To, ka divreiz vienā upē neiekāpsi, zināja jau senie domātāji. Tomēr starptautiskais grāmatu tirgus Frankfurtē, kas norisinājās no 10. līdz 14. oktobrim, šogad, šķiet, bija mainījies ne tikai kosmētiski. Atšķīrās ne tikai reklāmas saukļi vai stendu krāsojums. Visticamāk, nozīmīgākā grāmatu pasaules mese ir lielāku pārmaiņu priekšā.
Cita zilā sofa
Protams, nekad nevar zināt, vai konservatīvie grāmatniecības nozares pārstāvji pēc kāda eksperimentu brīža neieslēgs atpakaļgaitu, tomēr kustība uz gaišo tāli nenoliedzami notiek. Ja jau pat leģendārā zilā sofa šogad bija pārcelta uz citu vietu un ieguvusi jaunu zilu sofu, tad ko te komentēt. Tā vairs nav vienkārša stendu vai mēbeļu pārstumšana. Nezinu, protams, kur palikusi vecā zilā sofa, bet to droši varētu nodot muzejā, jo televīzijas tiešraižu laikā uz tās sēdējis teju vai viss mūslaiku literatūras zieds. Pārsteidza arī jaunievedums, kas mazās devās bija klātesošs arī iepriekš, proti, Laikmetīgās mākslas izstāde. Nezinu, kāpēc izstādes rīkotāji bija nolēmuši, ka grāmatu mīļotājiem derētu pabaudīt arī laikmetīgo mākslu un tai tika atvēlētas krietnas platības piektajā paviljonā. Diemžēl savā vairumā tika demonstrēta tā laikmetīgās mākslas daļa, kurā komentārs runā vairāk par pašu mākslas faktu (varbūt tāpēc, ka apmeklētāji ir lasītāji?). Bet, protams, var jau arī pakratīties auto simulatorā, sēžot sarkanā Fiat Panda, vai papļāpāt ar mākslīgā intelekta pārstāvjiem, kas no rīta pamodušies sliktā omā un apgalvo skatītājiem, ka ir vienalga, kad nomirt - tūlīt pat vai vēlāk. Tomēr, godīgi sakot, šī jaunā Frankfurtes meses daļa šķita diezgan neobligāta.
Nobelu negaidot
Protams, Frankfurtē netrūka arī klasisko lasījumu, kuros ne vien uzstājās autori, bet kāds kaut ko arī spēlēja un dziedāja, tomēr šogad bija sevišķi daudz debašu par ļoti dažādām tēmām. Tostarp ļoti specifiskām, piemēram, par vācu koloniālisma atstātajām sekām uz Āfrikas tautu literatūru. Te nu pievērsiet uzmanību - Melnā kontinenta un arī arābu konflikta zonas valstu literatūras atbalsts ir jaunais Rietumu grāmatniecības trends, kas iedīgļos startēja jau pērn, un tas nenoliedzami pastiprina konkurenci tulkojumu tirgū. Puslīdz pārtikusī, mierīgā un prognozējami padrūmā Austrumeiropas valstu literatūra jau sen vairs nav nekas eksotisks vai prātus kairinošs. Toties Āfrikā netrūkst pārsteidzošu autoru un arī tādu, kas, ielauzušies Rietumu žargonā, prot izmantot vecās pasaules aizraušanos ar visām šābrīža aktuālajām politkorektajām modes tēmām. Ļoti liela ņemšanās bija ap sociālajiem medijiem. Dažu debašu nosaukumi radīja iespaidu, ka atrodies kādā mūsdienu žurnālistikas forumā, netrūka pat daudzkārtējas obligāto fake news apspriešanas. Politiskais piesitiens Frankfurtē parasti ir diezgan aktuāls, taču šoreiz tas skaļāk par citām reizēm izpaudās elšanā par neprognozējamo vēlētāju domāšanu (Tramps, Eiropas populisti), kas izsitusi no sliedēm ne vienu vien liberālās ideoloģijas fanu. Zviedru akadēmiķu īpatnējo principu izrādīšanas un netīrās veļas publiskās mazgāšanas šovs Frankfurtei bija atņēmis tradicionālās Nobela prēmijas literatūrā laureāta gaidas. Par alternatīvo Nobela prēmiju paši skandināvi diezgan izvairīgi teica, ka neesot jau tik slikti, ja ir vismaz vēl kāda jauna starptautiska prēmija, tomēr kritiskākie, lūdzot neminēt viņus kā izteikuma avotu, diezgan skeptiski piebilda, ka tā esot vistīrākā sabiedrisko attiecību kampaņa, kam maz kopīga ar literatūru. Mēs jau sen to nojautām.
