Ja vēlaties kādu svaigu un nedaudz biedējošu pasaku grāmatu par banku ikdienu, afērām, pasūtījuma slepkavībām, tostarp pat lidmašīnas katastrofu, uz kuras vāka pats Lī Čailds dziļdomīgi izteicies – varbūt tas viss šobrīd notiek pa īstam – tad jūs, iespējams, esat īstā mērķauditorija, lai lasītu šo.
Kristīnas Eldžeras romāns Baņķiera sieva šoruden ļoti patīk pircējiem Valtera un Rapas grāmatnīcās (romāns bijis pat pārdotāko topu pirmajā vietā), tās nudien ir jaunas asinis spriedzes rakstnieku klubiņā, kurā pēdējā laikā vērojams tāds kā atkritiens - vecās zvaigznes nedaudz zaudējušas apgriezienus, bet jaunās vēl tikai uzkrāj spēkus. Uz šī kopfona Kristīna Eldžera izceļas, jo prot piesaistīt lasītāju uzmanību. Šis ir tāds svaigi klasisks pāris vakaru romāniņš. To gan var izraut vienā rāvienā, bet tomēr der lasīt mierīgāk, jo rakstniece mudžina un pin diezgan sarežģītas sazvērestības teorijas par naudas atmazgāšanas shēmām, laiku pa laikam nožmiedzot pa kādam romāna varonim, protams, ka labie puiši mēdz izrādīties sliktie un tādā garā. Piedevām, no malas tas viss izskatās pēc savstarpēji nesaistītām katastrofām vai pašnāvībām.
Klātbūtnes sajūta
Labā ziņa noteikti ir tā, ka rakstnieku juristu saimei, ko dažādās pasaules valstīs vienlīdz veiksmīgi pārstāv Džons Grišams un Māra Svīre, nu ir pievienojusies vēl viena autore. Kristīna Eldžera studējusi Hārvardā un Ņujorkā, strādājusi par finanšu analītiķi pie Goldman Sachs un advokāti pie Wilmer, Cutler, Piskering, Hale and Dorr, tāpēc viņa patiesi prot savā romānā radīt Lī Čailda pieminēto īstenības izjūtu. Starptautiski skandāli ar bankām, kuras aiz pievilcīgas fasādes atmazgā netīru naudu, teroristi un blēdīgi biznesmeņi, kuri pazūd ar ieguldītāju naudu, tās visas ir jaunāko laiku karstās tēmas it visur pasaulē, sākot no lielās Amerikas, beidzot ar mazo Latviju un tagad arī allaž pozitīvo piemēru mūsu valstij - Igauniju.
Savā romānā Kristīna Eldžera ļoti veiksmīgi izmanto stereotipus, kas valda pār Šveices bankām, kurās vairums lasītāju nav bijuši un nekad arī savu kāju nespers. Baņķiera sievā tiešām iespējams sajusties kā daļai no šīs noslēpumainās finanšu sistēmas, ne jau velti Lī Čailds tā uz vāka izpaužas. Tas savukārt nozīmē, ka autore ne vien pārzina tēmu, bet arī prot izstāstīt ļoti ticamu cinisku pasaku vai sazvērestības teoriju par to, kā tur, Šveices bankā, varētu būt. Romāna centrālās varones ir divas sievietes. Viena tik tiešām - privātbaņķiera sieva, bet otra profesionāla žurnāliste. Abas pret savu gribu tiek ierautas globālā naudas atmazgātāju ķēdē, ko, no vienas puses veido Sīrijas prezidenta Bašāra el Asada radinieku afēras, bet, no otras puses, kāds «bez vēsts» pazudis investīciju fondu afērists Mortijs Reiss. Protams, viņš izkūpējis kopā ar ieguldītāju līdzekļiem. Visnotaļ daiļās dāmas romānā uzvedas apmēram tāpat kā skarbie veči zelta laikmeta vīriešu autoru trilleros. Tas ir tāds apgriezts stereotipu spoguļattēls šiem darbiem. Žokļus šīs lēdijas nedauza, gluži Čārlija eņģeļi viņas nav, tomēr rakstura stingruma ziņā dāmas, atvainojos par prastību, ir apveltītas ar dimanta pautiem. Sliktajai bankai, prezidentam, teroristu režīma atbalstītājam vai blēdim investoram uzvarēt sadursmē ar viņām nav cerību.
