Harolda Fraja neticamais svētceļojums
Viens no vasaras grāmatu interesantākajiem piedāvājumiem ir Reičelas Džoisas romāns Harolda Fraja neticamais svētceļojums. To no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.
Atzīšos, ka pret grāmatām, kuru virsrakstos ir tādi vārdi kā Dievs, atklāsme vai svētceļojums, izturos ar neslēptām aizdomām. Vai nu lubene, vai kārtējā uzmākšanās ar savu garīgo praksi – es nodomāju toreiz, kad grāmata tika atgādāta uz redakciju, un… kļūdījos.
Ļoti sirsnīgi, ar lielu iejūtību par smagām lietām – par vēzi, par nāvi, turklāt nopietni – 2012. gadā Harolda Fraja neticamais svētceļojums, Reičelas Džoisas debijas romāns, iekļuvis starp tām divpadsmit britu grāmatām, kas tika nominētas Bukera balvas «garajā sarakstā». (Togad uzvarēja Hilarija Mantela ar Bring up the Bodies.) Ja īsumā jāraksturo Harolda Fraja neticamā svētceļojuma vadmotīvs – tā ir ļoti gaiša grāmata, kas parāda, ka nekad nav par vēlu izrauties no sadzīviski eksistenciālās cilpas, kas reiz laimīgu laulību ir padarījušas par glumu akaci, kurā laulāto draugu mīlestību nomainījis ne mazāk kaismīgs naids.
Viss tiešām ir tā, kā rakstīts uz grāmatas ceturtā vāka. Nesen pensijā aizgājušais Harolds Frajs mitinās Kingsbridžā – nelielā Anglijas ciemā. Morīnu patiesi kaitina viss, ko Harolds dara. Par laimi, lietas šoreiz netiek atrisinātas tā, kā to apraksta Latvijas kriminālhronikās – ar pannu vai mīklas rulli. Reiz Harolds Frajs saņem vēstuli no izbijušas kolēģes, kura neko no viņa negrib. Šī sieviete mirst ar vēzi kaut kur Anglijas otrā malā Bervikā – viņa vienkārši atvadās. Harolds uzraksta atbildes vēstuli, nes to uz pastkastīti, bet tajā brīdī viņa galvā kaut kas noklikšķ – romāna varonis nolemj, ka aizies uz Berviku kājām un atbildēs Kvīnijai personiski. Jo, kamēr viņš ies, Kvīnija taču turēsies un noteikti nemirs. Un varbūt pat atveseļosies. Nabaga Harolds! Viņš jau ir aizmirsis, ko nozīmē iet kājām, bet līdz Bervikai ir gandrīz tūkstoš kilometru.
Ja par svētceļojumu sauc procesu, kurā ceļinieks, atsakoties no komforta un pārvarot dažādas grūtības, nonāk pie tā, ka viņa domas sakārtojas un rodas apskaidrība, Harolda Fraja gājiens ir svētceļojums. Tas, kas atšķir šo grāmatu no reliģiskas prakses un padara par romānu, ir Reičelas Džoisas iejūtīgā attieksme pret notiekošo, lieliskā izdoma un trāpīgā valoda. Skaidrs, ka Harolda un Morīnas karš nav sācies tāpat vien. Naida un nerunāšanas cēloņi ir ļoti dziļi, kaut tā izpausmes seklas un banālas. Savā ziņā tā ir arī vecāku un bērnu attiecību grāmata, kas parāda to, ka bērni ne vienmēr ir tie, kas vieno ģimeni. Reizēm notiek gluži otrādi. Britu iemīļotais teiciens par skeletiem skapī arī šajā romānā apstiprinās pilnībā, tie izlien atklātībā palēnām, un izrādās, ka visa pamatā ir neprasme pieņemt otru tādu, kāds viņš ir – gaidot ideāla un iedomāta vīra vai sievas rīcību, dzīvē nereti dabūjam kaut ko gluži pretēju.
