Saruna ar rakstnieku Andri Zeibotu

© Dmitrijs Suļžics

Andris Zeibots šopavasar saņēma prestižo Dzintara Soduma balvu literatūrā. Ikšķilē godalgotie laureāti bija divi, arī Inga Ābele, kura prēmiju saņēma par grāmatu Klūgu mūks. Biezo Andra Zeibota romānu Okeāniskais Es viegli varētu iedomāties apspriežam intelektuālā universitāšu vidē kaut kur Rietumeiropā, tomēr tā vien šķiet, ka latviešu lasītājs savās runās par to, ka labprāt lasītu gudru un nopietnu literatūru, bieži vien dzīvo vēlamības izteiksmē, jo priekšroku dod stipri vienkāršākām grāmatām. Okeāniskais Es tomēr nudien nav nekāda lubene, ko var izraut vienā vakarā. Tas ir pamatīgs darbs, kas prasījis ilgus darba gadus. Arī to lasīt vēlams nesteidzoties, tā, lai ir laiks arī padomāt.

Apsveicu tevi ar Dzintara Soduma prēmijas saņemšanu! Laikam jau katram rakstniekam tas ir nozīmīgi, ja viņam uzsit uz pleca un izsaka atzinību.

– Paldies! Jā, noteikti. Tā ir. Es gan nedomāju tādās kategorijās, ka varētu saņemt par šo darbu balvu. Piezvanīja Gundega Blumberga un teica – man esot balva. Atbildēju, ka forši. Kā gan lai citādi reaģē? (Smejas.) Blumberga prasa – paga, vai tad tu jau gaidīji, ka tev dos balvu? 

Es, godīgi sakot, pat nebiju ievērojis, ka tāda balva ir. Domāju, šogad pirmo reizi, bet izrādās – bija jau pagājušajā gadā. Laimes spēles jau ir ļoti aptuvenas, kas tur daudz ko gaidīt?

Galvenais, lai gadās!

– Jā! Turklāt tik nopietni! Arī naudu samaksāja, kas mūsdienās rakstniekam ir ļoti svarīgi.

Es diezgan daudz domāju par tavas grāmatas nosaukumu – Okeāniskais Es. Vai tur neslēpjas viena liela mūsdienu sabiedrības vai mūsdienu cilvēku problēma? Es ir palicis milzīgs, okeānisks. Tajā pašā laikā satikties ar citiem es vairs neesi spējīgs. Labākajā gadījumā vari sēdēt feisbukā vai citos sociālajos tīklos, kur realitāti aizstāj virtuālā realitāte.

– Par šiem sociālajiem aspektiem es pat neesmu īpaši skatījies. Galvenais okeānisms man ir identitātes jautājums. Mēs varam nošķirt dažādus es: es – persona, es – tautas pārstāvis, es – ģimenē, visplašākajā nozīmē es – cilvēks. Tas ir pats abstraktākais, mīklainākais un neizprotamākais es. Kā tajā slavenajā teicienā – no kurienes tu nāc, uz kurieni tu ej. Es tam pieliktu klāt vēl vienu trijādes daļu – no kurienes tu nāc, kas tu esi, uz kurieni tu ej. Nu, lūk, šī vidējā daļa mani interesē visvairāk. Protams, ar atsitieniem uz pirmo un trešo – no kurienes tu nāc, uz kurieni tu ej.

– Interesanti! Bet kāda ir tava atbilde par vidējo daļu – kas tu esi?

– Es to sākumā, kā lai precīzāk pasaka… Gribēju pārspīlēti precīzi nodefinēt un saprast. Bet saprast te galīgi nav īstais vārds. Var mēģināt uzminēt. Jautājums ir uzstādīts. Tas ir tāpat kā ar mūžīgajiem jautājumiem – tie ir, un atbildes tiek meklētas.