Spraiga darbība
Otra labā ziņa ir tā, ka, lasot romānu, smaids vai brīžam pat neticība negūst virsroku pār vēlmi uzzināt, kas notiks tālāk. (Nepiesiesimies tādiem sīkumiem, kā daži kritiķi, kuri brēc, ka, lūk, Šveices banku struktūrās neesot tādu amatu, kā to romānā piemin rakstniece.) Skaidrs, tā ir pasaka, spriedzes gabals, nevis dokumentāls darbs, tomēr Kristīnas Eldžeras darbā ir viss, lai ar to aizrautos un par šādiem niekiem neuztrauktos. Par pūķi ar trim galvām neviens taču neprotestē? Romāna darbība ir pietiekami spriega un raita. Īpaši, ja tiek cauri, šī, protams, ir lasītāja vīrieša pozīcija, Anabellas kurpīšu nodaļai un pastāstam par vēl kāda baņķiera laikmetīgās mākslas kolekciju, kuras priekšmeti, protams, izskatās atbaidoši, kaut arī maksā kaudzi naudas. Šo lasām jau kurā darbā, pat Dens Brauns ar to grēko! Varētu domāt, ka reliģisko sižetu gleznas, saliktas lielā blāķī, sagādā milzu gandarījumu. Romāns arī neshēmo vairāk, kā tas žanram būtu nepieciešams, bet detaļām tajā ir nozīme, jo tās, šķietami nesvarīgas, vēlāk var izrādīties pietiekami svarīgas. Tāpēc padoms ir tikai viens - nešķiriet pāri nelasītas lappuses, vai nelasiet beigas no sākuma. Šis darbs jāņem cauri kārtīgi, lai beigās būtu gandarījums. Tikai bez pretenzijām, ka gribat dabūt Mārgaretu Atvudu. Šī ir atpūta, nevis milzu slodze smadzenēm, kaut palauzīt galvu par dažas labas bankas problēmām var arī pēc Baņķiera sievas. Starp citu, nojaušams, ka rakstniece karjeras sākumā mēģinājusi rakstīt nopietno literatūru un pat dzeju, bet paēdis ar to mūsdienu pasaulē nebūsi. Pat Amerikā.
Publikas reakcija
Protams, romāns līdz latviešu lasītājam nonācis, pirmkārt, tāpēc, ka tas kļuva bestsellers ASV. Tomēr izbaudiet to, ka šis ir 2018. gada bestsellers un jums ir iespēja lasīt romānu, kas kairina pasaules lasītāju prātus tagad, nevis pirms desmit gadiem. Šī, starp citu, ir viena no tām atjaunotās Latvijas priekšrocībām, pie kurām esam tā pieraduši, ka šķiet savādāk nemaz nevar būt, kaut padomju laikos bijām laimīgi, ja kāds apžēlojās un izdeva Džeku Londonu vai O. Henriju. Publikas reakcija uz romānu izskatās tiešām atzinīga. Daļa vērtētāju norāda, ka Eldžera ļoti veiksmīgi ir izmantojusi pāris gadu senas kliedzošāko virsrakstu tēmas un rakstīšanas procesā gājusi aktualitātei pa pēdām. Tas ir kā papildu bonuss, lai ieviltu lasītājus romānā. Citi slavē dāmu stingros raksturus, to, ka viņas neatkāpjas, bet nostājas pretim ļaunumam un finālā arī uzveic to. Trešie norāda uz spriego sižetu un to, ka ielasījušies romānā, par spīti tam, ka nevarot ciest nebeidzamās runas un rakstus par kibernoziegumiem un naudas atmazgāšanām. Protams, arī misters Lielais Mārketings izdevēju personā dara visu, lai piesaistītu publiku Kristīnai Eldžerai, tomēr izskatās, ka šis ir tas gadījums, kad publika bez piespiešanas labprāt iesaistās pati. Četras zvaigznes no piecām ir labs rādītājs vietnē, kura no vērtētājiem prasa godīgus viedokļus un atbildes, turklāt arī blogotāju vidē valda savi noteikumi un labais tonis. Un vēl. Var jau mēģināt kaut ko reklamēt, tomēr, kā pirms pāris gadiem videolekcijā teica kāds Rietumu pasaules reklāmas guru - ja produkts ir acīmredzams shit, tad to neglābs nekāda reklāma.
