Par Rebekas Džeimsas romānu "Sieviete spogulī". Vecs nams, rēgs un apsēstības
 
GOTIKAS ELEMENTI. Britu rakstniece Rebeka Džeimsa savā romānā Sieviete spogulī veiksmīgi saplūdinājusi biedējošu spoku stāstu, mīlas kaislības un varoņu skapjos rūpīgi bēdzinātos skeletus. Izrādās, kvēlas jūtas un labie nodomi reizēm var pazudināt ©Publicitātes foto

Pārlūkojot vasaras romānu piedāvājumu, skatiens apstājās arī pie šā – Rebekas Džeimsas darba Sieviete spogulī.

Lai gan uz grāmatas ceturtā vāka teikts, ka Bristolē dzīvojošā rakstniece ir astoņu darbu autore, Latvijā viņa ir jaunpienācēja, turklāt arī pietiekami noslēpumaina dāma, par kuru visai maz kas zināms. Visticamāk, viņa izmanto pseidonīmu, jo šī Rebecca James pavisam noteikti nav «topošā austrāliešu Roulinga», bet gan britu autore, kura pirms tam publicējusies arī kā Victoria Fox. Kāds ir īstais rakstnieces uzvārds, prasiet viņai pašai, ja vien zināt, kur satikt. Šķiet, ka apgādā Kontinents izdotā grāmata, ko raiti tulkojusi Dina Kārkliņa, ir pirmā latviešu valodā.

Publicitātes foto

Sieviete uz vāka

Romānu paņemot, gribējās saprast divas lietas: kāpēc tas ir pasaulē lasītāju gribēts dižpārdoklis, kam pareģo spožu nākotni; ko vēl jaunu var izdomāt nebeidzamo romānu virtenē, kas sākas ar vārdu sieviete (arī oriģinālā The Woman in the Mirror).

Vēl pavisam nesen dāmas sociālajos tīklos diskutēja par to, vai esot sieviešu un vīriešu literatūra, pamatā noliedzot šāda dalījuma esamību. Tas notika uz grūti nepamanāmā fona grāmatniecībā, kas liecina, ka pēdējos gados šajā jomā globālais modes trends ir likt romāna nosaukumā vārdu sieviete vai arī meitene. Turklāt šie darbi kļūst par dižpārdokļiem, pateicoties tieši pircēju - sieviešu dēļ. Lai nu dāmas strīdas, cik grib, par visu romānu ģenderisko vienlīdzību, arī šis pavisam noteikti vairāk ir sieviešu romāns, vīrieši, tā lasītāji, noteikti būs mazākumā. Sieviešu romāns kaut vai tāpēc, ka varoņi vīrieši tajā parādās kā tāds ar cirvi tēsts shematisks pielikums, kas ieturēts feministiskos rāmjos no sērijas, ko mēs, sievietes, par jums domājam. Savukārt starp varonēm netrūkst ne dzelzs lēdiju ar čuguna iekšām, ne arī sirdsšķīstu kaislību un mīlas liesmu. Romāna varones un arī galvenā mērķauditorija, protams, ir sievietes. Un iespējams - Džeinas Eiras cienītājas, kam tīk detalizēti un nesteidzīgi notikumu apraksti.

Pagātne un mūsdienas

Par labu grāmatai jāteic, šis gan ir, gan tomēr nav klasisku shēmu romāns. Visdrīzāk Rebeka Džeimsa ir meklējusi un arī atradusi veidu, kā rotaļāties ar štampiem, lai radītu ko savu, un turklāt dara to pietiekami intriģējoši. Darbs sākas ar senu un baisu noziegumu. 1806. gadā Kornvolā no kādas mājas pie kraujas klints malā vietējais aristokrāts de Grejs izdzīvo tā saimnieci, vispirms to apkrāpjot un solot savu mīlestību, tad pasludinot viņu par raganu un uzlaižot virsū trakojošu pūli. De Greja kungs grib šeit uzcelt savu sapņu namu, bet zemniece namsaimniece viņam traucē. (Lasot radās jautājums - vai tiešām 1806. gadā vēl kāds vajāja raganas, bet lai nu būtu.) Pūļa triekta, Mērija Ketrīna Sineta noslīcinās jūrā, sagādājot ne mazums problēmu 20. gadsimta vidū un mūsdienās dzīvojošajiem de Greju pēctečiem un visiem tiem ne de Greju dzimtas pārstāvjiem, kas ar viņiem saskaras. Jūs teiksiet - šī taču ir Anglija, spoku paradīze, skaidrs, ka jūsu priekšā vēl viens gotiskais romāns, klasisks šausmu stāsts par to, kā pagātnes grēki gāžas pār pēcteču galvām, noraujot ne vienu vien no tām. Tomēr rakstniece Rebeka Džeimsa, šķiet, ne bez pamata vadījusies no domas - kuru gan mūsdienās interesēs lasīt vēl vienu klasisku gotisko romānu par vecas muižas spoku?