Laikam jau galvenā jēga visā tajā ir nevis pašā atbildes atrašanā, bet gan procesā, kā tā tiek meklēta. Tas ir kaut kas tāds… Loģiski uzprasās arī atbilde – tāpat kā mikrokosmosā daļiņas ātrumu un vietu vienlaicīgi noteikt nav iespējams. Kā tu sevi lai apstādini un nofotografē savu es? Tas nav iespējams! Turklāt, kad gribi to izvērst piecsimt lappusēs… Jau ieceres laikā, rakstīšanas laikā sapratu – šis ir principiāli neizpildāms uzdevums.

Bet neviens jau neliedz turpināt. Pētot šīs lietas, paskatoties uz sevi, jau esi ar mainītu apziņu. Ir vesela rinda problēmu, kāpēc tas var būt tik ļoti aptuveni, ļoti uzminēts. Tāpēc jau ir mākslas darbs.

Kā tur bija? Citēšu ļoti aptuveni. Tas ir kā acs, kas skatās uz sevi un debilizē savu redzi. Tiklīdz mēģini sevi fiksēt, pievērs sev uzmanību, tā vairs nav tīra manta. No šāda viedokļa viss rakstīšanas process ir cīņa ar acs problēmas neatrisinātību, neatrisināmību, ar acs kļūdu. Tas ir it kā vienlaikus ņemt to vērā, bet nespēt to izdarīt. Te slēpjas šis paradokss. Tajā pašā laikā desmit gadus ar romānu noņēmos, tiku līdz finālam, bet darīt tomēr neapnika. Tātad ir kāda cita vēl nenoskaidrota jēga, kas lika to darīt. Kas tā ir par jēgu – to gan es neņemos atbildēt. Acīmredzot nekur citur kā vien šāda eksperimenta ietvaros es šo pieredzi nevarētu dabūt.

– Pieredzes meklēšana ir ļoti individuāla lieta. Katram jāsāk no nulles, bet būtu jau tik labi, ja varētu paņemt un pielaikot sev citas pieredzes, citu meklējumu rezultātus un iet tālāk.

– Manuprāt, tas nav iespējams. Īpaši nepārspīlējot, lai gan esam vienas sugas pārstāvji, katrs individuāli esam tik ārprātīgi atšķirīgi, ka tad, kad gribam paņemt dziļāk, atšķirība kļūst nevis mazāka un vieglāk pārvarama, bet gan dziļāka. Tā ir mana sajūta. Tieši sajūta, jo to ir pagrūti pierādīt.

– Bet sajūtas jau ir tās, kas mūs vada – objektīvie pierādījumi uz sajūtu fona bieži vien ir otršķirīgi, mūsu prāts atsakās tos pieņemt.

– Pierādījumi ir tad, kad gribi fiksēt kaut ko shēmā. Būt pārliecinošs. Bet šīs pārliecinošās shēmas noder kādam noteiktam laikam. Tas paiet, tu atskaties uz savu shēmu un redzi, ka vai nu tu daļēji tai piekrīti, vai galīgi vairs nepiekrīti. 

Viss mainās. Var jau būt, ka ir cilvēki, kas mācījušies, teiksim, filozofijas vai psiholoģijas fakultātē un prot operēt ar dzelžainu sistēmu, jo viņu domāšanas veids ir precīzi iestādīts. Varbūt viņi prot pateikt precīzi un noticēt, ka teiktais ir praviešu cienīgs.

– Man jau liekas, ka pierādījumi ir tur, kur darbojas lielākas un stabilākas sistēmas. Nu, teiksim, Ņūtona fizikas likumi der mūsu planētai, jo te strādā noteiktas konstantes, Zemes pievilkšanas spēks ir stabils. Cilvēki ir nestabilas un mainīgas sistēmas.

– Jā! (Smejas.) Tu tagad man atsauci atmiņā vienu dīvainu lietu. Skolā mūs mācīja par gāzu vienādojumiem. Ideālās gāzes vienādojums sastāv no trim daļām – ir kaut kāds burts, kas dalīts ar otro un trešo burtu – aptuveni tā. To mācīja vienā stundā. Nākamajā stundā mūs mācīja, ka ideālās gāzes vienādojums nav necik precīzs, ka ir vēl arī reālās gāzes vienādojums, kur viens no tiem formulas burtiem nozīmē jau kaut ko citu. Bet aiznākamajā stundā mēs uzzinājām, ka arī šis vienādojums nav necik precīzs. Ka īstā formula ir daudz garāka, ka tai galā ir kaut kas līdzīgs konstantei, kas turklāt nav ar konstantes vērtību, jo tā var mainīties. Tanī brīdī es sapratu, ka reālā pasaule galīgi nav skaista. Tā ir ļoti aptuveni mērāma. Pat tik reālā un precīzā lietā kā, piemēram, fizika.

