Par stāstu krājumu "Sekss un vardarbība". Kas Lācītim aiz ādas
 
©Publicitātes foto

Dārgo lasītāj, atbilde uz jautājumu, kas Lācītim ir aiz ādas, ir šausmīgi vienkārša. Nu, protams, ka sekss un vardarbība. Tieši tā sauc viņa jaunāko grāmatu, kas pērnā gada nogalē nonāca grāmatnīcās, lai apzinīgākie pilsoņi varētu to (seksu un vardarbību) dāvāt visiem, kam Ziemassvētkos priecīgs prāts.

Vilis Lācītis literatūrā ienāca pirms gadiem astoņiem, un, manuprāt, tas bija viens no jautrākajiem ienācieniem latviešu literatūrā pēdējās simtgades laikā. Autors toreiz televīzijā publiski manifestējās vecā lāča kostīmā un slēpa savu identitāti, teju vai piebiedējot infarktu TV režisorēm. Literatūrzinātniece Ingrīda Sokolova un vēl dažas sirmas dāmas no Viļa Lāča fanu kluba rakstīja avīzēm sašutuma pilnas vēstules par nekrietno jaunekli, kurš nozaimo klasiķa piemiņu. Kā viņas dusmojās!

Savukārt tauta bija sajūsmā un padarīja plāno grāmatiņu Stroika ar skatu uz Londonu (2010) par vienu no pirmajiem šīs desmitgades oriģinālliteratūras bestselleriem. Stroikai sekoja Pamodināt Lāčplēsi (2011) un visnotaļ psihedēliskais Garais ceļš uz Hantimansijsku (2012, kopā ar Šmidzi Klonotanu Vāvertu) un Amsterdamas princips (2013), kuru literatūras skolotājas labprāt ieteica lasīt slinkiem vidusskolēniem kā baidīkli - sak, ja jūs nemācīsieties, klāsies kā darba varoņiem. Šīs grāmatas bija asprātīgas un arī pietiekami konceptuālas, jo sevišķi Garais ceļš uz Hantimansijsku, tomēr tādu publikas interesi un pat ažiotāžu kā Stroika ar skatu uz Londonu (2010) tās objektīvi nesasniedza.

Taisnības labad jāpiebilst, ka Stroikai ar skatu uz Londonu Latvijā daži paredzēja internacionāla bestsellera slavu, bet grāmatas liktenis šajā ziņā nav pārāk veiksmīgs. Britu izdevēji par to te interesējas, te neinteresējas, brīžiem pat cūkājas britu izdevēju klasiskajā stilā, te slēdzot līgumu, te pazūdot ar galiem. Galu galā grāmata neiznāca ne uz cerēto 2018. gada Londonas grāmatu izstādi, nedz arī ir kādas pragmatiskas cerības tās angļu izdevumu sagaidīt tuvākajā laikā.

Sekss un vardarbība ir pirmais Viļa Lācīša stāstu krājums un vizuāli biezākā no līdz šim sarakstītajām grāmatām. To veido trīs daļas, varbūt trīs grāmatas: Brigāde, Šeit un citur un Divi vingrinājumi un viens īsais. Sākumu lielā mērā var dēvēt par laika kapsulu, jo Brigādē lasāmie stāsti ir datēti ap 2013. gadu. Tie, lai arī vēsta par Latviju, stilistiski turpina Stroikas tematiku, un, tā vien šķiet, vismaz kāds no tiem ir jau kaut kur ticis publicēts periodikā. Par Brigādes stāstiem runājot, labā ziņa ir tā, ka Lācītis joprojām ir asprātīgs. Stroikas cienītājiem tie noteikti patiks, tas būs kā atgriezties vecajos labajos. Tomēr teikt, ka 21. gadsimta latvju brīvmūrniecības tēmā iespējams iebetonēt vēl kādu līķīti tā, lai paceltos jaunos augstumos, būtu pārspīlēts. Brīnos, kālab Brigādi izdevējam vajadzēja marinēt tik ilgi. Kā atsevišķa grāmata tā būtu varējusi tikt publicēta pirms gadiem četriem, kad Lācītis bija topā. Pieļauju, to sagaidītu ar skaļiem fanu sajūsmas spiedzieniem. Nē, ir jau jautri arī tagad, sevišķi Ceturtā atskaņa Rainim, tomēr kopumā tas atgādina Leičesteras poproka brigādi Showaddywaddy , kura pēc Kērtisa Lī tālajos 60. sacerētās Under the Moon of Love pārdziedāšanas ilgi meklēja vēl ko līdzīgu, tomēr tā arī īsti neko neatrada.

Dažas sirmas dāmas no Viļa Lāča fanu kluba rakstīja avīzēm sašutuma pilnas vēstules par nekrietno jaunekli, kurš nozaimo klasiķa piemiņu

Šeit un citur nosacīti varētu dēvēt par otro krājumu šajā stāstu krājumā. Pēc brigādes četriem Jāņiem Vecais Herbis no Palasiet man uz nakti par smecerniekiem ir visnotaļ kolorīts personāžs. Savukārt Baltā žakete ar zelta pogām, lai gan rakstīta Londonā, dziļi sirdī balstās Latvijas literārajā vidē, tās būtībā, jēgā un sūtībā. Kā piebilst liroepiskās poēmas Vilhelma Buša biste (stāstu krājumā iekļauta arī tāda) liriskais varonis: «Tik viena kaite mani lenc,/Kopš gadījās tas incidents./Es runāju vien trohajā./Vai darbā tas vai atejā.»

Autora dzejiskā būtība šeit, kā teiktu krievu klasiķi, redzama kā uz sejas. Varētu vēl kaut ko pacitēt, bet labāk izlasiet paši. Lācītis joprojām spridzina, vien dara to krietni literārāk nekā savos pirmajos darbos. Iespējams, pat īsproza viņa nevaldāmajam temperamentam ir piemērotāka par garākas formas darbiem. Par vienu tādu autors reiz paškritiski atzina, ka «beigās apnika rakstīt». Man šķiet, šoreiz šī konceptuālā problēma Vilim Lācītim gājusi secen. Drīzāk titulstāstā Sekss un vardarbība viņu piemeklējusi konceptuāla apskaidrība par to, ka darba nosaukums ir tik visaptverošs, ka nemaz nav nepieciešams pašu stāstu rakstīt. Un līdz ar to arī lasīt. Nosaukums izteic visu.

Taisnības labad, Sekss un vardarbība ir interesants ar to, ka līdz pat beigām autoram rakstīt neapnīk. Cerams arī, ka lasīt. Nodaļā Divi vingrinājumi un viens īsais lasītājs dabū uz kakla pat kinoscenāriju (vai kaut ko uz tā modi) un vingrinājumu detektīvistikā. Aizveru grāmatu, un mani nepamet sajūta, ka esmu to nevis lasījis, bet iekšēji klausījies intonācijā, ar kādu mūsu apzinīgās mākslas zinātnieces un izstāžu kuratores skaidro laikmetīgās mākslas izstādē apskatāmos eksponātus. Kas par to, ka slengā, kuram dots zinātnisks izskaidrojums? Ko lai te vēl piebilst? Varētu nocitēt kaut ko par smirdīgām kedām, bet lai nu šoreiz paliek. Varbūt jāpiebilst vien tas, ka… Dāmas un kungi! Lielā Celtnieka ceļi ir patiesi neizdibināmi.