Kristīnas Eldžeras radītais romāns liecina par ļoti perspektīvu jaunu autori, kurai var paredzēt spožu nākotni un kuru slavē pat kolēģi rakstnieki. Ne jau velti izdevēji ASV tiešām tagad ir iespringuši un dara visu, lai Eldžeras karjera plauktu. Interesanti, ka Baņķiera sievas veiksme savā ziņā dienasgaismā pavilkusi līdzi arī viņas abus pirmos darbus. Lielāka popularitāte no tiem bijusi romānam Darlings, kurā, pēc nīgrāku lasītāju domām, bija pārāk daudz Volstrītas netikumu un dzimtas krīžu un kuru daļa no viņiem dēvēja par garlaicīgu, kaut citiem darbs patika.
Kopumā šis nav tas gadījums, kad vajadzētu iespringt par to, cik valodās ir pārdotas romāna tiesības, un cik valstīs tas jau nodrukāts. Baņķiera sieva drīzāk ir bestselleru topa rītdienas pieteikums ar lielām perspektīvām nākotnē.
Autore
Par pašu Kristīnu Eldžeru neko daudz nomedīt neizdodas. Ir dažas interneta intervijas, kurās intervētājs runā apmēram tikpat daudz, cik atbildētāja. Daudz netrūkst, ka atbilde uz pagaru jautājumu ir jā vai nē. Ir viena saruna, kur viņa pastāsta nedaudz par sevi un to, ka, rakstot Baņķiera sievu, pētījusi tā sauktos Panama Papers - dokumentu buķeti, kuros noplūdināta informācija par pasaules vareno slēptajiem kontiem (vienubrīd par tiem runāja arī Latvijā). Ir pašas Kristīnas Eldžeras oficiālā vietne, kas, izskatās puslīdz apdzīvota, tomēr nekādās lielās privātās dzīves atklātībās neielaižas. Droši var pateikt tikai to, kas ietilpināms vienā teikumā: studējusi Hārvardā, pilna laika rakstniece, ar vīru un bērniem dzīvo Ņujorkā. Pagājušajā vasarā viņai diezin vai iznāca daudz laika rakstīt - atvaļinājumu mēnešos apmēram 20 pasākumi 17 pilsētās, prezentējot Baņķiera sievu. Karjeras sākumā apmeklējusi Young Writers Workshop. Līdz iekļūšanai The New York Times bestselleru listē par viņu rakstījuši World Literature Today un USA Today, Kirkus Review, kaut vairāk par īsu satura pārstāstu vērtējumos neatrast, tomēr iesācēja rakstniece tajos ir iekļuvusi, kas diezgan nežēlīgās konkurences apstākļos nudien nav slikti. Kirkus Review, starp citu, trāpīgi piebilst - Baņķiera sieva pievilks starptautisku sazvērestību cienītājus.
Nezinu, protams, ko par romānu domā vai saka Sīrijas prezidents Bašārs el Asads - te nu droši vien Kristīna Eldžera, romānu rakstot, bijusi pilnā pārliecībā, ka ASV ienaidnieka un visādi citādi sliktā puiša dienas Sīrijas prezidenta krēslā ir skaitītas, tomēr ne visu var paredzēt, lasot The New York Times vai skatoties BBC. Stāsts par viņa ģimeni kā teroristu pabalstītāju, protams, ir kolorīts un piemet grāmatai papildu pipariņu. Kā šī lieta izvērtīsies nākotnē, ej nu zini. Pie visa šī jāpiebilst, ka grāmatu izdevis apgāds Kontinents, bet to latviski tulkojusi Dina Kārkliņa.
