Tiem, kas lasa trillerus, detektīvus un tamlīdzīgu izklaidējošu spriedzes literatūru, jāatzīst – pēc Dena Brauna Da Vinči koda grāmatu pasaulē iestājies zināms atslābums. Dažādi kodi, noslēpumi, templieši un masoni ir burtiski pārpludinājuši literatūru.
Tomēr, lai cik profesionāli rakstītu šo darbu autori, tāda psihoze, kāda valdīja tobrīd, kad visi aizgrābti sekoja Lengdona kunga piedzīvojumiem, nemaz tik bieži nav sastopama, jo ne jau katrai grāmatai PR kampaņu veido Vatikāns. Kamēr pasaule ir sastingusi Dena Brauna romāna The Lost Symbol gaidās, latviešiem tiek piedāvāts vēl kāds noslēpumains kods – Šekspīra kods. Uzreiz jābrīdina lasītāji, ka te aprakstītās sazvērestības grāmatas autore Virdžīnija M. Fellouza (un ne jau viņa vien) uzskata par patiesi reālām. Līķu straumes un dažādi action no grāmatas lapām neplūst – drīzāk jārunā par savdabīgi alternatīvu literatūras un britu kultūras vēsturi, kas varētu izrādīsies patiesāka, nekā šķiet pirmajā acu uzmetienā.
Karalienes jaunavas vecākais dēls
Virdžīnijas M. Fellouzas pētījums vēsta par Frānsisu Bēkonu (1561–1626), visnotaļ noslēpumainu personu Eiropas vēsturē un kultūrā, ap kura izcelsmi, dzīvi un arī nāvi ir savīts tik daudz leģendu, ka pietiktu desmit Da Vinči kodiem. Rakstnieces versijā Frānsiss Bēkons ir cilvēks, kas radījis visas Šekspīra lugas un sonetus, atstājot tajos šifrētu vēstījumu, kurā atklāj savas dzīves patieso gaitu un iemeslus, kāpēc viņš nav varējis parakstīt Hamletu vai Karali Līru ar savu īsto vārdu. Un ticiet, iemesls ir patiesi iespaidīgs, jo Frānsiss Bēkons bijis vecākais karalienes jaunavas Elizabetes dēls, faktiskais britu impērijas troņmantnieks, ģēnijs, kurš savas karaliskās izcelšanās dēļ visu mūžu staigājis pa naža asmeni. Tieši viņa māmuļas sabiedrisko attiecību kampaņa, kas uzturēja karalienes tikumīgās jaunavas tēlu, apvienojumā ar 16. un 17. gadsimta mijas aristokrātijas paradumiem nepieļāva slepenā troņmantnieka Bēkona knakstīšanos ap dzeju, dramaturģiju, teātri un citām daiļajām mākslām kā zemām, pagrimušām un izlaidīgām. Leģenda vēsta, ka 1626. gadā izcilajam zinātniekam, dzejniekam un domātājam šī situācija bija tik tālu apnikusi, ka viņš, iedzerot kādu opiātu, inscenēja savu nāvi un pēc bērēm slepus atstāja Angliju, mūža nogali pavadot Eiropā un veicot tur kādu īpašu masonu ložas misiju.
Slepenais šifrs
19. gadsimtā kāds Detroitas apkārtnes dakteris Orvils Ouens, braukājot garos ceļus pie saviem pacientiem, īsināja laiku, mācoties no galvas Šekspīra lugas. Ārsts bija apdāvināts un drīz vien tās perfekti pārzināja, brīvajos brīžos demonstrējot savu erudīciju draugu lokā. Detroitas apkārtnes džentlmeņu iecienītā spēlīte bija tāda, ka viņi sauca vienu Šekspīra darba rindu, bet Ouena kungs pēc atmiņas nākamo vai iepriekšējo. Nevainīgā spēlīte ārstu drīz vien noveda pie kāda negaidīta atklājuma. Proti, gandrīz visos Šekspīra darbos atrodamas kādas šķietami dīvainas, ārpus konteksta esošas rindas. Vēl dīvaināks likās apstāklis, ka sastopamas arī rindas, kas nezin kāpēc atkārtojas vairākos darbos. Īpaši Ouenu samulsināja citāts no Jautrajām vindzorietēm par to, kā "Kupidons šo graustu jūrā sūta". Ziņkārības dzīts, ārsts sāka izrakstīt visus ar jūrniecību saistītos Šekspīra tekstus un sev par pārsteigumu secināja, ka tie veido Elizabetes laika britu flotes uzvaras aprakstu pār spāņu Neuzvaramo armādu. Ar to arī maisam gals bija vaļā. Ouenam pieslēdzās citi pētnieki. Pamazām, pamazām, par pamatu ņemot Frānsisa Bēkona publicēto Šekspīra darbu pirmizdevumu, tajos atrodamos dubultos poligrāfiskos šriftus, neloģiskos kursivējumus un ārpus konteksta esošos teksta fragmentus, tika uzlauzts Frānsisa Bēkona radītais šifrs (vai vismaz tā vieglākā daļa), kas Šekspīra lugās slepus izklāsta Bēkona patieso dzīves stāstu un daudzas intriģējošas epizodes no Elizabetes laika galma dzīves.
