Latvijas simtgades gaidu laikā ir tikai dabiski, ka sabiedrība uzzina par lieliem pabeigtiem darbiem, kas tā vai citādi nes Latvijas vārdu. Šobrīd notikumu degpunktā, iespējams, ir jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) veidotās Nacionālās enciklopēdijas sējums, kas drīz būšot arī brīvi pieejams internetā, tomēr uzmanību ir vērts pievērst arī Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) paspārnē tapušajam divsējumu rakstu krājumam Latvija un latvieši.
Otrais mēģinājums
Pirmoreiz par Latviju un latviešiem sabiedrība uzzināja 2014. gadā, kad šis izdevums iznāca sarkanbrūnos vākos un četros sējumos. Toreiz tā nosaukums bija Latvieši un Latvija. Publikas interese par to bija diezgan liela. Grāmatu pirka, atminos, cilvēki zvanīja pat uz Neatkarīgās redakciju un taujāja, kur to var dabūt. Arī recenzēts četrsējumu izdevums tika diezgan daudz. Bija gan objektīva kritika, gan uzslavas, gan Latvijas parastā nelaime - aizvainoti žults lējēji, kas pēc kaujas, kurā paši nepiedalījās, visu zināja labāk. Kā problēma toreiz tika piesaukta gan rakstu neviendabība, gan tajās pamanītās kļūdas, gan izplūdusī koncepcija. Tā, visticamāk, veidotāju galvās šķita skaidra kā diena, vien realizācijā, saduroties ar objektīvām un subjektīvām grūtībām, papeldēja uz vienu vai otru pusi, bet ne jau tādā amplitūdā, lai par to vajadzētu plēst matus no galvas.
Nedomāju, ka Latvijas nacionālajās interesēs būtu likt sirmajam akadēmiķim Stradiņam kādu intriģēt, izklaidēt vai reprezentēt
Sarkanbrūno sējumu iznākšana toreiz, šķiet, sakrita ar pirmajām runām par nacionālas enciklopēdijas veidošanas plāniem LNB un naivo ilūziju laiku, ka elektroniskās grāmatas teju, teju izskaudīšot drukātos izdevumus. Kopš tā brīža ir pagājuši apmēram pieci gadi - elektronisko grāmatu un planšetdatoru ēra ir aizgājusi pa skuju taku, Latvijā tā arī nesākusies. Pilnīgi acīmredzami, ka drukātais vārds un pamatīgs darbs nopietnu enciklopēdiski zinātnisku sējumu veidošanā būs vajadzīgs arī 21. gadsimtā. Vismaz pasaules grāmatniecības jaunāko tendenču ikgadējā olimpiādē Frankfurtē pāris pēdējos gadus papīra grāmatniecības ēras gala sludinātājus vairs nemana, jo šī ilūzija ir izslimota.
Uz tāda ievadfona 2018. gadā izdotais zaļos vākos ietērptais divsējumu Latvijas un latviešu izdevums diezin vai būtu jāuzskata par izdevuma uzlaboto modeli, pat ja pirmajā variantā tika konstatētas nepilnības. Tā ir normāla enciklopēdisku izdevumu prakse laiku pa laikam atgriezties pie iepriekš paveiktā un papildināt to. Nekādas neveiksmes toreiz nebija, ir divi noderīgi izdevumi - domājoši cilvēki pratīs izmantot abus.
Izdevuma auditorija
Iespējams, ka viena no neatrisinātajām problēmām bija izdevuma sākotnējais uzstādījums radīt gudru grāmatu, ko tulkot angļu valodā un, iespējams, vēl kādā no lielajām valodām, lai varētu reprezentēt valsti. Domāju, ka tādā ziņā gan visi lielgabali ir šāvuši garām, jo šādi veidoti rakstu apkopojumi ar gariem dažādu autoru tekstiem nekad nebūs reprezentatīvi. Tam drīzāk noderētu izdevums ar virsrakstu 1000 faktu, ko neviens nezina par Latviju un latviešiem un krietni vien atraktīvāks pāris autoru sakompilēts daudz kompaktāks materiāls. Starp citu, šāds izdevums būtu lieliski noderējis Londonas grāmatu tirgū. Par to pat tika sludināts konkurss, tomēr enciklopēdisti tajā nepieteicās.