Paskaties pats. Ja runā par cilvēku, kādu pasauli mēs redzam? Tas ir ļoti šaurs nogrieznītis no pastāvošā gaismas spektra. Tas ir ļoti šaurs nogrieznītis no saklausāmā un dzirdamā. Mēs no tā būvējam priekšstatu par pasauli, par to, kāda ir realitāte. Bet tā nav nekāda realitāte. Kā pasauli, piemēram, redz spāre ar savu salikto aci? Iedomājies, kā tas varētu izskatīties! Un spāre taču elementāri orientējas telpā. Vai sikspārnis, kas mūsu izpratnē neredz, bet lido tumsā ar ultraskaņas palīdzību un veikli izlavierē starp diegiem. Kā viņš redz, dzird vai sadzird šo pasauli? Kāda tā izskatās sikspārnim? 

Arī cilvēki. Vienas sugas pārstāvji! Bet ir daltoniķi, kuriem neeksistē noteiktas krāsas. Nu kā var neatšķirt zaļu no sarkana? Manā pasaulē tas ir principā neiespējami. Tātad daltoniķi pasauli redz savādāk. Ir cilvēki, kuri nespēj noteikt attālumu. Acīmredzot viņi pasauli redz vairāk kā divdimensionālu parādību. Kā bildi, kas nolikta acīm priekšā. Un tās ir tikai radikālākās atšķirības. Principā es neizslēdzu iespēju, ka mēs katrs redzam kaut ko pavisam citu. Ja apmainītos ar smadzenēm, iznāktu, ka mēs varbūt vairs nespētu orientēties. Iedomājies, ka pēkšņi ieraugi kaut ko tādu, ko līdz tam vispār neesi redzējis. (Smejas.) Tas, protams, ir pārspīlējums, bet kaut kas tajā ir.

– Tas tā kā vizuālajā mākslā – Purvītis, Pikaso un Rotko. Visi trīs redz realitāti.    

– Tieši tā. Un, lūk, jo centies vairāk iedziļināties, jo sarežģītāks viss kļūst un izteikt to ir aizvien grūtāk. Es nepiekrītu apgalvojumam, ka visas ģeniālās lietas esot vienkāršas. Tas ir tas pats ideālās gāzes vienādojums vai Einšteina formula. Var jau būt, ka tā ir. Smuki izskatās. Bet man nav ticības, ka tā ir, ja pieejam no viedokļa, ka meklējam patiesību un mums nav mērķis, lai viss izskatītos skaidri un estētiski.

– Jā, bet kas no šāda skatu punkta ir valsts un tauta? Esi par to domājis? Vai neiznāk kaut kāda ideālā gāze?

 – Jā, grūti ir! Tās ir ideoloģiskās shēmas, par kurām nekad nav pietiekami daudz informācijas, lai par viņām runātu. Es pēc ilga laika tagad pārlasu Aivara Ozoliņa Duktu. Ar milzu kaifu un nostalģiju. Biju to kādreiz lasījis žurnālā, bet tagad ir grāmatiņā. Bet ko viņš dara? Parodē vēsturisku zinātnisku pētījumu. Katru apgalvojumu ar saviem precizējumiem viņš noved līdz tādam absurdam, ka tas iznīcina sākotnējo uzstādījumu. No absurda viedokļa viss ir okey!

Paradoksālā kārtā Aivars Ozoliņš pats ir kļuvis par politikas apskatnieku. Bet vai tagad viņam liekas, ka informācijas pietiek? (Smejas.) Tur jau ir tas gājiens, ka informācijas ir tagad vēl mazāk. Ja mēs atskatāmies vēsturē, kaut ko salīdzinot, paceļot augšā no biežņas, varam noticēt, ka patiesībā tā ir bijis. Tagad, konkrētajā brīdī, redzam tikai to, ko mums padod priekšā. Šis skatījums var būt tikpat parodējams kā tas, kas parodēts Duktā.