Muļķīgais Vils Šekspers
Virdžīnijas M. Fellouzas grāmatas kvalitāte slēpjas apstāklī, ka viņa ļoti prasmīgi un vienkāršiem vārdiem izstāsta visnotaļ sarežģītu sazvērestības teoriju, viegli un saprotami tiekot galā gan ar pietiekami sarežģītām Bēkona šifra teorijām, gan dižā stretfordieša dzīves ainām. Loģiskais jautājums, kas tad īsti bija Šekspīrs, ja Šekspīra darbu autors ir Bēkons, tiek atbildēts tikpat viegli un vienkārši kā Bulgakova romāna jautājums par Annušku no Dārzu ielas. Šekspīrs jeb, kā viņš grāmatā konsekventi tiek dēvēts, Vils Šekspers patiesībā bijis muļķīgs, bet godkārīgs aktieris – reāla persona, kuras vārdu Bēkons izmantoja kā piesegu savu literāro talantu realizācijai. Interesanti, ka Vils Šekspers esot saņēmis visus ienākumus par publicētajiem Bēkona sacerējumiem, kas ļāvis viņam itin labi un mierīgi dzīvot līdz brīdim, kad karaliene Elizabete, turot aizdomās Bēkonu par troņmantniekam nepiedienīgu uzvedību, nolēmusi veikt izmeklēšanu, vai Vila Šekspera autorība nav fiktīva. Sākotnēji Šekspers pat esot draudējis Bēkona draugiem, ka atklāšot patiesību, tomēr meita viņu pārliecinājusi, ka tādā gadījumā viņš pats nonākšot aiz restēm par savu blēdību – Vils Šekspers galu galā uz laiku no Anglijas aizbēdzis. Virdžīnija M. Fellouza ir lieliska ar to, ka atklāj Šekspīra iespējamās falsifikācijas teorijas līdz pašiem pamatiem, sniedzot īstas vai šķietamas atbildes uz daudziem jautājumiem, par kuriem šeit Latvijā mēdza runāt, bet runātājiem, manuprāt, īstas pārliecības nebija. Iemeslu apšaubīt Šekspīra autorību tomēr dod ne vien viņa laika intelektuāļu vīpsnas par muļķīgo un alkatīgo Vilu Šeksperu, bet arī apstāklis, ka Šekspīrs dzimis provinciālā pilsētelē, kuras iedzīvotāji tolaik runājuši briesmīgā angļu dialektā, bijuši analfabēti un nevienos dokumentos nav izdevies atrast apstiprinājumu tam, ka mazais Vils vispār gājis skolā, kurā, starp citu, neesot bijusi pat neviena gramatikas grāmata. Jautājums, kā šāds pusanalfabēts spējis reformēt angļu literāro valodu, ir pietiekami nopietns un līdz mūsdienām neatbildēts.
Pēcvārds
Negribu aģitēt ne par, ne pret šo grāmatu, tomēr nevar neatzīt, ka Virdžīnijas M. Fellouzas izklāstītā sazvērestības teorija ir pietiekami aizraujoša un spoža. Vai Latvijas lasītājiem tā ies pie sirds? Ja paturam atmiņā, kā pirms deviņiem gadiem ar "dakšām un izkaptīm" tika sagaidīts pietiekami elegantais un ar loģiku apveltītais miertiesneša Jāņa Zariņa pētījums Kas bija "Mērnieku laiku" un "Izjuriešu" autors, tad interesanti, vai būs kādas reakcijas uz Virdžīnijas M. Fellouzas darbu. Ja pieminam Zariņu, tad diemžēl iesīkstējuši stereotipi un nevajadzīgs kultūrpatriotisms tolaik neļāva paraudzīties uz viņa teoriju ar vēsu pētniecisku skatienu. Šekspīrs, Bēkons un britu salas savukārt ir pietiekami tālu no latviskās kultūrtelpas. Vai tas ko mainīs?