KULTŪRA: Valdis Atāls. "Elles debesis"

 
ESAM. Valda Atāla jauno grāmatu caurauž apziņa, ka šajā pasaulē neesam nonākuši tāpat vien. Katram savs ceļš ejams, un dzīve reizēm mēdz pārbaudīt nežēlīgi ©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Klusībā turēju īkšķi, lai šī grāmata nonāktu pie lasītājiem. To, ka Valdis Atāls raksta atmiņu grāmatu, zināju, bet dažkārt jau tā mēdz notikt, ka stāsti iesprūst kaut kur izplatījumā starp stāstnieku un papīru. Par laimi, te nu tā ir – Elles debesis.

Kad iepriekšējo reizi ziemā tikāmies un ilgi runājām par pagātnes lietām, Valdis, jau pošoties tālākceļam, pieminēja savu Aivaskas (Ayahuasca) praksē pieredzēto. Viņš domīgi noteica - nezin, kāpēc cilvēki maldīgi iedomājoties, ka elle esot kaut kur zemāk. Patiesībā jau mūs māna - šeit uz zemes ir visīstākā elle, no kuras mums jāmēģina pacelties. Tāpēc jau arī grāmatas nosaukums būšot Elles debesis. Nu kā lai kaut ko tādu negaida?

Publicitātes foto

Tagad, grāmatu atverot, vairāk par nosaukumu, protams, interesēja tās saturs. Jāatzīstas, mani ne sevišķi uzrunā Sibīriju izgājušo un padomju politieslodzīto mēģinājumi literarizēt ieslodzījumā piedzīvoto. Pamats tam ir tik šausminošs, ka nekāda literatūra no tā nevar iznākt. Patiesība ir pārāk briesmīga. Savukārt klasiskākās atmiņu grāmatās nereti sāk runāt kāds no autora neatkarīgs «kolektīvā es fenomens», kas rada tādu kā vispārinājumu vai drīzāk atsvešinājumu. Tas nav mans novērojums vai secinājums. Par to ne bez pamata norādījuši vairāki pētnieki, kuri šai tēmai pievērsušies nopietnāk, izvirzot versiju, ka tas, iespējams, ir kāds psiholoģiskās aizsardzības mehānisms, kas zemapziņas līmenī sargā vēstītāju apziņu pēc pārciestajām briesmīgajām morālajām traumām. Tad, lūk, man šķiet, ka Valda Atāla grāmatā nekādu sienu vai beletrizācijas nav. Bet kas tajā ir?

Stāsta beigās varoņa dzīve nekad vairs nevarēs būt tāda, kāda tā bija

Vispirms šī ir ļoti personiska cilvēcības grāmata. Un šķiet, ka lasītājs to jau ir sajutis. Iznākušas, no tirdzniecības viedokļa, pilnīgā vasaras nelaikā, Elles debesis pakāpeniski kāpj uz augšu grāmatu tirgotavu topos arī bez sevišķas mārketinga artilērijas. Visticamāk, te strādā no mutes mutē reklāmas stratēģija, ko nav iespējams nopirkt par naudu. Tātad lasītāji ir uztvēruši no grāmatā sirds uz sirdi veidoto sarunas formu. Šķiet, pirms tam līdzīgā patiesuma pakāpē uzrunāja Riharda Bargā Plikie rukši, vēl viens atmiņu formāta lasāmgabals, kas, lai arī par citu tēmu, laiku un gluži citā svara kategorijā, guva lielu publikas ievērību.

Šī tātad nav atmiņu dienasgrāmata. Es to sauktu par literāru krellīšu virteni, kas savērta uz grāmatas aukliņas, lai atklātu kāda meklētāja ceļu. Tā ir nelineāra, ar lēcieniem laikā. Varu minēt, ka tas, visticamāk, darīts garīgās higiēnas vārdā, lai nepadarītu esības smagumu šajā grāmatā pārāk nepanesamu un nepiesārņotu ar to lasītāju. Valdis Atāls ir Latvijas Republikā neatzīts padomju laika politieslodzītais, kurš, visticamāk, savu smagās apsūdzības kriminālpantu un gadus lāgerī Labitnangos dabūja kādā no tiem brīžiem, kad politbiroja pasaku jūļi pārējai pasaulei ar dzelzsbetona izteiksmi sejā (atcerieties ārlietu ministru Gromiko?) stāstīja, ka PSRS politieslodzīto neesot, kas arī tika panākts, sēdinot politiskos aiz restēm par dažādiem krimināliem pantiem. Valda Atāla vārdu pa laikam ir izdevīgi pavazāt tiem, kas mīl paklaigāt par čekas stukačiem, kas taču, maitas, to vien darīja, kā stučīja, kamēr īstie vīri kā Atāls (protams, ne jau paši klaigātāji) tika nīdēti cietumos. Tomēr valsts, neraugoties uz runātāju runām, represētā statusu politieslodzītajam Atālam nepiešķir, jo viņu, redz, notiesāja pēc krimināla panta. Arī sarunas par tēmu «mēs cīnījāmies par brīvību» Atāla klātbūtnē nevedas, jo viņš ir fons, uz kura runātāju tā sauktās cīņas izgaismojas nedaudz komiskā gaismā. Ko par to, atskatoties uz sava lāgera epopeju, domā viņš pats? Viens no galvenajiem secinājumiem, izlasot grāmatu, tās autors ir pāraudzis šo dzīves bērnudārza līmeni un turpina augt citās dimensijās.

