Ieskats gada lielākajā grāmatniecības notikumā Eiropā: Frankfurte pārmaiņu priekšā

AIKMETĪGĀ MĀKSLA. Iespējams, tas tika iecerēts kā efekts, bet izskatījās diezgan neobligāti. Šis bija viens no mākslai atvēlētajiem stendiem, kas visumā atgādināja tirgus tingeltangeli. Kaut iespējams, tajā arī slēpās koncepcija – tāds savdabīgs grāmatu tirgus karuselis © Arno Jundze

To, ka divreiz vienā upē neiekāpsi, zināja jau senie domātāji. Tomēr starptautiskais grāmatu tirgus Frankfurtē, kas norisinājās no 10. līdz 14. oktobrim, šogad, šķiet, bija mainījies ne tikai kosmētiski. Atšķīrās ne tikai reklāmas saukļi vai stendu krāsojums. Visticamāk, nozīmīgākā grāmatu pasaules mese ir lielāku pārmaiņu priekšā.

Cita zilā sofa

Protams, nekad nevar zināt, vai konservatīvie grāmatniecības nozares pārstāvji pēc kāda eksperimentu brīža neieslēgs atpakaļgaitu, tomēr kustība uz gaišo tāli nenoliedzami notiek. Ja jau pat leģendārā zilā sofa šogad bija pārcelta uz citu vietu un ieguvusi jaunu zilu sofu, tad ko te komentēt. Tā vairs nav vienkārša stendu vai mēbeļu pārstumšana. Nezinu, protams, kur palikusi vecā zilā sofa, bet to droši varētu nodot muzejā, jo televīzijas tiešraižu laikā uz tās sēdējis teju vai viss mūslaiku literatūras zieds. Pārsteidza arī jaunievedums, kas mazās devās bija klātesošs arī iepriekš, proti, Laikmetīgās mākslas izstāde. Nezinu, kāpēc izstādes rīkotāji bija nolēmuši, ka grāmatu mīļotājiem derētu pabaudīt arī laikmetīgo mākslu un tai tika atvēlētas krietnas platības piektajā paviljonā. Diemžēl savā vairumā tika demonstrēta tā laikmetīgās mākslas daļa, kurā komentārs runā vairāk par pašu mākslas faktu (varbūt tāpēc, ka apmeklētāji ir lasītāji?). Bet, protams, var jau arī pakratīties auto simulatorā, sēžot sarkanā Fiat Panda, vai papļāpāt ar mākslīgā intelekta pārstāvjiem, kas no rīta pamodušies sliktā omā un apgalvo skatītājiem, ka ir vienalga, kad nomirt - tūlīt pat vai vēlāk. Tomēr, godīgi sakot, šī jaunā Frankfurtes meses daļa šķita diezgan neobligāta.

FILOSOFIJAS POPZVAIGZNE. Slavoja Žižeka grāmatas Ļeņins šodien vācu izdevums bija iegansts, lai Frankfurtes meses Tējas paviljonā pulcētos visai raiba publika. Tās autors kā allaž bija neapturams, aizrautīgs un asprātīgs, publika smējās un aplaudēja. Kurš teicis, ka filosofam obligāti jābūt garlaicīgam vai jāraksta tizlā vai sarežģītā valodā? Žižeks tāds noteikti nav / Arno Jundze

Nobelu negaidot

Protams, Frankfurtē netrūka arī klasisko lasījumu, kuros ne vien uzstājās autori, bet kāds kaut ko arī spēlēja un dziedāja, tomēr šogad bija sevišķi daudz debašu par ļoti dažādām tēmām. Tostarp ļoti specifiskām, piemēram, par vācu koloniālisma atstātajām sekām uz Āfrikas tautu literatūru. Te nu pievērsiet uzmanību - Melnā kontinenta un arī arābu konflikta zonas valstu literatūras atbalsts ir jaunais Rietumu grāmatniecības trends, kas iedīgļos startēja jau pērn, un tas nenoliedzami pastiprina konkurenci tulkojumu tirgū. Puslīdz pārtikusī, mierīgā un prognozējami padrūmā Austrumeiropas valstu literatūra jau sen vairs nav nekas eksotisks vai prātus kairinošs. Toties Āfrikā netrūkst pārsteidzošu autoru un arī tādu, kas, ielauzušies Rietumu žargonā, prot izmantot vecās pasaules aizraušanos ar visām šābrīža aktuālajām politkorektajām modes tēmām. Ļoti liela ņemšanās bija ap sociālajiem medijiem. Dažu debašu nosaukumi radīja iespaidu, ka atrodies kādā mūsdienu žurnālistikas forumā, netrūka pat daudzkārtējas obligāto fake news apspriešanas. Politiskais piesitiens Frankfurtē parasti ir diezgan aktuāls, taču šoreiz tas skaļāk par citām reizēm izpaudās elšanā par neprognozējamo vēlētāju domāšanu (Tramps, Eiropas populisti), kas izsitusi no sliedēm ne vienu vien liberālās ideoloģijas fanu. Zviedru akadēmiķu īpatnējo principu izrādīšanas un netīrās veļas publiskās mazgāšanas šovs Frankfurtei bija atņēmis tradicionālās Nobela prēmijas literatūrā laureāta gaidas. Par alternatīvo Nobela prēmiju paši skandināvi diezgan izvairīgi teica, ka neesot jau tik slikti, ja ir vismaz vēl kāda jauna starptautiska prēmija, tomēr kritiskākie, lūdzot neminēt viņus kā izteikuma avotu, diezgan skeptiski piebilda, ka tā esot vistīrākā sabiedrisko attiecību kampaņa, kam maz kopīga ar literatūru. Mēs jau sen to nojautām.