Lai man piedod cienījamie akadēmiķi - viņu teksti ir pārāk nopietni, gari un diemžēl vienkāršam lasītājam arī pārāk garlaicīgi uzrakstīti, lai spētu radīt atraktivitāti un intrigu. Manuprāt, Latvija un latvieši nekad nebūs reprezentatīvs izdevums ārzemniekiem. Tāpat tas nekad nebūs izdevums tiem, kas visu paši zina labāk pie mums Latvijā. Bet vai tas ir slikti? Piedodiet, es nedomāju, ka Latvijas nacionālajās interesēs būtu likt sirmajam akadēmiķim Stradiņam kādu intriģēt, izklaidēt vai reprezentēt. Manā uztverē izdevuma mērķauditorija ir tie, kuri nezina, un, ticiet vai nē, šī mērķauditorija atjaunojas un paplašinās ar katru nodzīvotu gadu, tāpat kā automātiski sašaurinās tā mērķauditorija, kas visu zina. No šāda viedokļa es redzu Latvijai un latviešiem labu perspektīvu ilgtermiņā. Šis pirmām kārtām ir skolu, augstskolu un privāto bibliotēku izdevums. Grāmata varbūt arī piecus gadus nostāvēs nekustināta, bet sestajā gadā kādam to pilnīgi noteikti ievajadzēsies. Jo tālāk mēs attālināsimies no 2018. gada, jo biežāk. Un laimīgi būs tie, kuru plauktā tā glabāsies. Viņi daudz nebēdās, ka šajos izdevumos, kā jau tas pienākas jebkuram enciklopēdiskam izdevumam, ir atrodamas faktu kļūdas, palikuši nepieminēti svarīgi notikumi vai personības, galvenais, ka grāmata būs.
Kas lācītim vēderā
Es nevaru objektīvi izvērtēt visus enciklopēdisko sējumu tekstus, jo tie ir veltīti visai dažādām nozarēm, tomēr vados no principa, ka vērtēt var tikai uzrakstītus darbus, nevis tos, kurus prātvēderi nekad neuzrakstīs. Spēcīgs raksts par Latvijas kultūrainavu ir Mārai un Jurim Urtāniem. Tajā ļoti labi iekomponēts fotomateriāls. Teksts papildina Saulveža Cimermaņa koptos kultūrainavas pētījumus Latvijas Zinātņu akadēmijā, kas bija aktuāli pēc 2000. gada. Tas, ka izdevumā savu tekstu publicē kāds prezidents, šajā gadījumā Vaira VīķeFreiberga, signalizē, ka darbs kopumā ir respektabls un tam ir cienījams svars. Tomēr diezin vai lasītājus interesē uzslavas vien.
Manuprāt, Latvijas un latviešu galvenā problēma, ja tādu vajag atrast, ir uzstādījums sākt par visu stāstīt no Ādama un Ievas laikiem. Tas diezgan labi pamanāmi traucē jaunā izdevuma pirmajā sējumā, īpaši tā otrajā daļā - Latvijas kultūra (mūsdienās ar atskatu vēsturē) Manuprāt no nodaļai liktā nosaukuma vajadzēja droši izņemt vārdus ar atskatu vēsturē. Kāpēc? Latviešos un Latvijā tam būtībā ir veltīts 4. sējums. Šāds radikālāks griezums būtu ļoti labi noderējis, lai atbrīvotu vietu jaunāko laiku informācijai. Tā, piemēram, jomas nezinātājam tik ļoti noderīgais Arnolda Klotiņa raksts Latviešu mūzika pasaulē virsrakstā dod cerības iegūt jaunu informāciju par mūsdienu pasaules mēroga latviešu mūzikas zvaigžņu gaitām pasaules vadošos opernamos un koncertzālēs. (Latvijā taču ir šo mākslinieku uzticami līdzjutēji, kas krāj un vāc jebkādas informācijas driskas par viņu mīluļu panākumiem - te pēkšņi teju vai enciklopēdiska perspektīva.) Tomēr pirmās 27 raksta lappuses ir veltītas, lai no pasaules radīšanas, ko šajā gadījumā reprezentē kokle un Riharda Vāgnera Rīgas posms, tiktu līdz padomju laiku popmūzikai un Raimondam Paulam. Atlikušās 11 veltītas jaunākajam laikam. Autora erudīcija un prasme to visu salikt kopā ir apbrīnojama. Ja kādam vajadzēs īsu un kompetentu ieskatu latviešu mūzikas vēsturē, noteikti ieteikšu viņam tieši šo tekstu, bet diemžēl, iespējams, spožākā lappuse atjaunotajā Latvijas vēsturē - latviešu mūziķu starptautiskie panākumi, būtībā Latvijas nacionālais lepnums - šāda konceptuāla uzstādījuma dēļ ir atspoguļota ļoti saspiesti un fakta konstatācijas līmenī. Rakstā, protams, nav arī atbilžu uz jautājumiem, kas tad radīja šo latviešu izpildītājmākslinieku fenomenu - ne mūzikas izglītības sistēma, ne izcilie vokālie pedagogi, ne arī dažkārt par avantūrisku dēvētais Andreja Žagara laiks operā, kurš kā direktors bija apveltīts ar fenomenālu intuīciju un drosmīgi deva jaunajiem talantiem iespēju. Bet diezin vai par to vajadzētu vainot autoru. Kā lieliski pateicis rakstnieks Vladis Spāre sava romāna nosaukumā, Tu nevari dabūt visu, ko gribi. Īpaši ja runa ir par vienu rakstu.
