KULTŪRA: Minhauzena pēcteča Bermonta atrādīšanās Latvijā

Pāvela Bermonta-Avalova grāmatas Cīņā pret boļševismu latviešu izdevums vēsturi parāda līdzīgi kā filma Rīgas sargi. Atšķirība tikai tā, ka filmā bučojās Mārtiņš ar Elzu, bet grāmatā – Kolčaks ar Bermontu.

Izdevniecība Zvaigzne ABC laidusi klajā grāmatu, kurā Latvijas valsts izveidošanai svarīgie 1919. gada rudens notikumi attēloti apmēram tādā pašā stilā un līmenī, kā tas pirms gadiem septiņiem jau izdarīts vispopulārākajā no atjaunotās Latvijas kino produktiem Rīgas sargi. Cilvēcisko attiecību krāšņuma vīrišķīgo izpausmju aizmetņi filmā parādīti tā paša Mārtiņa žūpošanā kopā ar sabiedrībā pazīstamo, arī šeit tālāk pieminēto Kārli, bet Pāvela Bermonta-Avalova attiecībās ar sevi un citiem šī tēma uzzied pilnā krāšņumā: «Admirālis noskūpstīja mani.» (29. lpp.)

Kāpēc grāmata izdota

Bermonts latviešiem ir vienmēr bijis mīļā piemiņā, uz kuras rēķina savas dividendes saņēmuši jau filmas veidotāji. Tagad grāmatas izdevēji cer saņemt dubultā – atbilstoši Bermonta vārda atpazīstamības kāpumam filmas iespaidā. Droši vien šādu apsvērumu dēļ izdevniecība ir akceptējusi darbu, ko veicis grāmatas tulkotājs un priekšvārda autors, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks pētniecības darbā Juris Ciganovs. Bermonta grāmatas latviešu izdevumā iekļauta tikai tā daļa no 1925. gadā Hamburgā izdotā teksta, kas attiecas uz notikumiem Baltijā.

Saprast latviešu pieķeršanos Bermontam palīdz grāmatas priekšvārdā pamanāmā pretruna. J. Ciganovs 6. lpp. apgalvo, ka tieši Bermonta dēļ «gadu vecajai Latvijas valstij bija jāiztur vissmagākais pārbaudījums tās neilgajā pastāvēšanas laikā», bet 9. lpp. apraksta Bermontu ar kāda viņu pazinuša cilvēka vārdiem kā «lētu politisko operešu varonīti». Vai tad nu tiešām tāda dēļ «Latvijas valstij bija jāiztur vissmagākais pārbaudījums»? Ja tā patiešām būtu bijis, tad kāpēc Latvija un latvieši visiem spēkiem neslēpj faktu, ka te visus izmuļķojis cilvēks, kas piedevām vēl varbūt bijis psihiski slims? Šāds Bermonta raksturojums atrodams Murmanskas (Krievija) vēsturnieka Aleksandra Čapenko rakstā Rietumu Brīvprātīgo armijas komandiera portrets (P. Bermonta biogrāfija) Latvijas Kara muzeja gadagrāmatas III laidienā (R., 2002, 63. lpp.).

Valsts taisīšanas laiks un nelaiks Bermonta tēla uzturēšanu Latvijā izskaidro psihoterapijas teorija un prakse, kur mēģina aizvietot (izstumt no atmiņas) patiešām traumējošus gadījumus ar tiem it kā ļoti līdzīgiem, bet tomēr tādiem, kur viss beidzas ārkārtīgi laimīgi. P. Bermonts ir šādā veidā izglābis 18. novembra Republiku no paša postošākā šai Republikai – no atmiņām par reālo 18. novembri kā katastrofu: «Nu esot diskreditēta Latvijas valsts ideja un izgaisuši sapņi.» Šos vārdus laidusi klajā Latvijas Republikas proklamēšanas līdzdalībniece Anna Brigadere savu 1917.–1918. gada piezīmju publikācijā ar nosaukumu Dzelzs dūre (R., 1921, 90. lpp.; šī paša darba izdevums arī 1993. gadā). Viņas vārdi jāsaprot tā, ka Tautas padome 18. novembrī bija pasludinājusi sevi un savu valdību ne tikai bez varas, bet arī bez iespējām cīnīties par varu un bez izredzēm iegūt varu. Šāds secinājums it kā neatbilst A. Brigaderes vērojumam, kā mirkli pēc Kārļa Ulmaņa valdības izvākšanās no Rīgas «studenti – rotnieki, īsos kažociņos, vēl staigā patruļās» (91. lpp.), bet īstenība bija vēl jo ļaunāka. Kā vēlāk liecināja viens no šiem staigātājiem, «mūs uzlūkoja par tautas nodevējiem, baronu kalpiem, pūlis neskopojās ar lāstiem un lamu vārdiem...» Te nav iespēju pat ieminēties, ka liecība par iedzīvotāju vairākuma attieksmi pret pašpasludinājušos Latvijas valdību būtu komunistu falsifikācija pēc vai arī pirms Latvijas Republikas iznīcināšanas. Nē, atmiņās dalījies vēlāk Latvijas armijā pulkveža pakāpi sasniedzis virsnieks K. Ulmaņa režīma pašslavināšanās reibonī, kad aprakstīt šīs varas sākumu vairs pat nešķita bīstami, ja vien to darīja labi cilvēki zem pareiza nosaukuma Latvju varoņu gaitas (R., 1938, 11. lpp.).