No romāna izstaro apbrīnojama labestība. Lai arī par nāvi, pašnāvību un sāpēm, tas ir ļoti gaišs, turklāt – pārliecinošs un jēgpilns. No sākuma šķita, ka Reičela Džoisa, kas rakstnieces karjeru sākusi pēc tam, kad sarakstījusi vairākas atzītas raidlugas BBC radio ceturtajai programmai, romānā izmanto visus tos paņēmienus, ko uzmanības piesaistīšanai lieto raidlugu žanrā. Īstā atslēga man tomēr atklājās jau pēc Harolda Fraja neticamā svētceļojuma izlasīšanas. Kādā intervijā The Telegraph Reičela Džoisa saka: «Mans tēvs gadiem cīnījās ar kakla un galvas vēzi. Viņam veica neskaitāmas operācijas, un tētis aizvien vairāk izdila un izdila. Beigu beigās audzējs zem viņa acs kļuva tik liels, ka bija pat sāpīgi uz viņu paskatīties. Kad apciemoju viņu pēc pēdējās operācijas, tētis sēdēja, iekrampējies plastmasas krēslā pie savas gultas. Mugurā viņam bija žakete un kaklasaite, gluži kā manam varonim Haroldam Frajam. Tas notika tad, kad biju sākusi rakstīt vienkāršu stāstu par parastu vīru, kurš nevar apstāties savā gājienā.»
Romāna pamatā ir skaudra dzīves patiesība. Tā nav grāmata par nāvi vai vēzi, tā ir grāmata par dzīvību un dzīvi, kas mums ir dota, lai to pilnskanīgi izmantotu un nesaindētu ar iedomātām problēmām, konfliktiem, principiem. Reičela Džoisa savu Haroldu Fraju rada vispirms kā raidlugu BBC 4. kanālam, bet tad šo nelielo darbu pārvērš romānā, strādājot pie tā ilgi un rūpīgi. Vieglums un sirsnība tiek panākta pamatīgā darbā. Teikumi nav tukši vai sadomāti, un šajā «vieglajā pamatīgumā» arī slēpjas panākuma atslēga. Turklāt raidlugas shēma, kas paredz vismaz divu personu asprātīgu komunikāciju, ieliek pamatu tam, ka vecais zēns Harolds nekoķetē ap savu nabu un ciešanām. Neparastais ceļinieks sastop sev kolorītus sarunu partnerus – tikpat nelaimīgus, nesaprastus un vientuļus kā viņš: «Viņš aprunājās ar jaunu sievieti, kura meklēja savu īsto tēvu, ar priesteri, kurš atzinās, ka mises laikā tvītojot, ar vairākiem cilvēkiem, kas trenējās maratonam, un ar itāli, kurš nesa līdzi dziedošu papagaili. Vienu pēcpusdienu Harolds pavadīja kopā ar baltās maģijas raganu no Glastonberijas, ar bezpajumtnieku, kurš bija nodzēris savu māju, ar četriem motociklistiem, kuri meklēja šoseju M5, un ar sešu bērnu māti, kas atzinās: viņai neesot bijis ne jausmas, ka dzīve var būt tik vientuļa.»
Nav brīnums, ka briti debitanti pamana, nominē Bukera balvai un pasludina par 2012. gada jauno rakstnieci. Brīnums ir tas, cik plašs izvērties Harolda Fraja ceļojums nepilna pusotra gada laikā. Pati Reičela Džoisa piemin 32 valstis, kurās šo romānu lasa – viņas mājaslapā rotājas romāna vāciņi vācu, franču, spāņu, ķīniešu, zviedru, portugāļu, grieķu, islandiešu, itāļu, poļu un sazin vēl kādās valodās. (Cerams, ka tur parādīsies arī latviešu izdevuma vāciņš.) Tie iekarojuši Ziemeļamerikas tirgus, un izskatās, ka arī Latvija šajā ziņā nebūs izņēmums.
***
Reičela Džoisa
•Britu rakstniece, literāro karjeru sākusi kā BBC raidlugu autore
•Debitē ar romānu Harolda Fraja neticamais svētceļojums, kas tiek nominēts 2012. gada Bukera balvai, šovasar romāns izdots latviski
•2012. gadā atzīta par Gada jauno rakstnieci Lielbritānijā
•2013. gadā izdots viņas romāns Perfect