Daži kritiķi apgalvo, ka viņa darbs simbolizējot ne jau konkrētā Krečmara kunga, bet visas mūsdienu kultūras nāvi. Vai tā ir, grūti spriest. Gandrīz simt gadi pagājuši, mūsdienu civilizācija kā nemirst, tā nemirst, bet, neraugoties uz to, Vladimirs Nabokovs ir aktuāls un liek domāt.