GRĀMATU APSKATS: Mākslas grāmatas dažādām gaumēm
 

Sākoties jaunajam gadam, grāmatniecībā vēl kādu laiku tiek pārlūkota aizgājušā gada raža, jo grāmatu dzīvē 1. janvārim ir diezgan maza nozīme – pērn jauno izdevumu bijis tik daudz, ka to pietiks vēl ilgam laikam.

Neatkarīgās lasītājiem, kas ir lieli Latvijas vēstures cienītāji, vērts pievērst uzmanību apgādā Neputns izdotajam albumam Vilis Rīdzenieks.

Publicitātes foto

Šā fotogrāfa vārds latviešiem neizdzēšamā atmiņā iesēdies saistībā ar 1918. gada 18. novembra fotogrāfiju tagadējā Nacionālajā teātrī. Droši vien dažu mediju redaktoriem viņa vārds kalts mūžīgā piemiņā arī ar nepieciešamību ievērot autortiesību likumu, jo fotogrāfa mantinieki rūpīgi sekoja tam, kā Viļa Rīdzenieka uzņemtie attēli nonāca masu medijos. Tomēr viņš tiešām bija vienīgais sava laika fotogrāfs, kurš apmeklēja valsts dibināšanas pasākumu un to nofotografēja, turklāt Vilis Rīdzenieks ir kaut kas daudz vairāk par veiksmīgu puisi, kam reizi mūžā paveicies trāpīties īstajā vietā un laikā. Viņam tas izdevies tik bieži, ka ar veiksmi vien te būtu grūti attaisnoties.

PAŠPORTRETS. Viens no daudzajiem grāmatā publicētajiem pašportretiem, kuros mākslinieks pret sevi izturējies ar krietnu devu ironijas, šajā darbā sasaucoties ar Lamančas bruņinieku Donu Ki hotu / Publicitātes foto

Kāds ir šā izcilā fotogrāfa devums, par to izdevumā raksta tā sastādītāja Katrīna Teivāna Korpa, Alise Tīfentāle, Mārtiņš Mintaurs un Gunārs Janaitis. Tātad šī nav parasta bilžu grāmata. Kaut gan fotogrāfijas ir patiesi daiļrunīgas arī bez tekstu lasīšanas. Mana uzmanība apstājās pie Pirmā pasaules kara fotogrāfiju sērijas. Attēli ir dokumentāli, baisi un atmiņā paliekoši. Otra albuma vērtība ir fotoliecības par Raiņa sagaidīšanu Rīgā. Nezinu, kāda iemesla dēļ tās tikušas maz izmantotas. Vai tāpēc, ka tiešām atklāj to, kā pūlis nes Raini uz rokām, bet manifestācija stacijā bija krietni lielāka par Otrā pasaules kara abu karojošo pušu tanku bučotāju rindām?

Īsi raksturojot, šī mākslas grāmata ir vērtība, ko var dāvināt, likt grāmatu plaukta redzamajā vietā, bet, pats galvenais, arī lasīt un skatīties. Protams, tā nav lēta. Zemākā cena internetā sākas no 40 eiro, tomēr tik biezai grāmatai par tik nozīmīgu tēmu uz vecās Eiropas grāmatniecības fona tas nav pārāk daudz.

Savukārt visi tie, kuri interesējas par saldajiem astoņdesmitajiem vai skarbajiem deviņdesmitajiem, par laiku, kad mirdzēja tādi gleznotāji kā Miervaldis Polis vai Māris Ārgalis, ir aicināti iepazīt apgāda Neputns izdoto Dainas Auziņas monogrāfiju Vladimirs Glušenkovs.

Tā stāsta par viņu maz zināmo laikabiedru, kuru raksturojot, kāds interneta portāls bija izvēlējies virsrakstu Aizraidītais savpatis. Droši vien tagad, kad Mūksusalas mākslas salonā apskatīta Vladimira Glušenkova retrospektīvā izstāde, arī Dainas Auziņas pētījums ir jāuzlūko jaunā gaismā - bez neziņas radīta pārsteiguma elementa.

Šis ir stāsts par mākslinieku, kuru nežēloja laiks un kurš mūžu vadīja halturēdams (paša mākslinieka lietots apzīmējums) kā scenogrāfs Latvijas Televīzijā tajos laikos, kad tā regulāri ražoja televīzijas filmas un iestudējumus. Droši vien šī grāmata nav domāta klasiskas glezniecības cienītājiem, kuri spēj saskatīt provokatīvo vai netikumīgo pat vertikāli novilktā svītrā, tomēr Vladimira Glušenkova mākslas pasaule ir pietiekami aizraujoša un intriģējoša, lai to iepazītu ar atvērtu prātu. Tas ir vēl viens stāsts par to, kā, turēti aiz dzelzs priekškara, Latvijas mākslinieki tomēr neauga mucā un reizēm pat tīri intuitīvi sajuta pasaules mākslas vējus, Rietumu autoru gleznu oriģinālus nemaz neredzot.