Kino laikmets cilvēku apziņai ir uzspiedis virkni stereotipu – piemēram, ja kāds ir nelaimīgi iemīlējies, tad allaž skan sirdi plosoša mūzika. Vai arī – katrs labas filmas turpinājums ir arvien ūdeņaināks par pirmo daļu. Grāmatu pasaulē tomēr dažādu sēriju rakstīšana ir dabiska padarīšana, un tā galīgi nenozīmē, ka otrā daļa būtu sliktāka par pirmo.
Ja vēlaties piemērus, Andrejs Upīts pirms gadiem simt strādāja pie Robežnieku cikla romāniem, Vladimirs Kaijaks pēc Enijas bizes uzrakstīja vēl trīs romānus, ko tagad pazīstam ar kopējo nosaukumu Likteņa līdumnieki. Savukārt, ja runā par detektīvžanru un kriminālromāniem – turpinājumi te ir dienišķā rakstnieka maize kopš Šerloka Holmsa laikiem.
Pēc šāda gara, bet nepieciešama ievadpaskaidrojuma jāatzīstas, ka vēru vaļa Ritas Falkas Nūdeļu blūzu ar bažām sirdī. Viņas iepriekšējais darbs Ziemas kartupeļu knēdeļi man sagādāja tik daudz jautrības, ka urdīgais – kā nu būs šoreiz – bija gluži pamatots. Tomēr, kad Nūdeļu blūza 21. lapaspusē trakais policists Francis Eberhofers iztukšo pistoles aptveri strīdus ābolā, kas draud izraisīt divu kaimiņu atomkaru – par vienu eiro izpārdošanā nopirktā āra termometrā, varēju atviegloti uzelpot. Visu laiku stulbākais un smieklīgākais detektīvs Bavārijas vēsturē arī šoreiz ir formā.
Par laimi, Rita Falka nav zaudējusi savu nešpetno vācu humora izjūtu, kas padara Franci Eberhoferu par pirmā numura megazvaigzni. Dullais bavārietis arī šoreiz tikai sev raksturīgā manierē saimnieko Nīderkaltenkirhenē, noliekot pie vietas gan pilsētiņas mēru, gan veco tenku kuli Mošhameru Līželi. Šoreiz, starp citu, lieta ir vēl nopietnāka nekā pirmajā romānā – Franča brālis, kuru viņš mīļi dēvē par dirsuli, ir aprecējis savu taizemieti un viņiem piedzimusi meitiņa, vārdā Ušija, saukta arī par Sušiju. Tad, lūk, mazā Sušija nebrēc vien tad, kad par viņu rūpējas labais onkulis Francis Eberhofers.
Tad vēl Francim nākas izmeklēt skolas rektora Hepfla lietu, kas sākas ar šķietamu sīkumu – uzrakstu MIRSTI, TU CŪKA! uz Hepfla mājas sienas. Par uzrakstu jau nebūtu jābrīnās. Arī Hepfls ir pamatīgs dirsulis, gejs un sazin kas vēl. Tad, kad viņam pārbrauc pāri vilciens, lieta kļūst pavisam nopietna, izrādās, ka aiz bargā rektora izkārtnes slēpusies ne vien gaišzilā vīru mīlestība, bet arī narkotikas un kāds saniknots papucis, kurš, atradies pēc sazin cik gadu prombūtnes, nolēmis veikt savus tētuka pienākumus, par ko viņa narkomāns dēls nemaz nav sajūsmā. Vai kāds brīnums, ka izmeklēšanas karstumā, kas prasa visus Franča spēkus, viņa iemīļotā sieviete, uz kuras pēcpuses (to iegaumējiet) nav ne mazāko celulīta pēdu, aizbrauc uz Itāliju un nogrābj tur kaut kādu štrunta viesnīcnieku. Vārdu sakot, kaislības tādas, ka Vāgners, Nībelungi un citi vācu pasaku rūķi var iet bekot!
Visu pa plauktiņiem saliekot, Nūdeļu blūzs turpina būt lieliska izklaide parupja, bet tieša bavāriešu humora cienītājiem. Lasot romānu, smiekli ir tādi, ka aizmirstas gan šīs ziemas draņķīgie laika apstākļi, gan ikdienas jezga un efekts nudien ir lielāks nekā pēc stundu garas meditācijas. Jāuzteic arī Renātes Siliņas tulkojums. Var pieļaut, ka bavāriešu vācu valoda un specifiskie jociņi nudien nav nekāda vieglā pastaiga, tomēr viņa turas godam, turklāt darina burvīgus jaunvārdus – jau pieminētais dirsulis ir viens no tiem. Grāmatas kontekstā tie ir īsti vietā, bet epizodes ar ēdiena baudīšanu ir tik garšīgas, ka tās spētu novērtēt pats Ēriks Hānbergs!