Līdz ar to, atbildot uz tavu jautājumu, man ir grūti spriest, jo man ir izjūta, ka nepietiek informācijas. Varbūt šai ziņā var ticēt Havelam, kurš, rakstot savas lugas un romānus, bija tuvu procesam. Es un visi citi ikdienas cilvēki, mēs nonāksim pie kaut kā ļoti aptuvena, pie ideoloģiskiem apgalvojumiem.

Es tā pesimistiski skatos uz praviešu tekstiem. Kas tajos ir? Apgalvojumi, ka pareizi ir tā un tā. Ja apgalvojumi atbildīs iepriekšējiem uzstādījumiem, tad pravietis tos pieņems. Ja neatbildīs – noliegs. Uz tā, starp citu, balstās viss, kas notiek čatos. Strīdos dzimstot patiesība? Muļķības! Mūsdienās tā nav!

Varbūt Platona laikos tā bija. Un arī jau. Ja paskatās tos pašus Platona dialogus, viņš sevi tur tā pieticīgi… Bet kas šajos dialogos notiek, visi tie jautājumi, atbildes? Tas ir tāds doktora Vatsona un Šerloka Holmsa variants. Viens ir gudrais, kurš visu var atrisināt. Otrs vajadzīgs kā fons, uz kura gudrajam izpausties. Līdz ar to man šāda pravieša loma ne īpaši patīk, sevišķi tad, ja ir tik maz informācijas.

Redzi, par sevi es vismaz varu mēģināt kaut ko uzzināt un noticēt, ka esmu kaut ko uzminējis. Ir kāds brīdis, kad iestājas tāda apgaismības sajūta – tas tā tiešām ir. Protams, šāda sajūta ātri pāriet, tas varbūt vispār ir tikai mirkļa jautājums, psiholoģija. Tomēr lietās, kur jau no paša sākuma saproti, ka informācijas būs nepietiekami – man pat rokas neceļas, lai ķertos tām klāt. Līdz ar to man ir grūti saprast, kas notiek to cilvēku galvās, kas nodarbojas ar politiku. Droši vien tā ir vēlēšanās pēc varas. Ja tiecies pēc patiesības, man grūti saprast, kā to var savienot, bet es pilnīgi pieļauju, ka ir ģeniāli cilvēki, kas to varbūt spēj izdarīt.

– Kā tu pats, būdams dramaturgs, ļoti pieredzējis  tekstu autors, kas gan tagad atgājis no Bē-bē brokastu maratona, skaties uz to, kas notiek seriālu un teātru iestudējumu telpā, kur latviešu autoriem pārmet kokainu valodu, nedzīvus dialogus? Kas tur ir par lietu?

– Tur ir jāšķiro. Seriāls nelaimīgā kārtā ir saspiests laikā. Seriāls liek sekot grafikiem. Tas nav tā, kā tad, kad raksti vienatnē un esi saimnieks pār savu laiku. Es pieļauju, ka daudzas lietas, ar kurām vajadzētu sēdēt, ko vajadzētu pārdomāt, paliek pamestas pusratā. Tajā skaitā, protams, arī valodas jautājumi. Lai dabūtu dzīvu dialogu, nepietiek ar piešautu roku. Tajā ir jāiedzīvojas pa daļai kā aktierim. Es tā to varētu teikt.

– Labi, tas ir par seriāliem. Bet tagad jaunie dramaturgi strādā kopā ar režisoriem. Rezultāts tiek uzlikts uz skatuves. Tomēr šis rezultāts vairs nav mākslas fakts no dramaturģijas viedokļa. Tā nav luga kā vērtība, teiksim, Blaumaņa izpratnē. Ir kaut kāds aptuvens teksts.