Autore tāpēc atkāpjas no banālajām gotikas shēmām un drīzāk raksta romānu par apsēstībām, vainas apziņu, netīru sirdsapziņu un mīlestību, kurā ievijas pa šausmu elementam. Romānā sapītas vairākas sižetiskās līnijas, varones dzīvo dažādos laikos. Ar mūsdienām saistītajās nodaļās Amerikā dzīvojošā veiksmīgā galeriste Rebeka pēkšņi uzzina, ka Anglijā, kaut kur ellē ratā Kornvolā kļuvusi par milzīga īpašuma mantinieci. Vienpate Rebeka, kas pēc mīļotā vīrieša nāves terora akta rezultātā ir kļuvusi par tādu kā vagaru brunčos un self made woman, kura remdē sāpes un vientulību galeriju biznesā, bērnībā tikusi adoptēta. Lai gan viņas jaunā galerija ir lielu panākumu priekšā, sieviete nolemj doties uz Angliju, lai sev ierastā manierē personiski nokārtotu formalitātes, apskatītu mantojumu un beidzot uzzinātu kaut ko par savu izcelšanos. Protams, rodas jautājums, vai tik loģiska dāma tā rīkotos brīdī, kad uz spēles likta viņas karjera, bet dāmu loģika ir neizdibināma. Rebeka visu pamet un dodas pretim nezināmajam.

Mīla un neprāts

Otra lielā līnija, saistīta ar Elisu Milleri, romāna galveno varoni, norisinās Otrā pasaules kara un pēckara Londonā un tad Kornvolā. Jaunā dāma, divdesmitgadniece, kura paguvusi piedzīvot daudz nepatīkama - sakaru ar skolotāju, grūtniecību, spontāno abortu, netīšu slepkavību internātskolas baseinā, mīļotā nāvi kaut kur frontē un izraidīšanu no ģimenes, sāk strādāt par guvernanti Vinterbornu namā. Tajā, protams, dzīvo karā sakropļotais kapteinis Džonatans de Grejs, viņa divi dīvainie bērni, ķēkša un šoferis. Šajā romāna līnijā lasītājas pa pilnam dabūs izbaudīt sirdi plosošo apsēstību, kas tiek solīta uz ceturtā vāka. Elisa iemīlas bērnos, iemīlas de Grejā un nolemj, ka viņai jāieņem Džonatana mirušās sievas vieta. Pats Džonatans, protams, ir pilnīgs shematisks pē. Frontē apdedzis, skarbais kara un privātās dzīves cirsto rētu nomākts vecis, monarhs savā namā. Viņam atliek tikai uzrūkt, lai viss notiktu tā, kā to vēlas saimnieks, kuru visi godbijīgi dēvē par kapteini.

Protams, ka Vinterbornu nams ir dīvains: te notiek nesaprotamas lietas. Konstance ir mēnessērdzīga. Un vispār dvīņi var šķist mazliet ķerti. Viņi runā par kaut kādu noslēpumainu sievieti, kuras namā it kā nav un kurai šeit arī nevajadzētu būt. Pie sienas piekārtā gleznā redzamajai mājai lodziņš brīžiem ir ciet un brīžiem atkal pavērts. Tajā attēlotā meitene klīst tad pa pagalmu, tad pa istabu, tad varbūt arī pa Vinterbornu namu. Parasti uzgleznoti personāži tā neuzvedas. Tad ir vēl kāds nesaprotams spogulis, no kura visi mājinieki baidās, tāpēc noslēpj kaut kur pagrabā līdz Milleres jaunkundzes atbraukšanai. Tas esot piederējis Džonatana sievai. Kaut kur tepat viņa ir arī pakārusies, atstājot kapteini atraitņos, bet ienīstos bērnus bāreņos. Kaut kur tepat prātā sajukusi un no kraujas nolēkusi nabaga iepriekšējā guvernante. Iespējams, ka to izprovocējuši eņģelīšiem līdzīgie dvīņi, kas reizēm uzvedas kā sātana iemiesojums. Bet kurš gan par bērniņiem var domāt ko ļaunu? Elisai Millerei par biedējošajiem signāliem tomēr nav lielas rūpes. Viņa ir iemīlējusies šajā vietā un Džonatanā, sapņo kļūt par viņa sievu. Šī romāna daļa, neraugoties uz visumā triviālo loģiku - naivā čiepiņa ieradusies svešā namā un ģimenē, lai vienā mirklī nolemtu, ka pievāks sev gan briesmīgo vīrieti, gan biedējošo namu, gan eņģelīšiem līdzīgos bērnus, gan ķēvi stallī -, ir sirsnīgi un iejūtīgi uzrakstīta. Labākā daļa romānā, un romantiski tendētām lasītājām tā noteikti patiks.

