KULTŪRA: Pasaka par liktenīgo sievieti un grāmatvedi

Ilgi tomēr nebija jāgaida. Meitene ar pulksteni sirds vietā kādu laiku ir pieejama mūsu grāmatnīcās, romāns vienubrīd īsi uzzibēja arī pārdotāko grāmatu topu sarakstos, tomēr, manuprāt, šis darbs ir pelnījis maķenīt lielāku uzmanību. Protams, ja kādam nepieciešamas ļoti precīzas koordinātas – tas nudien nav nekāds augstās literatūras paraugs, bet gan laba izklaide, nedaudz pabriesmīga brīnumu pasaka pieaugušajiem, kas izceļas uz līdzīgu darbu fona tāpēc, ka tā, izmantojot klasiskus elementus: panaivu galveno varoni, liktenīgo sievieti un bandītu – rīkļurāvēju, uzrakstīta jaunā un mūsdienīgā manierē žanrā, kurā izdomāt ko jaunu kļūst jo dienas, jo grūtāk. Kā rāda internetā pieejamā statistika par Meitene ar pulksteni sirds vietā, vairāk nekā astoņdesmit procenti lasītāju to vērtē pietiekami atzinīgi (trīs līdz piecas zvaigznītes). Pārējie, acīmredzot klasiskākas mantas cienītāji, uzskata romānu par garlaicīgu neveiksmi, apsūdzot to žanra likumu pārkāpumos.

Palasīju kritiķu viedokli – viņiem var piekrist par vairākām lietām. Jā, galvenais varonis savos četrdesmit ir gandrīz tikpat naivs un stulbs kā koledžas laikā, jā, ir palēns un šķietami neobligāts ievads, kurā nav līķu kaudzes un vispār maz spraigas darbības. Tomēr ne jau velti Pītera Svonsona fani viņu dēvē par jauno Alfredu Hičkoku, salīdzinot rakstnieku ar trillera žanra kino klasiķi, kura darbos, ja atceramies, ārējās briesmas bieži vien ir krietni mazākas par varoņu iekšējo spriedzi. Turklāt Svonsona kritiķi neatbild uz jautājumu, kāpēc viņa romāni tiek izrauti cauri dažu stundu laikā un kāpēc tik daudz cilvēku par tiem aizgūtnēm jūsmo. Tas, gribot vai negribot, apliecina tikai vienu – Meitene ar pulksteni sirds vietā tāpat kā Līdz nāve mūs šķirs lieliski veic savu funkciju – izklaidē, atpūtina, ļaujot uz visu vakaru aizbēgt no realitātes nedaudz biedējošā mūsdienu pasakas pasaulē, kurā notiek vairākas mīklainas slepkavības, ģeniāli izplānota dārgakmeņu zādzība, bet galveno varoni vajā sliktais slepkavnieks, privātdetektīvs, bijusī mīļākā un policija.

Pīters Svonsons atzīst, ka romānu uzrakstījis pēc tam, kad viņa topošais literārais aģents, izlasījis jaunā rakstnieka īso stāstu, kurā divu koledžas studentu mīlestība beidzas traģiski, jo meitene, aizbraukusi mājās Ziemassvētku brīvdienās, negaidīti izdara pašnāvību, ierosinājis to attīstīt un pārvērst par romānu. Kas notiktu, ja galvenais varonis pēc gadiem divdesmit viņu tomēr ieraudzītu atkal? Atbilde ir vienkārša – iznāktu trilleris. Turklāt no šāda skatupunkta arī galvenais varonis Džons vairs nešķiet tāds idiots, kā viņu raksturo daži nikni lasītāji. Viņš vienkārši ir cilvēks, kurš sadzīvo ar smagu un no pasaules rūpīgi slēptu psiholoģisko traumu: to izraisījusi viņa pirmās mīlestības Odrijas šķietamā nāve koledžas Ziemassvētku brīvdienās, tad negaidītā augšāmcelšanās un ne mazāk šokējošā atklāsme, ka mīļotā vainojama pāris slepkavībās, kas, tiesa gan, pastrādātas, kā Džonam šķiet, jaunības mīlas karstumā, ar visnotaļ attaisnotiem motīviem. Džons ir naivs un nepieredzējis un nevar pieņemt domu, ka Odrija viņam melotu, kaut gan acīmredzami melo – jau toreiz koledžas laikā, apmānot pat ar stāstu, ka ir nevainīga.

