Grāmata par baskāji mākslinieku

Atvaļinājuma un siena laika šogad tik vēsajās jūlija dienās ir vērts pievērsties grāmatu pasaules jaunumiem, kaut vai tāpēc, ka apgāds Neputns laidis klajā Valdas Knāviņas grāmatu Voldemārs Irbe.

Leģendārais baskājis Irbīte kurš uz rīdziniekiem jau ilgus gadus noraugās no Andra Vārpas darinātā pieminekļa Rīgā, tā sauktajā skvērā pie Dailes teātra, beidzot ieticis monogrāfijā. Tā izdota apgāda populārajā sērijā Latvijas mākslas klasika, līdz ar to garantējot LMK ierastās kvalitātes – tekstus latviešu un angļu valodā, kā arī daudz vizuālā materiāla. Šī tiešām ir iespēja uzzināt, ko tad īsti darījis jocīgais onkulis no pieminekļa un kāda bijusi viņa dzīve līdz brīdim, kad to 1944. gada 10. oktobrī pārtrauc kāda lādiņa šķemba. Savā ziņā likteņa ironija, mākslinieks, kurš sekmīgi izlicies par traku, lai nebūtu jāiet karot Pirmā pasaules kara frontēs, no sava zvaigznēs ierakstītā likteņa neaizbēg Otrā pasaules kara izskaņā.

Valdas Knāviņas pētījumā atrodams ļoti daudz interesantu faktu par Voldemāra Irbītes dzīvi, gan tie, kas leģendu formā vējoja kaut kur gaisā, gan laikmeta presē saglabātās liecības: «..tribīnē kāpj arī mākslinieks-savādnieks Irbe un izrunā dažas tādas lietas, kas piespiež kautrīgākās dāmas sarkt un nolaist acis, bet drošākās smej kā kutinātas.» Tā rakstījis Latvijas Vēstnesis 1924. gadā pēc kāda tolaik populāra un aktuāla priekšlasījuma, kurā pulcējās toreiz smalkā Rīgas publika. Tēmas, par kurām runājis Irbe, bijušas visai dažādas – grāmatā atrodams sludinājums, kas sola pat Disputu par pasaules galu ar mākslinieka piedalīšanos. Problēma bijusi vien tā, ka baskājis Irbīte mēdzis runāt un arī rakstīt īpatnējā manierē – it kā debatējot pats ar sevi, tas kopumā bijis diezgan saraustīti un atstājis pretrunīgu iespaidu. Grāmatā atrodama arī atbilde uz to, kā Voldemārs Irbe vienmēr zinājis, kur pilsētā notiek kāds ievērības cienīgs pasākums. Izrādās, viņš sācis dienu ar visu avīžu pārlasīšanu. Tā kā tolaik informācija par sarīkojumiem visbiežāk bijusi atrodama sludinājumu daļā, Irbe cītīgi studējis arī to un bijis lietas kursā par Rīgā notiekošo. Laikmetu apliecina grāmatā publicētās fotogrāfijas un preses materiāli: slidinājumi, karikatūras u.c.

Ne mazāk aizraujošs kā stāsts par Voldemāra Irbes dzīvi ir arī grāmatā atrodamais viņa darbu klāsts. Tā nav tikai vienkārša

20. gadsimta starpkaru posma mūsu mākslas ainiņa, ko paspilgtina leģendas par baskāji. Kā jau grāmatas ievadā raksta Valda Knāviņa – Voldemāra Irbes daiļrade ietekmēja 20. gadsimta

70. gadu latviešu pasteļa glezniecības izplaukumu. Vienkāršs kartona gabals un pasteļa krāsas bija Voldemāra Irbes pasaule un valoda, viņš ar to dzīvoja tā, kā to nedarīja neviens.