«Es, lai nenovazātu savu dzīvi un Dvēseli, esmu piedevis. Es gribu iet brīvs. Es negribu nest tādu naida un sāpju kravu savā sirdī. Man ir nozīmīgākas un skaistākas lietas, ar kurām nodarboties. Uzrakstot grāmatu, man likās, ka esmu iemetis miskastē visu pārestību smagumu. Es rakstīju par Dvēseli un Dzejnieka Ceļu. Neviens nevar sevi privatizēt. Man drīz jāatstāj šīs Pasaules Ceļojums, tādēļ ļoti svarīga ir patiesa attieksme pret sevi kā Dvēseli un to, ko tā izvēlas kā vērtību,» tā sacīja Atāls intervijā Neatkarīgai, un prieks, ka viņam ir izdevies izkāpt no apburtā loka, nevelkot līdzi pāridarījumu kalnu.

Skaidrs, ka piedzīvotais sāp, lai ko arī teiktu autors. Tomēr šis tiešām nav terapijas seanss, kurā pacients norunā nost. Tā ir personiskajā pieredzē izdzīvota literatūra, kuras spēks ir nevis literārā kvalifikācija, bet gan patiesums, kas labi notur kopā arī nelīdzenākas vietas. Krellītes uz aukliņas apliecina, ka izturēt tādus elles lokus reizēm ir iespējams arī tāpēc, lai meklētu un, cerams, atrastu dziļākas likumsakarības un būtības. Ļoti lielu lomu grāmatā nospēlē Valda Atāla teksta intonācija un spēja runāt par notikušo ar siltu smaidu. Virkne no grāmatas nodaļām ir tādi viena elpas vilciena pastāsti, kas, baisi un aizraujoši, pārņem lasītāju. Kā māca viens no grāmatas varoņiem, galvenais tos nepārtraukt! Te gan pavisam citā un burtiskā gaismā saproti klasiskās noveles uzbūves teorijā definēto principu - stāsta beigās varoņa dzīve nekad vairs nevarēs būt tāda, kāda tā bija. Dažkārt arī to var attiecināt uz reālo dzīvi. Brīžam par to var pabrīnīties: ar diegiem šūta apsūdzība, smags pants, cietuma un lāgera kriminālā vide - kā to vispār iespējams pārdzīvot, nesajukt prātā un neienīst visu pasauli? Bet izeja ir mīlestībā, kas pirmām kārtām sākas ar sevi pašu.

Grāmatas varonis ir īsts un neizdomāts, viņa dzīves krellītes veras vienotā pavedienā kā tādā neticamā romānā, kaut gan šis ir stāsts par reāli piedzīvoto. Tajā starp rindkopām aizzib ļoti konkrēti cilvēki, fakti un notikumi. Dažus no viņiem pazīst lielākā daļa Latvijas, vēl citi pārcēlušies Aīda valstībā un ieslīguši aizmir-stībā. Dokumentalitātes ziņā Atāla grāmatu varēs lobīt diezgan dažādi - nu kaut vai čekas maisu un vēlēšanu aspektā. Baidos vien, tie, kas šīs tēmas mēģinās cilāt, pat nemēģinās Atālu lasīt. Kāds, kam mazāka dzīves pieredze, varbūt norādīs grāmatu par daudz ezoterisku esam, domājot šo vārdu ne visai apgarotā nozīmē. Manuprāt, lasīt tas netraucē, un autors jau nevienam virsū negāžas. Vienkārši smagās dzīves situācijās reizēm tā neizskaidrojami notiek, domā, ko gribi. Un tad reizēm arī vislielākie ezoterikas nīdēji mēdz vienā mirklī mainīt savus uzskatus. Tas patiesībā nav slikti. Darba gaitā mainās jau arī grāmatas varonis, plosoties savā ellē, kurā pa reizei atspīd arī debesis.

Es diezgan reti iesaku citiem lasīt kādu grāmatu. Gaumes dažādas, un diezin vai iespējama viena grāmata visiem. Par Elles debesīm es tomēr noriskēšu un ieteikšu tās pamēģināt. Kas to zina, kur un kā grāmata trāpīs, tomēr pieļauju, ka šis darbs jau ir sācis dzīvot pats savu dzīvi, un grāmatai būs neparasts un no autora neatkarīgs mūžs.