Par laimi, veidojot no stāsta romānu, Svonsons nav iekritis smagnējā pātarošanā, meistarīgi izdarot pašu svarīgāko – darbs tiešām lasās vienā elpas vilcienā, kas ļauj plūdeni pārslīdēt arī tām vietām, kur sižeta līnija sāk šķist acīmredzami baltiem diegiem šūta. Protams, kādudien policijas toreiz tā arī neatrastā no dzimtās pilsētas aizbēgusī liktenīgā Odrija vai, pareizāk sakot, Liāna, kura vienu semestri mācījusies koledžā kādas bagātas dzimtas atvases narkomānes vietā, atkal parādās Džona dzīvē. Tagad šo dāmu sauc Džeina, un viņā ir kaut kas no filmā Body of Evidence redzētās popzvaigznes Madonas attēlotās varones. Izrādās, liktenīgā sieviete nolēmusi laboties. Sirdsapziņas mocīta un slepkavnieka vajāta, viņa vēlas atdot kādam finansistam nozagto kreiso pusmiljonu dolāru. Jā, protams, ka Džeinai bail to darīt pašai, tāpēc «nejauši sastaptais» Džons varētu savai jaunības mīlestībai nedaudz palīdzēt. Tā vietā, lai ziņotu par savas policijas vajātās kriminālās sirdspuķītes uzrašanos, galvenais varonis – grāmatvedis, kura dvēselē mājo neizdevies literāts – jau atkal metas glābt savu koledžas princesi, kas, kā šķiet viņam, iepinusies pamatīgās nepatikšanās. Protams, nepatikšanās drīz vien nonāk pats galantais mīlnieks. Džonu piekauj kaut kāds rīkļurāvējs, policija un privātdetektīvs tur aizdomās par miljoniem vērtu dimantu nolaupīšanu un to īpašnieka slepkavību. Tā reizēm gadās, kad grāmatvedisliriķis sāk risināt noziegumu ķēdi, kurā visi pavedieni vēršas pret viņu. Tomēr nekas nespēj apturēt Džona apsēstību – vēlmi vēlreiz atrast savu koledžas laika mīlestību, arī tad, ja viņa ir visa šī velnišķīgā plāna iedvesmotāja. Protams, jo dziļāk mežā, jo vairāk koku – autora mērķis acīmredzami nav tīksmināšanās par naturālām detaļām vai reālistiskiem aprakstiem – viņš stāsta pasaku, kuru aizraujoši lasīt siltumā un drošībā, apzinoties, ka pašam lasītājam nekas nedraud, un saprotot, ka situācija ir pārāk izdomāta, lai būtu kaut cik reāla. Jāatzīst, Pīteram Svonsonam viss izdodas gana veikli, izņemot paplakano atrisinājumu, kas lasītāja prātā atstāj vairāk jautājumu nekā atbilžu. Tomēr, autoru aizstāvot, piebilstams, ka tas vēl nav viss – aiz kriminālās intrigas atrisinājuma seko beigu pasāža, neliels kompozicionāls loks, kas savieno finālu ar ievadu, un tad gan pasaka ir galā, smadzenes izvēdinātas, bet cilvēki priecīgi prasa – vai būs vēl. Ja gribas vēl, nāksies iet uz bibliotēku, meklēt Līdz nāve mūs šķirs. Nekādus jaunus romānus Pītera Svonsona mājaslapa vismaz pagaidām neuzrāda, bet kālab viņam steigties. Kad honorāri ir vairāk nekā pieklājīgi, nav taču jēgas auļot. Tāpat nav skaidrs arī tas, vai britu režisors Džeimss Māršs, filmas The Theory of Everything autors galu galā tiks līdz finālam ar Pītera Svonsona romāna Meitene ar pulksteni sirds vietā ekranizāciju. Vienubrīd viņš ar šo ideju bija iededzies, solīja to pat publiski, tomēr filmu pasaulē dažkārt tā mēdz gadīties – darba ekranizācijas tiesības tiek nopirktas pat tiem vēl īsti neizdotiem, bet filma uz ekrāniem neparādās.