UNIKĀLS FAKSIMILS. Par noslēpumainā un izdomātā valodā sarakstīto manuskriptu zinātnieki lauza galvas jau vairāk nekā simt gadu. Ar zīmējumiem izraibinātais teksts tapis kaut kad 15. gadsimta sākumā Ziemeļitālijā, pasaulei par to pavēstīja antikvārs Vilfrids Voiničs 1912. gadā, no šejienes arī tā nosaukums - Voiniča manuskripts. Oriģināls glabājas Jeila universitātes bibliotēkā, kur tas ieguvis vēl vienu nosaukumu - MS 408 / Arno Jundze

Zvaigznes un manuskripti

Šis gads Frankfurtē bija raksturīgs arī ar to, ka tirgū viesojās diezgan maz Latvijā pazīstamu literatūras zvaigžņu. Meses pirmajās dienās vairākās vietās uzstājās Frederiks Beigbeders, kurš prezentēja savu jaunāko romānu. Jūnass Jūnasons sniedza interviju uz jaunās zilās sofas. Jusi Adlers Olsens uzstājās vairākkārt, bet diemžēl laikā, kad šo rindu autoram bija sarunātas darba tikšanās. Nedēļas nogales karstākā personība, manuprāt, bija Sebastians Ficeks. Vācu krimitrilleru autors stendā divas stundas (!) dalīja autogrāfus - nu velti latviešu lasītājs viņam pievērš tik maz uzmanības, jo Ficeks ir karstais jaunums ne tikai Vācijā. Interesantākais priekšlasījums, kurā izdevās pabūt, manuprāt, bija Slavoja Žižeka grāmatas Ļeņins šodien prezentācija. Kontroversiālais slovēņu domātājs, kuru moderatore nosauca par filosofijas popzvaigzni, spridzināja ne pa jokam, salīdzinot Ļeņinu ar apustuli Pāvilu, turklāt sev raksturīgā manierē - ne jau cildinošā nozīmē. Latviski mazā tirāžā, šķiet, ir izdots kaut kas no viņa darbiem, bet «bīstamākais Rietumeiropas filosofs» būtu pelnījis lielāku mūsu publikas uzmanību. Kopumā pēdējos gados Frankfurtē ar literatūras slavenībām iet viļņveidīgi, kas arī dabiski - ne jau katru gadu var dabūt superzvaigznes, turklāt arī topa autoru statuss ne vienmēr ir ilgmūžīgs. Tas gan nenozīmē, ka mesē nebūtu izcilu grāmatu vai unikālu izdevumu. Mans favorīts šoreiz bija leģendārais un noslēpumainais tā sauktā Voiniča manuskripta faksimilizdevums. Pirms kādiem gadiem neticēju, ka jelkad mūžā izdosies redzēt kaut ko vairāk par dažām bildītēm internetā, bet te nu tas bija - noslēpumainā un izdomātā valodā sarakstītais ar zīmējumiem izraibinātais teksts, kas tapis kaut kad 15. gadsimta sākumā Ziemeļitālijā. Tā autors ir nezināms, bet Voiniča vārdu teksts ieguvis, pateicoties antikvāram, kurš to atklāja. Neskaitāmi speciālisti ir gribējuši manuskriptu atšifrēt, tomēr nevienam tas pagaidām nav izdevies. Varbūt to mākslīgā intelekta laikmetā spēs mašīnas?

