GRĀMATA: Dievnami Jēkabpils un Aizkraukles pusē
 
DĀRGUMI. Svētais Juris uzveic pūķi 18. gadsimta mākslinieka gleznā, kas reiz rotājusi Elkšņu baznīcu, bet tagad glabājas Rundālē. Šā darba reprodukcija ir tikai viena no Mārītes Putniņas grāmatā Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajos Aizkraukles un Jēkabpils rajonos aplūkojamajām vērtībām ©Attēls no grāmatas Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajos Aizkraukles un Jēkabpils rajonos

Apgāda Neputns enciklopēdiskajā sērijā Mākslas pieminekļi Latvijā izdota Mārītes Putniņas grāmata Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajos Aizkraukles un Jēkabpils rajonos.

Tas nozīmē, kā šīs sērijas cienītājiem laiks doties uz grāmatnīcām un papildināt savu kolekciju, kurā vajadzētu būt vismaz jau septiņām grāmatām, aptverot Valmieras, Rīgas, Zemgales, Daugavpils, Preiļu, Krāslavas un Rēzeknes puses dievnamus. Jāatgādina, ka sērija aptver sakrālās mākslas mantojumu bijušo rajonu ietvaros. Tās nav kādas nostalģiskas ilgas pēc PSRS, bet gan vēstures loģika, kas izriet no nepieciešamības vēstīt par dievnamiem skarbo pusgadsimtu padomju laikā. Jāpiebilst arī, ka sadrumstalotā un nepārdomātā zemes reforma nav labākais, kas ar Latviju noticis pēc neatkarības atjaunošanas.

Visi sērijas darbi uzrunā divas auditorijas. Pirmā ir tā, kam tas nepieciešams: dažādu jomu speciālisti, interesenti, pētnieki, mākslas cienītāji un kultūrtūristi. Te, starp citu, ne pavisam nav jābūt arhitektūras ekspertam. Zinu, ka, izmantojot grāmatas, ļaudis vasarās plāno savas brīvdienas - sastāda iespējamos ekskursiju maršrutus, ar auto apceļojot valsti. Otra liela grupa ir cilvēki, kas dzimuši grāmatās aprakstītajās vietās. Tās ir viņu baznīcas, tā ir viņu vēsture, bieži vien ļoti personiska, saistīta ar dzīves lielajiem ritiem: kristībām, laulībām, bērēm.

Publicitātes foto

Šī tātad ir grāmata par bijušajiem Aizkraukles (Stučkas) un Jēkabpils rajoniem. Neesmu eksperts, nevaru novērtēt, vai Mārītes Putniņas pētījumā ir precīzi atspoguļots, tomēr grāmata nenoliedzami rosina aizbraukt un apskatīties baronu un hercoga Jēkaba atstāto mantojumu. Darba priekšrocība ir arī tā, ka autore apzinājusi ne vien tos sakrālās mākslas paraugus, kas dievnamos ir šodien. Interesanti ir, piemēram, Elkšņu luteriskās baznīcas rotājumu elementi - koka skulptūra Kristus augšāmcelšanās, kanceles cilnis Svētais vakarēdiens un glezna Svētais Juris, kas laikmetu griežos nonākuši Rundāles pils muzejā.

Grāmatas fotomateriāls arī ir stāsts stāstā, kas atklāj dievnamu pagātni un to šodienu. Kāda draudze ir veiksmīga, baznīca atjaunota, kādai citai nepieciešams laimes lācis, lai glābtu to, kas vēl glābjams. Un te nu laikam vainojams ne tikai 50 oficiālās bezdievības gadu atstātais mantojums. Vēl kādā baznīcā attēlā redzami veci kinoteātra krēsli, kas ienes jaunu kolorītu sakrālās arhitektūras dizaina elementos. Lasot grāmatu, daudz jādomā arī par vācu baronu atstāto mantojumu. Gan par latviešu un vācu attiecībām, rūpīgi kultivētajiem septiņiem verdzības gadsimtiem, gan par atsevišķu personību spēju radīt ko tādu, ko nespēj nodeldēt nedz gadsimti, nedz neskaitāmas paaudzes un laikmetu grieži. Savā ziņā tas ir stāsts arī par to, ko cītīgi negribam redzēt - zeme un vietas paliek, bet valstis, tautas un valodas reizēm pazūd.