Spoku nams

Īpašs tēls ir Vinterbornu nams. Tas gan, visticamāk, adaptēts no vecajiem labajiem spoku stāstiem. Nama durvis mēdz pašas aizslēgties, ir telpas, kurās nevienam nav ļauts ieiet, drūms, tumšs, nolaists un nemīlīgs, bet vienlaikus tas celts ar vērienu un iespaidīgs. Vinterbornu nams pamazām pārņem visus tā iemītniekus, kontrolē un izsmalcināti saindē viņu dzīves, jo nama īstā saimniece izrādās noslīcinātā ragana Mērija Ketrīna Sineta. Viņa kā jau atriebīgi noskaņota alfa mātīte no paralēlās pasaules ar īpašu izsmalcinātu ļaunumu vēršas pret te mītošām sievietēm. Nē, viņa nestaigā naktī pa gaiteņiem, kauliņiem žvadzot, bet rīkojas rafinēti, ar nežēlīgu baudu. Nams valda pār tā iemītnieku dvēselēm, manipulē ar tām, vajadzības gadījumā bez žēlastības iedzenot kapā tās sievietes, kuras namam kļuvušas liekas.

Protams, ka mūsdienu varone Rebeka noskaidro savas izcelšanās noslēpumu, baisās Vinterbornu nama mistērijas (noslēpumu atslēga mapīšu un vēstuļu formā atnāk pie viņas pašas vajadzīgajā brīdī, īpaši neiespringstot) un atdod Mērijai Ketrīnai Sinetai viņas nolādēto spoguli. Protams, ka arī Rebeku mēģina noslepkavot. To mēģina panākt bijušais mīļākais - no Amerikas atbraukušais miljonārs uzņēmējs, kam viņas mantojuma pārdošana varētu kļūt par glābiņu no bankrota. Tikpat dabiski, ka slīkstošo Rebeku pēdējā brīdī izglābj nejaukais varonis, vietējais lauku vīrs, kuram, kāda sagadīšanās, izrādās, arī ir dziļas rētas dvēselē. Viņš, saprotams, pēkšņi pārtop par Rebekas sapņu princi. Abi droši vien dzīvos pārveidotajā Vinterbornā ilgi un laimīgi, ja vien ne uzmācīgā Mērija Katrīna Sineta, kura romāna pēdējā lapaspusē, mirkli pirms ierausties atpakaļ gleznā, pasaka, ka māja mūžīgi piederēs viņai. Tikpat labi romāna nosaukums varētu būt Sieviete gleznā.

Gala slēdziens

Vērīgākas lasītājas no iepriekš rakstītā iespējams jau ir sapratušas, ka šī ir īstā grāmata, ko var lasīt pludmalē vai vēsā istabā, glābjoties no šīs vasaras tveices. Rebekas Džeimsas romāns diezin vai kādu pārsteigs ar asinis stindzinošām vai cirvja tiešumā tēstām ainām. Palēns, aprakstošs, ar izjūtu rakstīts, šis varētu būt gardumiņš lasītājām, kam patīk nepārcukurotas mežģīnītes, noskaņa, fantāziju rosinoša gotiskā elementa klātbūtne, tumši noslēpumi, kuri jāatklāj, un vecās labās Anglijas specifiskā lauku vide, kura latviešu lasītājām automātiski uzbur ainiņu no Midsomeras slepkavībām. Starp citu, no Amerikas atbraukušo varoni nespēj nobiedēt pat tajā vietumis valdošais kūts aromāts! Romāna struktūra ir pietiekami sarežģīta, tas ir ceļojums pa laikmetiem un samežģītiem likteņa līkločiem, savā ziņā stāsts par lielas un pieviltas mīlestības postošo dabu. Tas viss 440 lapaspusēs - sirsnīga dēka nedēļas nogalei vasarnīcā.

Tiem, kam aizdomas rada nepārprotamais žanru kokteilis, kas samiksēts šajā romānā, gribu piebilst, ka jau sen ir pagājis laiks, kad bija iespējams uzrakstīt tīru mantu. Klasisku šausmenīšu cienītājiem teksts varētu šķist pārāk mīlīgs. Tomēr stāstu un sižetu pasaulē nemaz nav tik daudz, un, lai neatražotu vecus štampus, ir jāmeklē jauni ceļi. Skaidrs, ka arī šo jauno ceļu tikpat kā nav, tāpēc likumsakarīgas ir rakstnieku rotaļas ar jau zināmiem klucīšiem. Rebekai Džeimsai tas izdevies visnotaļ pārliecinoši un savā manierē. Šis ir sieviešu romāns, kurš atšķiras no sieviešu romānu meinstrīma. Te arī atbilde uz jautājumu, kāpēc The Woman in the Mirror piesaista uzmanību un kāpēc šis ir darbs, par kuru interesējas daudzās valstīs.