GRUZIJAS UZNĀCIENS. Mazās un bruņotu konfliktu pārcietušās Kaukāza republikas sauklis pasaules lielākajā grāmatu tirgū bija Georgia made by Character. Viesu valsts izstādes koncepcija tika balstīta gruzīnu alfabēta zīmēs, un vidusmēra vācietis beidzot uzzināja to, ka šajā valstī ir ne vien laba literatūra un unikāls alfabēts, bet arī sena kultūra un lielisks vīns / Arno Jundze

Gruzija - viesu valsts

Mēs tiešām varam apskaust mazo Gruziju, kas ir trīsreiz nabadzīgāka par Latviju, ja salīdzina IKP uz vienu iedzīvotāju, bet atļāvās būt tik vieda, lai iztērētu četrus miljonus eiro un izcīnītu Frankfurtes viesu valsts statusu. Gruzīnu stenda izdevējdarbības programmas direktore Tinatina Beriašvili Neatkarīgajai stāstīja, ka viss sācies kā pēkšņa ideja, vīzija dažu gruzīnu intelektuāļu prātos. Ceļš līdz izstādei, sākot no pirmajām sarunām, stiepies vismaz astoņu gadu garumā. Tā laikā Gruzijā notikuši vairāki konkursi gan par stenda koncepciju, gan par dizainu. Tāpat norisinājies liels darbs, lai vācu izdevējus iedrošinātu publicēt gruzīnu autoru darbus. Kādi ir ieguvumi? Gruzīnu autoru grāmatu vācu valodā tagad ir krietni vairāk nekā latviešu autoru darbu. Uz Frankfurti bija atbraukusi liela gruzīnu autoru delegācija - atlases princips - jābūt tulkojumam vācu valodā.

Arno Jundze

Vācieši tiešām uzzināja, kas ir Gruzija, bija pārsteigti par to, ka viņiem ir ne vien rakstnieki, bet arī savs unikāls alfabēts un garšīgs vīns. Mesē to tirgoja, un vīna cenas, uz Vācijas fona nebūt ne mazās, pieauga no dienas uz dienu. Par Gruziju un tās literatūru daudz un plaši ziņoja vācu mediji. Par to runāja. Diezin vai tādu publicitāti būtu iespējams nopirkt par naudu: vairākas izstādes meses paviljonos, oficiālais stends, kultūras programma, gruzīnu virtuve, debates, diskusijas… Šī ir unikāla iespēja veidot valsts tēlu, piesaistīt publikas interesi, kas strādā daudz labāk nekā mākslīgi izveidotas kampaņas. Jāpiebilst, ka uz Frankfurti viesu valsts statusā pošas arī Slovēnija, valsts, kas iedzīvotāju skaita ziņā ir samērāma ar Latviju.

FEJAS UN MOŠĶI. Šī nu ir Frankfurtes tradīcija, ko nedrīkst pārkāpt - literārajiem varoņiem ieeja izstādē ir par brīvu. Šoreiz ceļā vairāk trāpījās dažādas princeses un dievietes, tomēr neesot trūcis arī vampīru un zombiju. Kaut kur drūzmā pavīdēja pat krietnais kareivis Šveiks / Arno Jundze

Latvija mesē

Latvijai pēdējos gados jau ierasti nav jākaunas par savas valsts stendu. Tas arī šoreiz bija līmenī, pateicoties introvertu kampaņai un arī tam, ka vitrīnās varēja izlikt daudz dažādās valodās izdotu grāmatu. Varbūt kādreiz to vairāk būs arī vācu valodā. Līdzās oficiālajam stendam savi stendi bija vairākiem Latvijas poligrāfijas uzņēmumiem, bet Livonia Print reklāma rotāja šā gada Frankfurtes meses ieejas biļetes. Ja vēl izdotos nemēģināt ieviest stendā jaunu kārtību un beigt bērnišķīgo izdevēju šķirošanu, kas no malas reizēm izskatās visai dīvaina - starp citu, no tās cieš autori - situācija būtu teju ideāla. Bet uz to vajadzētu tiekties, jo arī Latvijai būtu pienācis laiks izvirzīt mērķi - izcīnīt viesu valsts statusu pasaules lielākajā grāmatu mesē.

Izklaide

Latviešu postfolkloras grupu “Kaligo” klausītāji, iespējams, jau iepazinuši pēc tādām dziesmām kā “Pērkons veda Saules meitu” un “Es bij’ meita”, bet nu šī apvienība laidusi klajā arī debijas albumu un pie viena izziņojuši tā prezentācijas koncerttūri, kuras laikā ticis iemests skats arī pie kaimiņiem igauņiem.

Svarīgākais