Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) Dauderu nodaļas pamatekspozīcija veidota, izmantojot mecenāta Gaida Graudiņa kolekciju, kuras «kontā» ir ap 7000 vienību. Nule izdotā grāmata-katalogs Atmiņu nesējs. Gaida Graudiņa Latvijai dāvinātā kolekcija sniedz ieskatu daudzveidīgajā krājumā. Tajā liela vieta atvēlēta priekšmetiem, kas ceļojuši līdzi tiem, kuri devās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara beigās.
No neliela krājuma līdz muzejam
Šī grāmata ir G. Graudiņa dāvinājums Latvijai tās jubilejā un iepazīstina ar kolekcijas tapšanu un tās sākumiem, kas meklējami mecenāta mītnes zemē Vācijā. Pirmās lietas pie viņa nonākušas pagājušā gadsimta 60. gados - un tās bijušas grāmatas par Kārli Ulmani. Tas izrādījies gluži simboliski, un bijušais prezidents pavadījis kolekcionāru kā tāds labais gars līdz pat šai dienai, grāmatas atklāšanas pasākumā sacīja G. Graudiņš. Krājums strauji pildījies, un jau drīz vien viņa mājās katrs stūris un plaukts bijis pilns ar priekšmetiem. Sācis meklēt vietu, kur varētu izvietot to visu pārskatāmi gan pašam, gan citiem. Tāda atradusies Vācijas pilsētā Detmoldā, taču ar laiku arī tā ēka izrādījusies par mazu, tāpēc noskatījis vēl lielāku, kur bijis gana telpu muzejam, gan arī viesu uzņemšanai. Jo, tā kā apmeklētāji lielākoties bija klaida latvieši, tad viņi vēlējušies ne tikai apskatīt ekspozīciju, bet arī pakavēties atmiņās un pārdomās pie Graudiņu ģimenes ilgāku laiku.
Pārceļas uz dzimteni
Kad jau Latvijā sāka pūst brīvības vēji, pie viņa sākuši plūst arī daudzi šejienes latvieši. Un arvien biežāk izskanējusi ideja pārcelt kolekciju uz dzimteni. Taču - kur? Sākumā tika ierādīta vieta kādā baznīcā, kas gan Graudiņa kungu neesot apmierinājis, tāpēc lūkojis apkārt pēc kā labāka. Skatieni krituši uz Dauderiem, jo tie bija saistīti ar K. Ulmani, taču tolaik vieta nebija pieejama. Devies pie valdības vīriem, kas solījuši palīdzēt. Process krietni ieildzis, un mēģināts pat viņu atrunāt, sakot, ka ēka ir bēdīgā stāvoklī un arī tās apkārtne - riktīgi džungļi. Tomēr no savas ieceres neatkāpies, kamēr beidzot nama atslēgas viņam bijušas rokā. Atrotījis piedurknes, jo darba te netrūka ne iekšienē, ne ārpusē. «Viss šeit bija nokrāsots zilā tonī, vispirms to vajadzēja nokasīt nost. Vedu no Vācijas materiālus, ieguldīju ļoti daudz līdzekļu, lai varētu te iekārtot muzeju,» atcerējās mecenāts, piebilstot, ka vēl tagad acīs esot pirmie šeit sagaidītie Ziemassvētki. Sākotnēji bija iecerēts, ka arī citi kolekcionāri atvēlēs savu vākumu Latvijai. Tostarp viens no Latvijas turīgākajiem kolekcionāriem, kurš klāstījis, kā viņš būvēs muzeju un kā izvietos savu krājumu tajā, dodot iespēju to publiski aplūkot, taču pēc kāda laika G. Graudiņš uzzinājis, ka tas viss pārdots uz visām pasaules malām. Tā tas viss apsīcis. Viens no retajiem, kas tiešām turējis savu vārdu, ir Jānis Vigups, kura kolekcija šobrīd apskatāma Ogres Vēstures muzejā.
Vēstures muzeja paspārnē
Dauderi ir Sarkandaugavas pērle - patiesībā vienīgais muzejs šajā Rīgas daļā. Sākotnēji tas bija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja struktūrvienība, vienubrīd arī patstāvīgs muzejs, bet krīzes laikā, 2010. gadā, to savā paspārnē pārņēma LNVM, Neatkarīgajai pēc kataloga prezentācijas teica LNVM direktors Arnis Radiņš. Viens no uzdevumiem, par ko visu laiku jātur rūpe, ir ēkas apsaimniekošana. Pluss ir tas, ka Valsts nekustamajiem īpašumiem nav jāmaksā nomas maksa, taču par pārējo gan jādomā. Šobrīd aktuāla esot divlīmeņu problēma - jāatjauno terase, kura ir bīstami nolietojusies, kā arī jāveic telpu kosmētiskais remonts, lai var ekspozīciju izvietot. Tā sastāvēšot no G. Graudiņa kolekcijas un arī materiāliem par Sarkandaugavas, Kārļa Ulmaņa un mājas, kuras īpašnieki ik pa laikam mainījušies, vēsturi. Muzeja darbinieki veikuši nopietnu izpētes darbu, un izrādījies, ka ir pietiekami daudz nezināmu faktu, kas liek uz šo vietu palūkoties no pavisam cita rakursa. «Nākamgad ap šo laiku mājas saturs būs krietni izmainījies,» sola A. Radiņš. Taču tas nenozīmējot, ka tagad te nav ko redzēt, te var nākt un iepazīties ar G. Graudiņa dāvinājumu, kura izkārtojums tikai nedaudz mainīsies. Latvijas tēma ar pirmo brīvvalsts laiku joprojām paliks galvenais akcents.
A. Radiņš uzsvēra, ka muzejam nav mērķis atjaunot šo vietu tādā izskatā, kādā tas bijis, piemēram, Ulmaņa laikā. To arī būtu grūti izdarīt, jo šis nams, varām mainoties, ir stipri panīcināts. Nu kaut vai parketa grīda, kas bijusi ļoti skaista. Kad padomju gados te Odesas kinostudija filmēja Grāfu Monte Kristo, dodoties projām, kino ļaudis paņēmuši līdzi arī parketu. Tāda tolaik bija attieksme pret vērtībām. LNVM paredzējis nelielu ieskatu dot tajā, kas te bijis, izmantojot modernās tehnoloģijas.