Zvaigznes un manuskripti
Šis gads Frankfurtē bija raksturīgs arī ar to, ka tirgū viesojās diezgan maz Latvijā pazīstamu literatūras zvaigžņu. Meses pirmajās dienās vairākās vietās uzstājās Frederiks Beigbeders, kurš prezentēja savu jaunāko romānu. Jūnass Jūnasons sniedza interviju uz jaunās zilās sofas. Jusi Adlers Olsens uzstājās vairākkārt, bet diemžēl laikā, kad šo rindu autoram bija sarunātas darba tikšanās. Nedēļas nogales karstākā personība, manuprāt, bija Sebastians Ficeks. Vācu krimitrilleru autors stendā divas stundas (!) dalīja autogrāfus - nu velti latviešu lasītājs viņam pievērš tik maz uzmanības, jo Ficeks ir karstais jaunums ne tikai Vācijā. Interesantākais priekšlasījums, kurā izdevās pabūt, manuprāt, bija Slavoja Žižeka grāmatas Ļeņins šodien prezentācija. Kontroversiālais slovēņu domātājs, kuru moderatore nosauca par filosofijas popzvaigzni, spridzināja ne pa jokam, salīdzinot Ļeņinu ar apustuli Pāvilu, turklāt sev raksturīgā manierē - ne jau cildinošā nozīmē. Latviski mazā tirāžā, šķiet, ir izdots kaut kas no viņa darbiem, bet «bīstamākais Rietumeiropas filosofs» būtu pelnījis lielāku mūsu publikas uzmanību. Kopumā pēdējos gados Frankfurtē ar literatūras slavenībām iet viļņveidīgi, kas arī dabiski - ne jau katru gadu var dabūt superzvaigznes, turklāt arī topa autoru statuss ne vienmēr ir ilgmūžīgs. Tas gan nenozīmē, ka mesē nebūtu izcilu grāmatu vai unikālu izdevumu. Mans favorīts šoreiz bija leģendārais un noslēpumainais tā sauktā Voiniča manuskripta faksimilizdevums. Pirms kādiem gadiem neticēju, ka jelkad mūžā izdosies redzēt kaut ko vairāk par dažām bildītēm internetā, bet te nu tas bija - noslēpumainā un izdomātā valodā sarakstītais ar zīmējumiem izraibinātais teksts, kas tapis kaut kad 15. gadsimta sākumā Ziemeļitālijā. Tā autors ir nezināms, bet Voiniča vārdu teksts ieguvis, pateicoties antikvāram, kurš to atklāja. Neskaitāmi speciālisti ir gribējuši manuskriptu atšifrēt, tomēr nevienam tas pagaidām nav izdevies. Varbūt to mākslīgā intelekta laikmetā spēs mašīnas?
Gruzija - viesu valsts
Mēs tiešām varam apskaust mazo Gruziju, kas ir trīsreiz nabadzīgāka par Latviju, ja salīdzina IKP uz vienu iedzīvotāju, bet atļāvās būt tik vieda, lai iztērētu četrus miljonus eiro un izcīnītu Frankfurtes viesu valsts statusu. Gruzīnu stenda izdevējdarbības programmas direktore Tinatina Beriašvili Neatkarīgajai stāstīja, ka viss sācies kā pēkšņa ideja, vīzija dažu gruzīnu intelektuāļu prātos. Ceļš līdz izstādei, sākot no pirmajām sarunām, stiepies vismaz astoņu gadu garumā. Tā laikā Gruzijā notikuši vairāki konkursi gan par stenda koncepciju, gan par dizainu. Tāpat norisinājies liels darbs, lai vācu izdevējus iedrošinātu publicēt gruzīnu autoru darbus. Kādi ir ieguvumi? Gruzīnu autoru grāmatu vācu valodā tagad ir krietni vairāk nekā latviešu autoru darbu. Uz Frankfurti bija atbraukusi liela gruzīnu autoru delegācija - atlases princips - jābūt tulkojumam vācu valodā.
Vācieši tiešām uzzināja, kas ir Gruzija, bija pārsteigti par to, ka viņiem ir ne vien rakstnieki, bet arī savs unikāls alfabēts un garšīgs vīns. Mesē to tirgoja, un vīna cenas, uz Vācijas fona nebūt ne mazās, pieauga no dienas uz dienu. Par Gruziju un tās literatūru daudz un plaši ziņoja vācu mediji. Par to runāja. Diezin vai tādu publicitāti būtu iespējams nopirkt par naudu: vairākas izstādes meses paviljonos, oficiālais stends, kultūras programma, gruzīnu virtuve, debates, diskusijas… Šī ir unikāla iespēja veidot valsts tēlu, piesaistīt publikas interesi, kas strādā daudz labāk nekā mākslīgi izveidotas kampaņas. Jāpiebilst, ka uz Frankfurti viesu valsts statusā pošas arī Slovēnija, valsts, kas iedzīvotāju skaita ziņā ir samērāma ar Latviju.
Latvija mesē
Latvijai pēdējos gados jau ierasti nav jākaunas par savas valsts stendu. Tas arī šoreiz bija līmenī, pateicoties introvertu kampaņai un arī tam, ka vitrīnās varēja izlikt daudz dažādās valodās izdotu grāmatu. Varbūt kādreiz to vairāk būs arī vācu valodā. Līdzās oficiālajam stendam savi stendi bija vairākiem Latvijas poligrāfijas uzņēmumiem, bet Livonia Print reklāma rotāja šā gada Frankfurtes meses ieejas biļetes. Ja vēl izdotos nemēģināt ieviest stendā jaunu kārtību un beigt bērnišķīgo izdevēju šķirošanu, kas no malas reizēm izskatās visai dīvaina - starp citu, no tās cieš autori - situācija būtu teju ideāla. Bet uz to vajadzētu tiekties, jo arī Latvijai būtu pienācis laiks izvirzīt mērķi - izcīnīt viesu valsts statusu pasaules lielākajā grāmatu mesē.