Pāris nedēļas pēc K. Ulmaņa pasludināšanās par Latvijas valdības vadītāju viņam nācās lūgt no vāciešiem palīdzību, lai viņš ar savu valdību un studentu rotu piedevām varētu aizbēgt no Pētera Stučkas. Tas 1918. gada izskaņā bija parādījies Latvijas austrumos kā pārcilvēku – kā latviešu sarkano strēlnieku pulku iemiesojums. Protams, arī vācieši 1918. gada beigās nebija spējīgi ne uz ko citu, kā tikai uz bēgšanu. Tās atainojums veido pārliecinošākās lappuses jeb VII nodaļu P. Bermonta grāmatā, jo pats Bermonts tur nemaz nefigurē. Nodaļa attēlo, kā vācieši un krievu pretkomunisti (baltie) bēg no Pleskavas un aizķeras kurš Igaunijā, kurš Latvijā. Visticamāk, ka šajā nodaļā savus piedzīvojumus apraksta visas grāmatas patiesais autors jeb galvenais līdzautors fon Rozenbergs, kuru par tādu uzskatījuši daži Bermonta laikabiedri un tāpat arī A. Čapenko (75. lpp.). Pārējās grāmatas nodaļās šis fon Rozenbergs figurē tā, lai neaizsegtu Bermonta žilbinošo tēlu. Bermonta tuvumā vēsturiskajiem notikumiem ir jānotiek nevis tā, kā tie notika, bet tā, kā Bermontam vajag.

Kāpēc Latvija ir Latvija

P. Bermonta grāmatas latviešu izdevums ir derīgs, lai nebūt ne lieku reizi atgādinātu, ka bez vāciešu un balto krievu (ne baltkrievu) pretestības P. Stučka būtu vismaz Latvijas teritoriju pievienojis Padomju Krievijai, tieši to pašu, ko viņa kolēģi, arī ne mazā mērā balstīti ar latviešu sarkano strēlnieku durkļiem, izdarīja ar Ukrainu, ar Baltkrieviju utt. Turpretī no Latvijas Stučkam nācās mukt.

Dienu pirms izdzīšanas no Rīgas viņš vēl paguva avīzē Cīņa 1919. gada 21. maijā taisnoties par neveiksmi Kurzemes iekarošanā. Viņa vārdiem runājot, vāciešiem – gan Vācijas valdībai, gan Baltijas baroniem – Kurzeme nozīmējot to pašu, ko mīļotā medību kuce izputējušam muižniekam. Lai atnāk rīt tiesu izpildītājs, lai pārdod muižu ar visiem senču portretiem un vecmāmiņas sudrablietām, bet kuci gan viņš kaut kā noslēps! Šis nodoms neizdevās, tomēr tas aizkavēja Stučku tieši tik ilgi, cik izrādījās nepieciešams, lai Stučkas valdība izputētu ne tieši vāciešu, bet pati savas muļķības dēļ. Konkrēti runājot, vācieši noturēja fronti Kurzemē līdz 1919. gada sējai, kad izrādījās, ka Stučkas valdība neļauj zemniekiem sadalīt bezsaimnieka mantu – komunistu nošauto vai vismaz padzīto muižnieku zemi. Nē, muižas vajagot pārvērst par sociālistiskās lielsaimniecības paraugiem un piemēriem visai Padomju Krievijai. Latvieši uz to atbildēja ar sacelšanos, ko militāri noformēja nebūt ne Bermonts. Viņa tobrīd vēl nebija Latvijai ne tuvumā. Latviju latviešiem izkaroja vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs. Aiz ģenerāļa platās muguras Bermonts iekārtojās 1919. gada vasarā. Tajā brīdī ne vairs nelaime, bet īsta Dieva dāvana Latvijas valstij bija tāds ienaidnieku spēku vadonis, kura raksturojumu kolekcijā ietilpst arī A. Čapenko uzrādīts Vācijas kara ministra izteikums par Bermontu, ka «šis tips ir politiskās nemākulības un militārās nevarības iemiesojums». Tieši tāds pretinieks bija vajadzīgs Latvijas Republikai, lai tā 1919. gadā obligāti uzvarētu un šīs uzvaras inercē peldētu vēl divdesmit gadus reālajā dzīvē, bet saldās atmiņās par savu uzvaru kavētos līdz šai baltai dienai.

Katram jāstāsta savs stāsts

Latvijas valsts tagad seko piemēram, ko ierādījis P. Bermonts-Avalovs. Viņš, tātad, uzrakstīja (neapšaubāmi apmaksāja) tādu grāmatu, ko lasītāji varētu saprast arī tā, ka 1919. gadā Baltijā uzvarēja neviens cits kā Bermonts. Te, protams, domāti tādi lasītāji, kuriem nav nekādu citu zināšanu par Latvijas vēsturi. Un tādi taču ir 99% no visiem pasaules iedzīvotājiem! Par to gan žēl, gan, no otras puses, arī labi, ka viņi nav lasījuši un nelasīs ne Bermontu, ne kādu citu, ko mēs negribētu redzēt par Latvijas vēstures skaidrotāju. Bermonts ar savu grāmatu pārliecināja pats sevi, nopriecājās par sevi un, skat, nodzīvoja līdz 1973. gada 27. decembrim (dzimis it kā 1884. gadā, bet ir arī citas versijas). Latvijas valsts arī ir sarosījusies apmaksāt nākamo pašslavināšanos kinofilmu par neatkarības cīņām, bet tālāk par rosīšanos netiek. Pat

P. Bermonts-Avalovs izrādās ne pats sliktākais menedžeris, kāds manīts Latvijā, ja viņu salīdzina ar tagadējiem ierēdņiem.