Līdzīga situācija vērojama Anitas Rožkalnes pētījumā Latviešu literatūras devums pasaules kultūrā, kur jau atkal autore demonstrē prasmi salikt vienviet neiedomājami plašu informācijas apjomu, kas īsti neatbilst raksta virsraksta formulējumam. Protams, ka ir labi, ja mēs atminamies Ķikuļu Jēkabu, bet, ja runājam par latviešu literatūras devumu pasaulē, raksta lielāko daļu mierīgi varēja veltīt Astrīdei un Ivaram Ivaskiem, jo vairāk tāpēc, ka Anita Rožkalne ir labākā šīs tēmas pārzinātāja Latvijā. Tas būtu tikai korekti, jo Ivasku pāra paveiktais un pieredzētais tiešām ir teju vai neticams, turklāt Latvijā par maz godāts. Kritizēt autori nebūtu korekti, jo viņas raksts pēc literatūrai un grāmatniecībai veltītajiem Paula Daijas, Evas EglājasKristsones, Ievas E. Kalniņas un Viestura Zandera tekstiem pirmajā krājuma versijā nāk ar savu redzējumu un papildina iepriekšējos rakstītājus. Turklāt tā rakstīšanas laikā ar 2018. gada Londonas grāmatu tirgu saistītais latviešu literatūras iznāciens, kas ir devis apmēram simt latviešu autoru grāmatu dažādu tautu valodās, vēl bija tikai iedīgļos.
Līdzīgi var sacīt par vecmeistara akadēmiķa Viktora Hausmaņa veikumu rakstā Latvijas teātris Eiropas kontekstā. Pētnieka erudīcija un zināšanas ir fenomenālas. Diezin vai tik nelielā materiālā iespējams salikt vēl vairāk - varbūt vien beigās prasītos ietūcīt vienu teikumu par režisori Gaļinu Poliščuku un nelielu rindkopu par 21. gadsimta nenoliedzamo tendenci - neatkarīgajiem projektu teātriem. Kaut tie dažkārt nav ilglaicīgs pasākums, tomēr tā ir mūsdienu teātru procesa sastāvdaļa. Stella Pelše drošu roku veido pārskatu par vizuālās mākslas ieguldījumu pasaules kultūrā, kur vieta ir gan Hardijam Lediņam, gan Imantam Tilleram, gan arī Gustavam Klucim, kas, lai arī pasaules zvaigzne, sava sarkanuma dēļ vienubrīd Latvijā īsti nebija modē. Tomēr arī šis vēsturiskais gājiens no Voldemāra Matveja līdz Venēcijas biennālēm ir pārāk plašs pat monogrāfijai. Pēc tam par šādiem tekstiem vienmēr iespējams izpūst ziloni no mušas. Ir pilnīgi skaidrs, ka neviens pētnieks tajos pilnīgi visu pietiekamā apjomā pieminēt nespēs, un tad nu vienmēr kritizētājiem ir iespējas izrādīt erudīciju latviskā garā.
Secinājumi
Patiesībā, izdodot Latviešus un Latviju, kā arī to jauno versiju Latviju un latviešus, ir paveikts liels darbs. Jā, tajā ir centieni aptvert neaptveramo. Jā, tajā ir kļūdas, jā, to var papildināt. Tomēr vispareizāk būtu, ja Latvijas Zinātņu akadēmija nepieliktu punktu šim projektam, jo Latvija turpinās un, cerams, arī turpināsies vēl ilgi. Tagad, kad atdots gods vēsturei un klasiķiem, ir pienācis laiks pievērsties periodam pēc neatkarības atgūšanas, atvēlot tam pietiekami daudz vietas un resursu. Par jaunāko laiku jau ir radīta kaudze dažādi interpretējamu izdevumu. Laiks būtu tam pievērsties akadēmiskā līmenī, uzzināt, ka ne viss ir slikti un ne visi zog. Valstij ir pietiekami daudz sasniegumu sportā, kultūrā, zinātnē. Kādam tie jāfiksē, kas mūsdienās laikam ir vislielākā problēma, jo daudzas lietas, kas vēl nesen šķita neordināras, piemēram, latviešu talantu darbošanās kaut kur ārzemēs, mūsdienu globālajā pasaulē šķiet ikdienišķas. Tomēr tā nav nekāda ikdiena, ja domājam par latviešiem un viņu ceļu 21. gadsimtā, bet gan pamats enciklopēdiskai rakstu sērijai, kas uz Latvijas un latviešu bāzes būtu diezgan likumsakarīga. Īpaši, ja tā taptu paralēli kādai enciklopēdijai par Latviju.
P.S. Redzot nedēļas grāmatu topa absolūtā līdera Nacionālās enciklopēdijas. Latvija panākumus, kas ir tik iespaidīgi, ka šo izdevumu nāksies drukāt vēl, varētu rosināt, lai arī Latvija un latvieši divi sējumi būtu pieejamāki plašākam pircēju lokam. Šī grāmata ilgtermiņā noteikti noderēs kā informācijas avots tam, kādi esam 2018. gada rudenī.