– Jā, ja par to runā mūsdienu izpratnē, tas ir scenārijs. Agrāk teica kultūras pasākums. Kultūras pasākumi jau arī ietver teatralizētu formu ar improvizāciju un tamlīdzīgi. Tagad šādu nosaukumu vairs nelieto. Tā vietā ir tas, ko tu saki. Tas nav ne labi, ne slikti! Tas ir gājiens, kā to var darīt.

– Bet vai tas neapdraud pašu dramaturģiju? Vai tas ir okey, ka faktiski vairs netiek rakstītas lugas? Nē, varbūt tā vajag, bet kas no tā paliks pāri? Vai pēc pieciem gadiem kāds to gribēs paņemt un saprast, kas tur bija?

– Ļoti grūti uz to atbildēt, kas ko apdraud. Katrs mēs esam ierobežoti savos skatījumos, gaumē, zināšanu līmeņos, pieredzē. Ir viegli palaist garām nākotnei interesantas lietas. Tas notiek ik uz soļa. To dara mākslinieki, kritiķi. Es necenšos pieiet procesam no tāda kritizējoša viedokļa. Man liekas, ka svarīgākais ir, lai neapstātos procesi, plūsma. Ja tagad jaunieši būvē veidus, kā viņi tagad saredz teātra tekstu autorus, lai notiek. Varbūt nākotnē tā darīs visi teātri. Es tagad pilnā sparā darbojos Dramaturgu teātrī, kur visi šie uzstādījumi ir vairāk tradicionāli. Ir uzrakstīts teksts, kas tiek respektēts. No iestudējuma viedokļa arī – pats to uzrakstu, pats iestudēju. Būtu grēks kaut ko komentēt. Tas nav mans lauciņš.

– Kur tagad darbojas Dramaturgu teātris?

– Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 130. Tas ir uz Pērnavas ielas stūra. Tur kādreiz darbojās Armatūras teātris, Ārijs Geikins. Mums gan ir citas telpas vecajās fabrikas ēkās, ceturtajā stāvā. Paši saviem spēkiem iekārtojām un mierīgi dzīvojam kā tādā oāzē.

– Tev jau laikam tagad vispār dzīve mierīgāka palikusi. Cik saprotu, esi pensijā?

– Principā jā, bet es gan neteiktu, ka mierīgāka. Teātris, teksti. Sakari palikuši arī ar radio cilvēkiem, tur arī ik pa brīdim iznāk kāda sadarbība projektos. Bet, protams, tas nav tādā mērā, kā tad, kad gāju katru rītu uz darbu.

– Es tevi vienmēr par to apbrīnoju. Kā tu spēji gadiem ilgi ne vien piecelties tik agri, kas, protams, arī ir grūti, bet būt formā, strādāt ar tekstiem tādā agrumā, kad man smadzenes galīgi nedarbojas. 

– Tas man pašam vēl tagad nav skaidrs. No sākuma, pirmajā mēnesī, likās vēl nekas. Nebiju pieradis. Tas šķita pārejoši – vai nu mazums – gadās taču pavadīt laiku ne savā režīmā. Pēc mēneša sākās lūziens, kad sāka likties, ka nevarēšu to pavilkt. Pēc tam atkal radās otrā elpa, tad iestājās vēl kaut kādas citas elpas tajā maratonā… Tagad es pilnīgi mierīgi mostos pirms sešiem. Var jau paskatīties gaisā un gulēt tālāk, bet parasti ieslēdzu radio un sāku kaut ko darīt. Bet ja tu prasi par mierīgām vecumdienām, tad nē… (Smejas.) Dzīvot nirvānā kaut kur lotosa lapās nesanāk.

Andris Zeibots

Rakstnieks, dramaturgs, viens no leģendāro radio SWH BB brokastu radītājiem, ilggadējiem šīs programmas tekstu autoriem

Uz radio SWH izskanējušo tekstu bāzes izdota grāmata Tups un Jamulejs

Saņēmis a/s Preses nams balvu par romāna Līķu dejas manuskriptu

Romāns Okeāniskais Es šopavasar ieguvis Dzintara Soduma balvu literatūrā

Raksta lugas, darbojas Dramaturgu teātrī

Svarīgākais