Par romānu "Es – slepkava": Salds kumosiņš trilleru biezoknī
Nedaudz pārfrāzējot Astridas Lindgrēnes stāsta varoni Karlsonu – šorudenburlaklasāmgabalu frontē valda diezgan liela garlaicība.
Tulkotie autori ir maz pazīstami, pamatā mīcās žanra klasiķu pēdās un dara to iepriekš paredzami. Vienvārdsakot, nekā svaiga un aizraujoša.
Godīgi atzīšos, ka arī sarkanām kedām rotātais maz ko izsakošā Sebastiana Ficeka (Sebastian Fitzek) romāna Es - slepkava vāks vismaz pirmajā brīdī neko daudz nesolīja. Nu un, ka psiholoģiskais trilleris? Tagad jau par tādiem dēvē pat sieviešu rakstnieču opusus sieviešu žurnālu stilā, tik naivus, ka tiešām grūti saprast, kāpēc, tos lasot, kādam būtu jādrebinās. Tad vēl kaut kāds vācu rakstnieks…
Šoreiz, par laimi, biju maldījies, romāns tiešām ir vienā elpas vilcienā izraujams! Sebastians Ficeks tajā savij tādus virpuļus un mezglus, ka atliek vien apbrīnot, kā viņš to visu spēj izdomāt, - spriedze un aizrautīga lasīšana garantēta. Esmu pārliecināts, ja paši vācieši nebūtu knauzeri un, pamācoties no ziemeļniekiem, iepakotu Sebastianu Ficeku kaut vai tā, kā norvēģi savu superzvaigzni Jū Nesbē, viņa romānu kopējā tirāža jau sen nebūtu divpadsmit miljonu eksemplāru. Tā sasniegtu vismaz piecdesmit miljonu atzīmi.
Latvijā absolūti nezināmais Sebastians Ficeks manu lasītāja uzmanību nopirka tikpat viegli kā kucēna draudzību gabaliņš šokolādes. Tiesa gan, pirmās pāris lappuses - nekas sevišķs. Pazīstams advokāts dodas uz jocīgu izsaukumu, nomaļu un ļautiņu pamestu graustu rajonu. Aicinātāja ir viņa kādreizējā zaķenīte, kaut kāda jancīga medmāsa. Sakiet, kurš sevi cienošs advokāts guļ ar medmāsām? Pa vidu šai putrai maisās vecais tētis, kam trūkst dēla uzmanības. Arī pats Roberts Šterns nepārprotami pārcietis savā dzīvē kaut ko smagu. Jums jāpiekrīt, ka pēc līdzīgas shēmas sākas ne viens vien romāns. Taču tikšanās vietā ierodas viņa eksdraudzene Karīna ar zagtu ātrās palīdzības vāģi, kurā sēž pacients un advokāta topošais klients - desmit gadu vecs puika ar smadzeņu audzēju. Mazais Simons paziņo, ka meklē jurista aizstāvību, jo viņš paveicis slepkavību. Ja gribam būt konkrēti, nožmiedzis kaut kādu tēvaini ar cirvi. Trakākais puikas stāstā ir tas, ka slepkavība notikusi pirms piecpadsmit gadiem, bet Simonam ir tikai desmit!
Varētu teikt - nabaga zēns, smaga diagnoze! Puikam, kurš slimības dēļ tuvu nāvei, ir laba fantāzija. Bet nekā! Notiek neticamais. Mazais Simons pārliecinoši norāda uz vietu, kur notikusi slepkavība, un tur upuris arī atrodas - tagad jau skelets ar cirvja iedragātu galvaskausu. Izrādās, ka dīvainās lietas ar Karīnas pacientu sākušās pēc tam, kad puika izgājis regresīvās hipnozes seansu. Pēc tās Simons sācis atcerēties, kā kaut kad pirms savas dzimšanas slepkavojis cilvēkus. Vai tiešām pļāpas par reinkarnāciju un dvēseļu pārmiesošanos ir guvušas kādu baisu apstiprinājumu?
Jūs domājat, turpinājumā sekos paranormāli brīnumi X failu garā? Lika pagaidīt! Ficeks turpina vērpt intrigu kā tāda trikotāžas kombināta vērpšanas iekārta. Atklājas aizvien jauni līķi, protams, ka arī šīs slepkavības pirms savas piedzimšanas it kā pastrādājis Simons. Uzdarbojas pretīgu pedofilu varza, kam, protams, nav nekā svēta. Ir kāds advokātam pateicīgs bijušais klients, brutāls kā ķieģelis. Tad vēl Robertu Šternu sāk šantažēt noslēpumaina persona, liekot noprast, ka viņa drīz pēc dzemdībām mirušais dēls (rezultātā izjukusi advokāta ģimenes dzīve) varbūt nemaz nav miris, bet gan ticis nolaupīts. Par romāna finālu neteikšu neko. Vien to, ka tas nav tāds, kādu varētu iedomāties. Tāpēc nebojājiet lasīšanas intrigu un atstājiet finālu beigām. Katrā ziņā, izlasot šo, pirmā emocija bija - gribu vēl.
Tiešām ceru, ka izdevējs, apgāds Kontinents, un tulkotāja Dina Kārkliņa šim vācu rakstniekam pievērsīsies arī turpmāk, jo sešpadsmit romānu autors Sebastians Ficeks nudien ir tā vērts. Manuprāt, viņš pretendē ne tikai uz tādu lokāla vācu trillera zvaigznes statusu. Arī, papētot atsauksmes par viņa darbiem, tās ir pārsteidzoši labas. Lasītāji par Es - slepkava (oriģinālā Das Kind, angļu versijā The Child) liek lielākoties četras zvaigznes no piecām iespējamām, savās atsauksmēs dažādās valodās bieži lietojot vārdu pārsteidzošs.
Būtībā vienīgā publikas iebilde ir pret žanra apzīmējumu psiholoģiskais trilleris. Vērtētāji vērīgi norāda, ka tas ir drīzāk tāds krimiķa un trillera mikslis un tālab lasīt to esot jo īpaši aizraujoši - neesot iespējams atrauties ne uz mirkli. Jāteic, ka nekā pārsteidzoša vai ļoti pārspīlēta šajos izteikumos nav. Romāns un tā autors tiešām ir populārs ne tikai Vācijā, bet arī angliski lasošajās valstīs, Krievijā, Spānijā un citur, kopumā nu jau vairāk nekā trīsdesmit valstīs. Savulaik tas ticis pat ekranizēts kaut kādā maz saprotamā vācu kino kopražojuma versijā, uz kuru filmas producenti, šķiet, likuši diezgan lielas cerības, Roberta Šterna lomā uzaicinot kādreizējo Holivudas zvaigzni Ēriku Robertsu. Tomēr skatītāji un kritiķi romāna ekrāna versiju raksturojuši diezgan lakoniski - izcila filmas ideja, bet viss pārējais… draņķīgi!
Publicitātes foto
Kālab skatīties viduvēju filmu? Tagad pieejams lielisks vizuāli krāšņa, azartiska un biedējoša romāna tulkojums darbam, kas amerikāņiem piedēvētajā trillera žanrā ienes diezgan iespaidīgu vācisku tumšu rozīnīti. Sebastians Ficeks šā rudens trilleru piedāvājumā tiešām ir tikpat košs kā sarkanās kedas uz viņa romāna vāka zilpelēkā fona. Ja arī Es - slepkava negozējas Latvijas pārdotāko grāmatu topu pirmajā desmitniekā, tad vienīgi tāpēc, ka Sebastianu Ficeku Latvijā nepazīst.